Grāmatas
01.06.2017

Ķīnā esmu bijis es

Komentē
1

"Man bija nodoms dibināt Krievijā budistu militāro ordeni."

Barons Romāns fon Ungerns-Šternbergs Antonija Ferdinanda Osendovska grāmatā "Cilvēku, zvēru un dievu zemē".

"Pēc kādas teikas Buda dzemdināts šķīstā, neaptraipītā kārtā (tāpat kā Kristus). No debesīm nolaidies balts zilonis un tad kā pieckrāsains gaismas stars iegājis Budas mātes miesās. Viņš arī dzimis no labās puses paduses. Tā kā budisma katķismis nepielaiž ne ko nedabisku, tad šim nostāstam nav ne mazākā pieturas punkta, kaut arī tikai reliģiska."

Henrijs S. Olkots, "Budistu katķismis" [1]

1.

Šīs ir piezīmes, kas tapušas Antonija Ferdinanda Osendovska (1876–1945) grāmatas "Cilvēku, zvēru un dievu zemē. Jāšus cauri Centrālajai Āzijai" lasīšanas laikā Rīgā 2017. gada maija pēdējā nedēļā. Grāmatu no poļu valodas tulkojis Rišards Labanovskis, tā izdota apgādā "Zvaigzne ABC". Pieminētās reālās vai izdomāts personas, notikumi, vietas, autori vai to darbi nav kārtoti hronoloģiskā secībā ne pēc vēsturisko notikumu, ne citēto darbu vai aplūkoto notikumu laika, tāpat to secībai nepiemīt ģeogrāfiska vai kāda cita sistemātiska daba. Katram no šeit nosauktajiem faktiem, minējumiem vai pārdomu aizmetņiem nav tiešas piesaistes arī kādai konkrētai Osendovska grāmatas nodaļai, lappusei vai rindkopai, tomēr uzdrošinos uzskatīt, ka ikviena no šīm drumstalām vistiešākajā veidā atspoguļo kādu mazumiņu no grāmatas kā veseluma vai arī otrādi. Tā tas ir arī tāpēc, ka, manuprāt, Osendovska grāmatu latviešu valodā nu jau ir gandrīz neiespējami lasīt, pilnībā norobežojoties no "Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas" (NSRD) skaņu lugas jeb operas "Kuncendorfs un Osendovskis" [2] pieredzes, pat ja tā iespējamam lasītājam būtu bijusi vienīgi teorētiska, pastarpināta, garlaikota vai ne pārāk ieinteresēta; turpretī pašu operu vismaz kādureiz pilnīgi noteikti ir iespējams noklausīties, arī neko nezinot nedz par Osendovski, nedz Kuncendorfu, tieši tāpat kā par divu tajā figurējošo draugu mežsarga Jūlija un karstvīna tirgotāja Augusta un pārējo tēlu identitāti.

""Ķīniešu tirgoņi dodas uz rietumiem, bet mums jāiet uz dienvidiem," teica Osendovskis,"" minēts kādā no Jura Boiko pierakstiem, kas tapuši "Kuncendorfa un Osendovska" tapšanas laikā. [3] Operā šo tekstu "spalgā balsī" runā "kāds garš un kaulains vīrs ar šauru seju, kam mugurā balts krekls, ap kaklu kaklasaite, kājās haki krāsas šorti, svītrainas getras un plati dzelteni šņorzābaki". Viņš ir tas pats, kurš pēcāk vaicā: "Vai tu nezini, kur te var nopirkt vīnu, kas patiesībā ir degvīns, kuru dzer karstu un kurš patiesībā garšo pēc liķiera?", bet Jūlija sniegto karstvīnu atzīst par etiķi.

2.

