Par Lias Guļevskas un Lilijas Dzenes grāmatu "Jānis Kubilis. Kad gadiem es pāri skatos...", apgāds "Jumava", 2016
Divi "Induļi un Ārijas"? Apgāds "Jumava" klajā laidis apjomīgu grāmatu ar pievilcīga, nedaudz sirmuma skarta džentlmeņa attēlu uz vāka. Lielākiem burtiem rakstīts "Jānis Kubilis", mazākiem "Kad gadiem es pāri skatos...". Vēl ir apgāda logo, bet autora vārdu meklēt velti. Titullapā lasām, ka grāmatai ir veselas divas autores un ka tās ir Lia Guļevska un Lilija Dzene. (Tā arī rakstīts – pirmā Guļevska, otrā Dzene.) Ja nezinātu, ka Dzene, sešpadsmit aktieriem veltītu monogrāfiju autore, pirms trim gadiem mirusi, varētu domāt – kopdarbs. Prologā Guļevska raksta, ka tā ir viņas doma – savu darbu publicēt kopā ar Dzenes 1984. gadā izdoto grāmatu "Jāņa Kubiļa atbildes". Nekur nav minēts, ka Dzenes darbs publicēts ar viņas literārā mantojuma īpašnieku atļauju. Vai iznāk, ka literārs darbs, autoram šķiroties no dzīves, ir totāli neaizsargāts? Ka jebkurš drīkst, teiksim, Raiņa "Induli un Āriju" iesiet vienos vākos ar Jēkaba Lautenbaha-Jūsmiņa "Induli un Āriju", uzlikt šiem vākiem kādu estrādes dziesmas nosaukumu, nu kaut vai "Miljons sārtu rožu", un nosūtīt uz tipogrāfiju? Pietiekami labi pazinu Liliju Dzeni, lai iedomātos, kāda būtu viņas reakcija, ieraugot savu monogrāfiju zem šāda Raimonda Paula un Alfrēda Krūkļa dziesmas rindas virsvirsraksta kopā ar radiožurnālistes interviju kopojumu.
Taču, noplokot sašutumam par izcilās teātra monogrāfistes darba izmantošanu, lai padarītu apjomīgāku lappušu skaita ziņā pieticīgo Guļevskas interviju kopu, nolēmu rūpīgi iepazīties ar dīvaino kentauru.
Ko nezināja studenti. Ievadā Guļevska raksta, ka gandrīz pusgadsimtu Latvijas Nacionālajā teātrī nostrādājušais Jānis Kubilis ir "viens no tautā viskarstāk pielūgtajiem aktieriem", "tautā tik ļoti mīlēts aktieris". Es, protams, nezinu, ko Guļevska apzīmē ar vārdu "tauta"; varētu domāt – visus vai gandrīz visus mūsu valstī dzīvojošos latviešus. Taču tas, izrādās, ir krietns pārspīlējums. Pirms gada Latvijas Universitātes bakalaura studiju otrā kursa studentiem, kuri izvēlējušies teātra zinātnes studiju virzienu, uzdevu izlasīt Dzenes grāmatu par Kubili, kuru pēc tam analizējām seminārā. Sākot nodarbību, jautāju, ko studenti pirms Dzenes grāmatas izlasīšanas zinājuši par šo aktieri. Izrādījās, neviens no viņiem nekad vispār nebija dzirdējis šādu vārdu. Ar šī fakta pieminējumu nebūt negrasos sākt vaimanas par mūsdienu "trulo jaunatni". Drīzāk rosināt būt piesardzīgiem ar minētajiem un tiem līdzīgiem vispārinājumiem. Kā arī vēlreiz atgādināt it kā vispārzināmo, bet allaž aizmirsto patiesību par aktiermākslas zūdošo dabu, kas ierobežota savā telplaikā. It jo īpaši tad, ja aktieris nemaz nav filmējies vai to darījis maz, kā tas noticis ar Kubili. Un teātra kritikas lielo atbildību saglabāt nākamajām paaudzēm pēc iespējas plašāku un adekvātāku informāciju par aktieriem. Varbūt precīzāk vārda "tauta" vietā kā Kubiļa talanta pielūdzēji būtu minami "viņa paaudze" vai "viņa laika skatītāji".
