Par Artūra Bērziņa romānu "Visuma vērpēji", apgāds "Zvaigzne ABC", 2017
Uz Artūra Bērziņa debijas romāna "Visuma vērpēji" ceturtā vāka bez frāzes "viens no savdabīgākajiem mūsdienu māksliniekiem Latvijā" lasāms arī svešāds žanriskais apzīmējums weird fiction. Nesen apputējušā un klabošā, bet vēl apdzīvotā interneta nostūrī manīju kādas tulkotājas ieteikumu new weird darbus latviski saukt par jaunajiem ērmiem. Protams, tas bija joks (lai gan ar valodniekiem jau nekad nevar būt drošs), tomēr pieķēros šim apzīmējumam kā tādam, kas man šķita "Visuma vērpējiem" gluži atbilstīgs. Weird fiction gan nenozīmē, ka grāmatai nepieciešami jābūt ērmīgai, – žanra robežas ir paplūdušas, tomēr to varētu raksturot kā literāru mēģinājumu risināt nopietnas problēmas, miksējot fantāzijas, fantastikas un šausmu žanru elementus kompleksā literārā pasaulē.
Grāmatas apjoms ir salīdzinoši neliels (mazliet vairāk par 200 lappusēm, kurās vēl jāierēķina ilustrācijas), bet tajā ir viss – citplanētieši, hinduisma motīvi, stīgu teorija, romantiskas attiecības, jautājums par brīvo gribu un pieaugšana. Domājot par "Visuma vērpējiem", ir grūti saprast, kam no tā visa pieķerties kā būtiskākajam – atslēgai uz romāna kodolu. Tēmu loks ir ļoti plašs šāda apjoma darbam, dažādie pavedieni draud teju sairt raibā un haotiskā ņudzoņā, tomēr Artūram Bērziņam izdodas visus galus sasiet un panākt loģisku sižeta kopsakaru. Nepatīkamu iespaidu rada tikai pa virsu uzkrautais slānis ar popkultūras atsaucēm un aizgājušo gadsimtu kultūras darbinieku uzvārdiem, kurus Bērziņš piesauc pie katras izdevības: uz tik piesātināta sižeta fona tas izklausās pēc prastas dižošanās, un sajūta ir līdzīga sērfošanai pa Vikipēdiju – pietiek pāršķirt pāris lapu, lai no Bonda tituldziesmas nonāktu pie pirmssokratiķiem, tālāk pie kvantu fizikas un humānisma, īsti neiedziļinoties nevienā no tēmām un pārlecot uz nākamo, tiklīdz radusies iespēja, turklāt bez kāda motivēta iemesla. Daudzie personvārdi un atsauces "Visuma vērpējos" mirguļo kā kičīga fliteru blūzīte, pašmērķīgais spīdums kaitina, jo neļauj īsti saprast, kas un cik daudz slēpjas apakšā – tur, kur vieta sižetam.
Sižets vēsta par divu jauniešu savstarpēju romantisku interesi un abu tikšanos ar cita veida apziņas nesējiem. Notikumu attīstība ir dinamiska un lineāra, "Visuma vērpējus" pat varētu uzskatīt par kārtīgu action gabalu fantastikas cienītājiem, kas ir ar mieru pafilozofēt par citiem visumiem un brīvās gribas vērtību. Bērziņš neatklāj lasītājam visu par savas pasaules uzbūvi – tikai tik daudz, lai būtu iespējams saprast, kas un (bet tikai dažkārt) kāpēc notiek. Bērziņam ir svarīgi atklāt maksimāli maz nozīmīgas informācijas, lai viņš pa laikam varētu sašūpot sižeta gultni, apmainot vietām esošo ar neesošo, iedomāto ar īsto. Šādā veidā viņš lasītājā rada šausmu žanram raksturīgo diskomfortu, spriedzi – nekas nav stabils, ne uz ko nevar paļauties. Pie pašām beigām Bērziņš izspēlē deus ex machina kārti, kas it kā loģiski ar vēl vienu mezglu savelk kopā sižetu, tomēr kopumā atstāj norautu, sasteigtu beigu sajūtu un sāju pēcgaršu. Liekas, ka, beidzot ticis pie iespējas paķimerēties ap brīvās gribas jautājumu, kas ir ticamākais kandidāts uz romāna galvenās tēmas statusu, Bērziņš par savu sacerējumu ir zaudējis interesi un vēlējies to pēc iespējas drīzāk pabeigt.
Romāna spēcīgākā daļa ir krāšņie svešādās pasaules apraksti, kas ir detalizēti, skaisti un neparasti. Šajos aprakstos jūtams, ka Artūrs Bērziņš literatūrā ienācis no mākslas pasaules – pirms "Visuma vērpējiem" viņa vārds nebija parādījies ne literatūras periodikā, ne lasījumos, tomēr lielākajiem fantastikas lasītājiem tas nebija pilnīgi svešs, jo Bērziņš pēdējos gados veidojis vākus lielākajai daļai "Zvaigznes ABC" izdoto fantastikas un fantāzijas grāmatu – tai skaitā savai, arī melnbaltās iekšlapu ilustrācijas ir viņa roku darbs. Interesanti, ka Bērziņa mākslinieka rokraksts ir identisks Bērziņa rakstnieka rokrakstam: manierīga provokācija, drosmīga fantāzija, pārdomāta kompozīcija un liela rūpība pret liekām detaļām.
Bērziņam padodas strādāt ar valodu – komiska un spilgta ir ar zinātniskiem terminiem, slengu un mīļvārdiņiem piesātinātā, individualizētā varoņu runa. Bērziņa īpatnējā valoda "Visuma vērpējos" rada sabiezinātu, izteiksmīgu un sirreālu atmosfēru, tomēr romāna dialogi ne vienmēr ir veiksmīgi, jo tajos iepītās asprātības brīžiem šķiet mākslīgi konstruētas un ērmīgi disonē ar emocionālo spriedzi, ko izjūt varoņi.
Viena no dialogu funkcijām "Visuma vērpējos" ir skaidrot lasītājam romāna pasaules iekārtojumu. Šī informācija nav iepludināta romānā īsti veiksmīgi, jo terminiem piesātinātie skaidrojumi vietām krasi nopauzē citādi dinamisko sižetu, piemēram, ir diezgan absurdi, ka galvenā varone dzīvībai bīstamā situācijā pļāpā ar antivaroņiem par mākslas būtību, visuma izplešanos un aizdomājas par Dostojevski – tas ir klasisks kadrs no spriedzes filmas, kur ļaunais, turot labajam pie deniņiem pistoli, vēl paspēj nolasīt lekciju par saviem plāniem.
Tomēr kopumā "Visuma vērpēji" ir veiksmīga debija un spilgts darbs latviešu spekulatīvās literatūras laukā – Bērziņš ir radījis interesantu pasauli un prasmīgi manipulē ar romāna atmosfēru. Grāmatas sižets nav sevišķi oriģināls, varētu pat teikt, ka tas balstās klišejās, tomēr to šeit ir tik daudz un tās savītas tik cieši, ka rada svaigu un pārsteidzošu sajūtu.
1