1992. gadā laikrakstā "Diena" vairākos turpinājumos tika publicētas Ulda Tīrona piezīmes par ceļojumu uz dienvidaustrumiem jeb Gobi tuksnesi (pēcāk tās kopā ar piezīmēm par Tibetu tika izdotas grāmatā [4]). Neko vairāk no pašām piezīmēm neatceros, prātā palikusi tikai tāda kā vilšanās, kas nāca ar atskārtu, ka šis nepavisam nebūs instruktīvam ceļvedim līdzīgs stāsts par to, kā pēc noteikta attāluma pārvarēšanas no viena punkta (piemēram, Rīgas centrālās dzelzceļa stacijas perona) nonākt kādā citā vietā jeb punktā, bet gan par visu pārējo, kas ceļotāju piemeklē šiem abiem punktiem kaut kur pa vidu. Vēl atmiņā palicis apraksts, kurā ceļotāja apziņa jau klejo starp sapni un nomodu līdzīgi kā Osendovskim, esot pusceļā starp Kansu un Tibetu. Bet ar Osendovski (jau viņa grāmatā, ne NSRD operā) bija tā: "Aiz pārguruma un nemitīga nervu sasprindzinājuma guvu nervu drudža uzliesmojumu. Brīžiem jutu asinīs uguni, brīžiem mani kratīja drebuļi, es pārklājos ar aukstiem sviedriem un klabināju zobus, biedēdams savu zirgu, kurš vairākas reizes izmeta mani no segliem. Es kaut ko runāju, kliedzu, kādam draudēju. Saucu kādu ļoti dārgu būtni un kaismīgi skaidroju, pa kuru ceļu pie manis var nokļūt."

Vēsturiski ceļotājiem, ja vien tie nav bijuši kartēs vēl neiezīmētu teritoriju atklājēji, dīkdieņi, atsevišķi svētceļnieki vai romantisku iedomu apsēsti dzejnieki, parasti tomēr diezgan svarīgs bijis arī sava ceļa galamērķis – teiksim, Nīlas iztekas atrašana, savas ādas paglābšana pie draudzīgi noskaņotiem militārajiem sabiedrotajiem, medījuma vai derīgo izrakteņu atrašana, vēsturiska pieminekļa apskate, kalna virsotnes iekarošana u.tml. Laika gaitā no šādas mērķtiecīgas ceļošanas arī dzimusi dzīvu būtņu un pat nedzīvu kultūrvēsturisku pieminekļu cieņu tik pazemojošā un degradējošā tūrisma liga.

Tomēr, lai gan uz ceļošanu kā procesu un ceļošanu kā mērķa iekarošanu var raudzīties kā divām atšķirīgām ceļotāju plūsmām, kopīgā tām ir krietni vien vairāk, nekā vienas vai otras "skolas" piekritēji varētu vēlēties atzīt. Cieši nosprausts mērķis var izmainīt ceļotāju līdz nepazīšanai vēl pirms mērķa sasniegšanas vai pat vispār bez vajadzības nonākt līdz galam. Un tieši tāpat ceļojuma izraisīti iespaidi vai pārdzīvojumi var likt galamērķi mainīt, ar mainīšanu saprotot gan kartē iezīmētā punkta pārvietošanu vai pat aizmiršanu, gan sasniegtos atradumus un jebkādu citu beigu iznākumu. Osendovskis (grāmatā): "Es momentā visu atcerējos, visu sapratu, taču nespēju neko pateikt, tāpēc tik tikko kustināju lūpas un drīz vien iekritu dziļā vājprāta miegā." Pēc tam viņš gan vēl nobaudīja žeņšeņa dziedinošu spēku, saņēma liktenīgu brīdinājumu no Tibetas lamas, un viņa piedzīvojumi nebūt nebija galā, bet tas jau bija cits stāsts.

3.