Saldā mīlestība. Ja atmet aizspriedumus, kādi, neslēpšu, man sākumā bija pret šo grāmatu, ar pārsteigumu jāsecina, ka abām autorēm tik tiešām ir kaut kas kopējs – tā ir attieksme pret Jāni Kubili, ko var raksturot kā sajūsmas, pielūgsmes, apbrīnas, mīlestības caurstrāvotu. Vispārākajā pakāpē. Dzenes monogrāfijā šī attieksme izpaužas, analizējot Kubiļa nospēlētās lomas un mēģinot zīmēt viņa cilvēciskās personības aprises. Guļevskas intervijās – uzdodot jautājumus un īsi komentējot aktiera atbildes. Dzene dažkārt stāstīja par ceļu, ko nogājusi, meklējot visadekvātāko aktiera veikuma aprakstīšanas metodi. Sākotnēji, piemēram, grāmatās "Mūsu paaudzes aktieri" un "Labais mūžs" (par Mirdzu Šmitheni) viņa centusies analizēt un aprakstīt lomas – ko un kā aktieris spēlējis. Vēlāk konstatējusi, ka tas, viņasprāt, ir grāmatveža darbs, ka nozīmīgāk un dzīvāk ir dalīties personiskajos iespaidos, ko viena vai otra loma viņā radījusi, pārdzīvojumā, kas saviļņojis. Protams, šāda pieeja ir daudz subjektīvāka, personiskāka, tā prasa nobriedušu rakstītāju, kurš, pirmkārt, vispār spējīgs kaut ko pārdzīvot un, otrkārt, nebaidās publiski atklāt sevi un savas jūtas. (Bet tieši subjektīvisms, personības mērogs taču ir tas, kas mūs mākslā un grāmatās par mākslu visvairāk saista.) "Aktiera Jāņa Kubiļa atbildes" no visām Dzenes grāmatām, pieļauju, ir vissubjektīvākā, vispersoniskākā; viņas ideālās metodes vistiešākais īstenojums. Un vienlaikus – viņas mākslas ideāla apliecinājums. Dzene raksta: ir aktieri (un jāsaprot – vispār māksla), kuri tēlo dzīvi, kādai tai vajadzētu būt, un ir aktieri, kuri tēlo, kāda dzīve ir. Kubilis, pēc pētnieces domām, visbiežāk lomās sniedzis priekšstatu par ideālu cilvēku, respektīvi, džentlmenisku, labi koptu vīrieti ar izsmalcinātām manierēm, smalkjūtīgu attieksmi pret sievieti, kurš prot romantiski mīlēt un dāvināt skatītāju zālei sapni par laimi. Cik nojaušams, tāds ir arī monogrāfijas autores ideālais aktieris, respektīvi, teātris un ideālais, kaut dzīvē tik reti, vai visdrīzāk – nekad, sastopamais vīrietis. Tā kā mans ideālais teātris ir skaudrāks, pretrunīgāks un vairāk realitātei, ne sapnim tuvs, tad, šobrīd lasot pirms 32 gadiem klajā laisto grāmatu, ne viena vien lappuse šķiet pārmēru "salda", aktieri un tā veikumu idealizējoša, vienmēr vainu par pusizdevušos vai neizdevušos lomu sameklējot kādā citā – režisorā, dramaturgā, nesaprotošā kritiķī. Tai pašā laikā nepārejoša vērtība ir Dzenes tekstos, kas veltīti teātra "virtuvei" – lomu tapšanas sarežģītajam procesam, aktiera gribas, zināšanu un intuīcijas nozīmei, šķietami nejaušu iespaidu un notikumu ietekmei, profesionālai un cilvēciskai sadarbībai ar režisoru. Tāpat uzmanības vērtas ir kritiķes pārdomas par disharmoniskajām, bet bagātinošajām paaudžu attiecībām dzīvē un mākslā, par mainīgo modi, kas skar ne tikai apģērbus un arhitektūru, bet arī teātri un skatītāju gaumi.