"Kādreiz Krievijā patiesi dzīvoja bezrūpīga, jauna paaudze, kas uzsmaidīja vasarai, jūrai un saulei – un izvēlējās "Pepsi". Tagad ir grūti izdibināt, kāpēc tā notika," Viktors Peļevins raksta romāna "Generation "P"" [5] pirmajā lappusē un tā sāk savu ceļojumu vēl pavisam nesenajā un daudziem mums kopīgajā pagātnē. "Droši vien ne jau tikai dzēriena brīnišķīgā garša bija tam par iemeslu. Un arī ne kofeīns, kurš liek bērneļiem vienā laidā pieprasīt jaunu devu, jau no bērnības tos droši ievadīdams kokaīna fārvaterā. Un pat ne banāls kukulis – gribētos ticēt, ka partijas birokrāts, kurš pārzināja kontrakta noslēgšanu, gluži vienkārši ar visām savām komunismā vīlušās dvēseles porām iemīlēja šo tumšo, dzirkstošo dzērienu.

Tomēr, visticamāk, PSRS ideologi uzskatīja, ka patiesība var būt tikai viena. Tāpēc "P" paaudzei tiešām nebija nekādas izvēles, un septiņdesmito gadu bērni izvēlējās "Pepsi" gluži tāpat, kā viņu vecāki izvēlējās Brežņevu.

Lai kā arī būtu, šie bērni, vasarā zvilnēdami pludmalē, ilgi lūkojās skaidrajā, zilajā apvārsnī, dzēra siltu, Novorosijskā stikla pudelēs iepildītu pepsikolu un sapņoja, ka reiz tālā, aizliegtā pasaule no jūras puses ienāks viņu dzīvē."

Amerikāņu limonādes nonākšanai līdz padomju austrumzemei bija sportisks izskaidrojums – līgums ar rietumnieku uzņēmumu "Pepsico" tika noslēgts neilgi pirms 1980. gada olimpiskajām spēlēm Maskavā un droši vien bija tikai viens no daudzajiem piespiedu ekonomiskajiem, gaumes, plānošanas un visiem citiem kompromisiem, ar ko varas iestādēm bija jātiek galā, gatavojoties tik lielam starptautiskam pasākumam. Latvijā par "Pepsi-Cola" ražotāju kļuva bezalkoholisko dzērienu ražotne "Veldze" Rīgā uz Matīsa ielas, taču šīs rūpnīcas vēsture ir krietni senāka. 1796. gadā te tika uzbūvēts alus brūzis, 1873. gadā to ievērojami paplašināja, bet 20. gadsimta sākumā tajā jau darbojās tvaika mašīna un uzņēmumam bija filiāles vairākās Krievijas impērijas lielpilsētās, varbūt pat ne pārāk tālu no Ķīnas robežas. Brūža dibinātājs un cēlājs bija vācbaltiešu izcelsmes tirgotājs Gustavs Kuncendorfs, un ar Kuncendorfa vārdu fabrika darbojās līdz pat 1940. gadam.

4.

NSRD dziesmu lugas nosaukumā piesauktajam Ferdinandam Antonijam Osendovskim ar Latviju ir krietni vien īslaicīgs sakars – viņam vienkārši gadījies piedzimt savai dzimtai piederošajā īpašumā, kas atradies Vitebskas guberņā, netālu no Ludzas. Dedzīga interese par dabaszinātnēm un straujie 19.–20. gadsimta mijas politiskie notikumi viņam dāvāja iespēju ne vien brīdi studēt Parīzē pie Marijas Sklodovskas-Kirī, bet jau agrā jaunībā nonākt tik eksotiskās zemēs kā Ķīna, Japāna, strādāt Mandžūrijā, vadīt Vladivostokas Krievijas ģeogrāfu biedrības filiāli, sarakstīt savu pirmo romānu, iesaistīties 1905. gada revolūcijas ņegā, par mata tiesu izsprukt no nāvessoda un tikt pie īstas "vilka pases", proti – dokumenta, kas liedza izceļot no valsts.

Latvijā Osendovskis atgriezās, ja tā to var saukt, tikai 1924. gadā, kad Roberta Krodera tulkojumā apgādā "Leta" pirmoreiz latviešu valodā tika izdots viņa darbs "Zvēri, cilvēki un dievi". Kā noprotams pēc atzīmēm pierakstos, Juris Boiko, strādādams pie "Kuncendorfa un Osendovska" libreta, bija iedvesmojies tieši no šī izdevuma.