Sacensības pašai ar sevi jeb trīs aktiermonogrāfiju modeļi. Par aktieriem monogrāfijas rakstījuši arī daudzi citi – Viktors Hausmanis, Līvija Akurātere, Biruta Gudriķe, Guna Zeltiņa, Anda Burtniece, Maija Augstkalna... Tomēr Dzenes nopelnus – gan kvalitātes, gan kvantitātes ziņā – neviens nav spējis "apdraudēt": viņa sacentās pati ar sevi, radīja savus likumus un pati tos lauza, liekot vietā citus. Esejiskas pārdomas, kuru centrā subjektīvi iespaidi par aktieru spēli, kas samēroti ar pārdomām par cilvēku personiskajām attiecībām kā dzīvē, tā uz skatuves, radīja cildenus aktieru "pieminekļus". Bez Kubiļa Dzene līdzīgi ir postamentējusi arī Elzu Radziņu, Lidiju Freimani un Kārli Sebri (pirmā grāmata). (Sākotnēji Dzenes grāmatas tik ļoti izcēlās citu vidū arī ar to, ka viņa nelietoja oficiālo padomju leksiku, bet dzīvus, personiskus, pat dzejiskus vārdus.) Jūtīgi uztverot 60. gadu pārmaiņas (un – modi) daiļliteratūrā un teātrī, kad aktuāla kļūst skarbāka, analītiskāka pieeja dzīvei, Dzene sāk rakstīt citādi. Nu viņas grāmatas līdzinās psiholoģiskiem – dažkārt pat psihoanalītiskiem – pētījumiem par aktieru kā personību pretrunām; par to liecina Harijam Liepiņam, Alfrēdam Jaunušanam un Eduardam Pāvulam veltītie apcerējumi. Tuvojoties Trešajai atmodai, kad mākslā uzvilnī interese par patriotisko un vēstures tematiku, arī Dzene iekļaujas šai virzienā: nu aktieris kļūst lielā mērā tikai par izejas punktu, lai, izsekojot viņa dzīvei, rakstniece varētu attīstīt savus nacionālpatriotiskos sižetus. Šai ziņā visraksturīgākā ir otrā grāmata par Kārli Sebri un par Maču dzimtu.
Jānis Kubilis pie topošajiem aktieriem. Kubiļa ziedu laiki, kad viņš ir neviena neapstrīdēts pirmais mīlētājs uz Drāmas teātra skatuves, kura slavas leģenda balstās uz Alehandro Kasonas "Trešā vārda" (1959) Pablo, sakrīt ar 50., bet jo īpaši 60. gadiem. Kad es sāku skatīties teātri 70. gadu sākumā, Kubilis joprojām spēlē nozīmīgas lomas, bet skatītāju siržu valdnieks nu ir cits – tumšcirtainais, temperamentīgais Ģirts Jakovļevs. Mani allaž fascinēja Kubiļa izteiksmīgā balss, bet no lomām tuvākās bija tās, kurās parādījās aktiera izsmalcinātā ironija, piemēram, Luijs XIV jeb Saules karalis Mihaila Bulgakova "Moljērā" vai Fičūrs Ferenca Molnāra "Liliomā". Dramatiskajās vēlīno mīlētāju lomās kā Hamilkāra kungā (Īva Žamiaka tāda paša nosaukuma lugā) man aktieris šķita pārāk "kārtīgs" – apvaldīts, ieturēts, blazēts, tik dziļi jūtas slēpjošs, ka rada jautājumu, vai tās vispār ir vai arī tiek tikai tēlotas. Tai pašā laikā negaidītu pozitīvu pārsteigumu piedzīvoju 90. gadu sākumā. Daugavpils teātra topošajiem aktieriem pasniedzot teātra vēsturi, nolēmu viņus "dzīvajā" iepazīstināt ar abu lielo Rīgas teātru slavenākajiem aktierdūžiem, uzaicinot, kad jaunieši bija Rīgā, uz tikšanos Hariju Liepiņu un Jāni Kubili. Liepiņš kā pēc notīm nodemonstrēja, ko nozīmē teātra premjers: labi nostādītā balsī stāstīja amizantus notikumus no teātra ikdienas, kur viņš allaž bijis gudrākais, asprātīgākais, talantīgākas. Vai viņš jauniešus vispār redzēja, apgrūtinos atbildēt. Toties Jānis Kubilis jauniešu vidū burtiski atplauka, stāstīja par saviem pedagogiem, kolēģiem, to, kā mācījies partnerību uz skatuves, cik smagi cīnījies, lai pārvarētu savu iekšējo nedrošību autoritāšu priekšā un traumējošo pārjūtību. Studenti, kas pēc tikšanās ar Liepiņu bija noskaņoti visai skeptiski, pamazām nometa aizsargbruņas, iepriekš sagatavotais jautājumu saraksts strauji papildinājās ar vaicājumiem, kas dzima dzīvās, ieinteresētās sarunas laikā. Un, kad vēl Kubilis sāka jautāt, kādas izrādes viņiem vislabāk patīk un kādas lomas viņi gribētu nospēlēt... Tas bija dzīvs, silts, pasaulē un jauniešos ieinteresēts cilvēks, pavisam cits Kubilis nekā uz skatuves manis redzētais.