Grāmatas pirmizdevums bija angļu valodā, tā iznāca 1921. gadā, neilgi pēc tam, kad Osendovskim caur Japānu beidzot veiksmīgi bija izdevies izsprukt no Krievijas revolūcijas sakultā asiņainā ķīseļa un nonākt Ņujorkā (kur viņš, iespējams, darbojies kā spiegs). Osendovska piedzīvojumu apraksts dažu gadu laikā tika tulkots un izdots daudzās pasaules valstīs, viedoklis par viņa prozu bija arī slavenībām (vienaldzīgs nebija Bernards Šovs, pats Ļevs Tolstojs censonim spožu nākotni bija pravietojis vēl pašā gadsimta sākumā pēc viņa pirmo darbu izlasīšanas). Mūsdienās viņa darbu droši vien dēvētu par dižpārdokli, un reizēm tas tiek uzskatīts par vienu no "ceļojumu romāna" žanra pirmsākumiem. Var tikai minēt, vai Osendovskis būtu kļuvis par otru tulkotāko un lasītāko poļu izcelsmes rakstnieku pēc Henrika Senkeviča arī tad, ja būtu piepildījies viņa sapnis, un pēc klejojumiem pa Āziju viņš uzreiz būtu atgriezties ilgotajā senču zemē Polijā.

5.

Lai gan dažviet, kā jau pieminēts, Osendovska grāmata "Cilvēku, zvēru un dievu zemē" nodēvēta par jauna žanra sākumu, patiesībā tās žanrs ir sens kā visa pasaule, un tam radniecīgi stāsti ir tikuši tiražēti visdažādākajās formās un formātos, sākot ar mutvārdu teiksmām un beidzot ar iedvesmas avotiem operām. Uzskaitīt gadījumus, kad šāda žanra sacerējumi kļuvuši par impulsīvu pamudinājumu doties tuvākā vai tālākā "reālā" ceļojumā, vispār nav iespējams, pat ja visi šādi gadījumi būtu tikuši rūpīgi dokumentēti.

Lai gan mēs zinām, ka Krievijā Osendovska ceļojuma laikā bija notikusi boļševiku revolūcija un risinājās pilsoņu karš, stāstītāja (pieklājības pēc atdalīsim viņu no autora personas) plāns ir šķietami mērķtiecīgs un skaidrs: ir jāšķērso Krievijas impērijas Āzijas daļa, jāsasniedz Klusais okeāns un pa garu aplinkus ceļu jākuģo mājup uz Poliju (pa līdzīgu ceļu no Vladivostokas dzimtenē atgriezās Imantas pulka latviešu strēlnieki). Taču plāni, protams, mainījās, jo laiki bija nemierīgi, bet kartes un ceļu norādes aptuvenas: "Tālāk jau es ar grūtībām iztēlojos ģeogrāfisko situāciju, lai gan atcerējos un mūsu kartē pārliecinājos, ka kalnu grēdas rietumos no Jandzi atdala šīs Ķīnas milzu upes baseinu no Brahmaputras upes sistēmas Birmā, kur mums vajadzētu satikt angļu militārās un civilās varas pārstāvjus, gadījumā, ja tos nebūtu sastapuši Tibetā." Cerības šķērsot Tibetu un tur sastapt Anglijas konsulāta pārstāvjus nepiepildījās, un tāpēc veselu pusgadu bija jākuļas cauri Mongolijai, kur notiekošais jau sāk pārsteidzoši līdzināties reportāžām par 21. gadsimta sākumā militāro konfliktu zonās sastopamajām jukām:

"Austrumu Mongolijā krievu un mongoļu karaspēka priekšgalā ar ķīniešiem cīnījās budists vācietis – krievu ģenerālis barons Unbergs fon Šternbergs, kurš aizstāvēja Mongolijas neatkarību un Dzīvā Dieva impēriskās tiesības. Krievu virsnieki bēgļi grupējās vienībās, gatavodami sacelšanos pret boļševikiem Sibīrijā. [..] ķīniešu ierēdņi vajāja un tiranizēja krievus un kopā ar viņiem visus pārējos svešzemniekus. Padomju vara, nobažījusies par bēgļu mobilizāciju, sūtīja arvien tālāk un dziļāk Mongolijā savus karapūļus, bet ķīniešu gubernatori labprāt ielaidās slepenos darījumos ar boļševiku komisāriem. Urgā "buferu" republikas ministrs Jurins krievu kvartālā izveidoja komunistisku maģistrātu popa boļševika vadībā. Krievu konsuli dienas vadīja bezdarbībā, pārsvarā spekulēdami un izpārdodami valsts īpašumus. [..] Ķīniešu kareivji ielauzās privātpersonu mājās, laupīja, nogalināja un izvaroja."

Tāds ir fons, uz kura Osendovskis kopā ar savu vārdā nenosaukto ceļabiedru, poļu agronomu, virzās uz priekšu, "piedzīvodami jaunus, bīstamus, eiropietim neizdibināmus sarežģījumus un neatlaidīgi tiekdamies uz dzimteni". Sarežģījumiem piederīgi ir boļševiku upuru līķu simti palojošas Jeņisejas ūdeņos; upes šķērsošana zirga mugurā nakts un ledus iešanas laikā; iespējamība iegāzties aizā, kurā jau iekritis un uz egles kā iesma uzdūries dažs nastu nesējs zirgs; risks ar visu zirgu noslīkt melnos purva dubļos, kā tas gadās ar kādu no pavadoņiem; izvairīšanās par mata tiesu no ielūšanas ledū vai nogrimšanas plūstošajās smiltīs utt. Atelpas brīžos Osendovskis pagūst sniegt konspektīvus ieskatus vietējās floras, faunas un minerālu pasaules īpatnībās, savu zināšanu un iespēju robežās ieskicēt Dienvidaustrumāzijas tautu vēsturi un kultūru īpatnības, kā arī veikt ne vienu vien cildenu darbu: apārstēt slimos, ar melodramatiskām metodēm palīdzēt greizsirdības sagrauztiem mīlniekiem atgūt laimi, novadīt mongoļu un ķīniešu miera sarunas, vairākkārt izsprukt no drošas nāves (atcerieties, iespējamas nošaušanas "piedzīvojumam" drošības labad allaž līdzi ir jānēsā ciānkālijs!) un visbeidzot nonākt aci pret aci ar šķietami trakumā, bet varbūt svētumā ieslīgušo vācbaltiešu virsnieku un mongoļu hanu Romānu fon Ungernu-Šternbergu, kas iecerējis Mongoļu impērijas atjaunošanu. Osendovskis fon Ungernu pagūst skatīt vēl pēdējā brīdī, jo drīz pēc tam viņš tiek nodots, krīt boļševiku gūstā, tiek spīdzināts un ar Ļeņina pavēli nošauts.