Intervēšanas stratēģija. Nezinu, vai Guļevskas jautājumi un komentāri, ar ko viņa sarunu laikā vēršas pie Kubiļa, ir racionāli izstrādāta stratēģija vai dabisks neaizturētu emociju paudums, bet, lai vai kā, – viņas intonācija un leksika "strādā", pat ja tās, no malas vērojot, liktos pat nedaudz bezgaumīgas: tik sakāpināti ir komplimenti, kas veltīti aktiera lomām, talantam, izredzētībai, pārākumam pār citiem māksliniekiem. Aktieris atraisās, uzticas, stāsta gan par savu personisko, gan profesionālo dzīvi. (Lasot žurnālistes sarunas, atceros to, ko jau zināju, – aktierus, kā arī režisorus nekad nevar saslavēt par daudz, pat nonākot uz groteska pārspīlējuma robežas, var tikai saslavēt par maz.) Un īstenībā Guļevska panāk brīnumu – deviņdesmit divus gadus vecā aktiera stāsti ir konkrēti, personiski, analītiski. Apskaužama atmiņa savienojas ar nesaudzīgiem sevis un laikmeta vērtējumiem. Vairāki aktiera biogrāfijas fakti un viņam tuvi cilvēki, protams, minēti arī Dzenes grāmatā, bet sarunās ar Guļevsku tie izvērsti plašāk, bagātināti ar krāsainām detaļām, tādēļ nevar runāt par atkārtošanos, visdrīzāk – par vēstījuma padziļināšanu. Visvairāk man patika divas intervijās skartās tēmas. Pirmkārt, kolorīti savu kolēģu – režisoru un aktieru – raksturojumi, nevairoties atklāt arī viņu pretrunas. Tā ļoti saistoši ir stāsti par Veru Baļunu, Antru Liedskalniņu, Žani Katlapu, Alfrēdu Amtmani-Briedīti, Jāni Osi, Jāni Zariņu. Otrkārt, kā aktieris stāsta par savām jauna cilvēka izjūtām, īsā laikā mainoties trim politiskajiem režīmiem – kad pirmo Latvijas brīvvalsti nomaina padomju okupācija, kuras vietā savukārt stājas nacistu režīms Otrā pasaules kara laikā... Neziņa, nedrošība, bailes, apdraudētība kā fons jauniešu draudzībai, pirmajai mīlestībai. Nolemtība, no kuras nevar izrauties. Pazīstamu cilvēku pārvēršanās, jūtot asiņu un viegli gūstamas naudas smaku. Dzenes grāmatā laikmetu maiņai un ar to saistītajām dzīves un cilvēku metamorfozēm ierādīta pārmēru maza vieta.
1984. gada un 2016. gada viedokļi par Ļeņinu. Kubiļa radošajā biogrāfijā ir kāda ar vēsturi un politiku tieši saistīta loma, par kuru abu autoru darbos sniegti galēji pretēji viedokļi. 1970. gadā Kubilis nospēlē Ļeņinu Mihaila Šatrova lugā "Sestais jūlijs" (režisors Jūlijs Bebrišs). Dzene raksta: "Būt uz skatuves Ļeņinam – tas vispirms ir lielas sabiedriskas atbildības, pasaules uzskata, cilvēciskas bagātības jautājums [..]." Monogrāfiste citē aktieri: "Mani savaldzināja Ļeņina lielā cilvēcība. Šo cilvēcību un inteliģenci arī centos ietvert tēlā." 2015. gadā Guļevskai Kubilis saka: "[..] es ieeju pie direktora un saku: "Es nevaru." Filipsons pārjautā: "Kā, nevari? Jāspēlē. [..] No CK ir pavēle un jāspēlē. Ļeņinam jābūt vienam pozitīvo lomu tēlotājam." Vai, dieniņ! Un tā es ar šausmām to lomu spēlēju. [..] Ne luga, ne loma, tas viss bija plakāts, kur viens tēls runā lozungus." Es ticu Kubiļa 2015. gada versijai. Protams, to aktieris nevarēja paust 1984. gadā. Taču, domāju, šai laikā, lai arī cenzūras žņaugi joprojām nebija atslābuši, gan monogrāfijas autore, gan viņas citētais aktieris, ja tie tiešām ir viņa vārdi, par "revolūcijas vadoni" varēja izteikties tomēr mazāk personiski, mazāk kvēli, pat ja toreiz vidējam inteliģentam par Ļeņinu nebija zināma ne trešā daļa no tā, ko zinām tagad. Līdz ar to var teikt, ka Ļeņinam veltītās lappuses Dzenes darbā tomēr nav izturējušas laika pārbaudi.
Vispretrunīgāko iespaidu atstāj tā Guļevskas un Kubiļa sarunu daļa, kas veltīta mūsdienu teātrim un sabiedriski politiskajai dzīvei Latvijā. No vienas puses, var tikai apbrīnot aktiera možo prātu, viņa interesi par dzīvi un skatuves mākslu. Kubilis apmeklē Nacionālā teātra izrādes, pie viņa viesojas ne tikai viņa paaudzes, bet arī jaunie aktieri – Gundars Grasbergs un Mārcis Maņjakovs grib dzirdēt viņa domas par aktiera darbu. Kubilis ir informēts par mūsu mūziķu starptautiskajiem sasniegumiem, par politiski ekonomiskās dzīves, medicīnas un zinātnes aktualitātēm. No otras puses, viņa spriedumi par mūsdienu teātri, kur viņš redz tikai režijas eksperimentus, kas no teātra izdzen dvēseli, ir galēji konservatīvi. Nekādā gadījumā nedomāju, ka Kubilim vajadzētu teikt to, ko viņš nedomā. Taču nepārprotami redzams, ka konservatīvisma purvā viņu burtiski dzen iekšā intervētāja, visam piekrizdama un līdz galējībai izkāpinādama aktiera teikto.
Dokumentalitāte, ko laiks nevar nocenot. Pat ja apšaubu Guļevskas projekta nosaukumu, kā arī anonīmo vāku un Dzenes darba publicēšanas atļaujas neizprasīšanu tā mantiniekiem, kas bija jādara apgādam. Pat ja tīri formāli mani interesē, kurš saņēma honorāru par Dzenes darba pārpublicējumu. Pat ja ir paslinkots un nav papildināta Kubiļa lomu hronika, liekot maldīgi domāt, ka viņš aizgāja no teātra 1982. gadā, kaut arī tas notika tikai 1994. gadā. Pat ja paraksts zem fotogrāfijas, kur redzams Kubilis, saņemot "Spēlmaņu nakts" balvu par mūža ieguldījumu skatuves mākslā, ir aplams. Vēl jau varētu atrast ne vienu vien "pat ja". Piemēram, pat ja Guļevskas intervijas visdrīzāk nemaz nav grāmata, pretēji Dzenes darbam, kurš ir (grāmata). Bet paradoksālā kārtā šai ne-grāmatai piemīt tādas kvalitātes, kas ļauj tai salīdzināties ar grāmatu: tā ir aktiera stāstu dokumentalitāte, ko laiks nevar nocenot, pretēji grāmatai, kuras lappusēs atrodamas arī laika pārbaudi neizturējušas rindkopas. Tādēļ uzskatu, ka "kentaurgrāmatas" klajā laišana tomēr ir pozitīvi vērtējams notikums, kas, pirmkārt, atgādina par izcilu aktieri Jāni Kubili, otrkārt, ļauj dokumentāli iepazīt interesantu personību, treškārt, izraisa apbrīnu par cilvēka spēju pretoties gadu nastai, saglabājot tik možu prātu un labvēlīgu attieksmi pret pasauli.
2