Tieši sastapšanās ar neapšaubāmi bīstamo Ungernu un viņa vēl bīstamāko un neprognozējamo svītu – un nevis vēl noslēgumā sekojošās “Pasaules Valdnieka” pareģojumiem veltītās nodaļas –, manuprāt, arī ir Osendovska grāmatas kulminācija. "Tur [cīnoties ar sarkanajiem – P.B.] viss bija skaidrs un saprotams, bet šeit kaut kādi murgi, nešķīsti rēgi, kaut kāds drūms un drausmīgs virpulis. Es jutu traģēdiju, šausmas barona Ungerna katrā vārdā, katrā kustībā, apzinoties, ka viņa pēdās seko divas ēnas – klusējošais kapteinis Veselovskis ar pienbalto seju un… nāve." Gribot negribot rodas vēlēšanās saskatīt radniecību ar kāda cita poļu izcelsmes autora darbu, proti – Džozefa Konrada "Tumsas sirdi" (1899), un Kurca pēdējiem vārdiem: "Šausmas, šausmas!" Ja atceraties, "Tumsas sirdī" romāna vēstītājs Mārlovs jau pēc atgriešanās no Āfrikas Kurca iecerētajai samelo un apgalvo, ka mirstot Kurcs piesaucis viņas vārdu. Iespējams, tieši šī šūpošanās starp jebkurā karā un vēl visur kur sastopamajām šausmām un laikam jau tikai cilvēkam piemītošo spēju šausmām kaut kādā bieži vien neizprotamā veidā pretoties, arī ir šādu grāmatu pievilcības noslēpums. Jo it kā jau vairums tajā aprakstīto norišu īpaši neatšķiras no visa, kas lasīts "Kapteiņa Granta bērnos" vai kas pavisam ierasti notiek arī tādās filmās kā "Cilvēks, kurš izdzīvoja" un vēl daudzviet citur. Ja arī Leonardo di Kaprio tēlotais varonis lāci pārplēš kā kazlēnu kādu, viņš to dara vispirms jau tāpēc, lai mēs visi kopīgiem spēkiem vienkārši izdzīvotu tikai līdz filmas beigām, jo nekas vairāk jau mums nedraud, vai ne? Ārpus šādā un it kā taču pagalam primitīvā veidā izstāstāmiem stāstiem – un pat bez kara un tamlīdzīgām šausmām – mūsu pašu rīcības motīvi mēdz būt pat vēl krietni vienkāršākos vārdos izsakāmi, bet tas nebūt nenozīmē, ka tāpēc tie ir viegli izskaidrojami, kādam pamatojami un saprotami: "Mēs steidzāmies. Uz kurieni? Mums bija vienalga. Lai tik ātrāk viss beigtos, rastos kāds atrisinājums mūs nemitīgi tirdošajai neziņai!"

Jeb, kā teicējs Jūlijam stāsta "Kuncendorfā un Osendovskī": "Tu nobālēsi, piesarksi, tev saļodzīsies kājas, un tad tu atcerēsies to, ka esi nelaimīgs. Bet vīrs, šis dziedātāju vadonis, tev sacīs: "Vai drīkstu es jūs lūgt uz deju?"" ("Tibetiešu dziesma / Osendovskis / Ķīnā esmu bijis es")

"Gaismas! Kameras! Mūziku!

Stop!

Mani sauc doktors Ferdinands Antons Osendovskis. Oṃ maṇi padme hūṃ. Jūs varat vienīgi nožēlot to, ka neesat bijuši tur, kur esmu bijis es!" ("Fantasmagorija").

[1] Olkots, Henrijs S. Budistu Katķismis. Latviski no Augusta Deglava. Rīga: Apgādājis J. Paeglis, 1908.

[2] Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca. "Kuncendorfs un Osendovskis". NSRD: Juris Boiko, Hardijs Lediņš, 1985.

[3] No grāmatas: Astahovska, Ieva, Žeikare, Māra (sast.). Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca. Juris Boiko un Hardijs Lediņš. Rīga: Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2016. Šogad iznākušajā grāmatas jaunajā tulkojumā šis teikums skan šādi: "Ķīnieši no šejienes dosies uz rietumiem, bet mums jāceļo uz dienvidiem." To gan saka nevis pats Osendovskis, bet gan kāds viņa ceļabiedrs, kuram vēl arvien vārgais un spriest nespējīgais Osendovskis skarbi iebilst: "Uz ziemeļiem!"

[4] Tīrons, Uldis. Vēstules no Gobi. Tibetas piezīmes. Rīga: RaKa, 1999. Jau vēlāk šie ceļojumi Uldi Tīronu un fotogrāfu Andreju Grantu vārda tiešā un pārnestā nozīmē noveda līdz grāmatai "Šamaņu puse" (Rīga: "Neputns", 2013).

[5] Peļevins, Viktors. Generation "P". No krievu valodas tulkojis Arvis Kolmanis. Rīga: Jumava, 2001.

Projekts tapis pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda piešķirtajam finansējumam.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!