Foto - Viktorija Eksta
 
Māksla
25.04.2018

Recenzija par kebabiem

Komentē
0

Šī recenzija ir daļa no rakstu darbu sērijas, kuru veidos sešu autoru sešas recenzijas par recenzijām. Pirmais šīs sērijas darbs ir Eduarda Dorofejeva recenzija par Dafnas Maimonas personālizstādi "Ģimenes bizness: Strāvas pārrāvums" laikmetīgās mākslas centrā "kim?", otrā recenzija – recenzija par pirmo recenziju, trešā recenzija – par otro, ceturtā – par trešo utt.

Ideja radās joka pēc un attīstījās nepārejošas zinātkāres un urdošas intereses dēļ. Vai darbu sērija veidosies kā spēle, domu eksperiments, kā izvērsts "Delfu komentārs" vai kā kritikas komentāri pašai par sevi? Vai atklāsies paradokss, un vai vispār no tā kaut kas sanāks? Cik daudz tiks atklāts par izstādi un cik par kritikas jēgu laikmetīgajā mākslā? Rakstu sērijas jēga vai bezjēga ir neparedzama un lielā mērā paļaujas uz autoriem un viņu interpretācijas virzienu, kas, tāpat kā ierastajā recenzijas formātā, arī šeit netiek ierobežots. Darbu sērija necenšas par sevi radīt pārāk nopietnu iespaidu tieši šīs neparedzamības un spēles momenta dēļ.

Uzrunāti seši autori, kas piekrituši piedalīties rakstu sērijā: Eduards Dorofejevs, Kaspars Groševs, Šelda Puķīte, Santa Mičule-Hirša, Tomass Pārups un Vents Vīnbergs. Raksti tiks publicēti reizi nedēļā, sešas nedēļas.

Idejas autore un sērijas kuratore Luīze Rukšāne

 

Kebaba terapija

Vārds "tēvs" (lat. pater) ir viens no tiem nozīmīgajiem jēdzieniem, kas definē mūsu dzīves un kultūras svarīgākos fenomenus: no reliģiskajiem priekšstatiem līdz sabiedrības struktūras īpatnībām, no kara līdz feminismam. Tajā paša laikā katram no mums, dzirdot šo vārdu, neizbēgami uzpeld asociācijas arī ar mūsu vecākiem. Līdzās atmiņām, kas ne visiem ir tikai gaišas un patīkamas, arī tēva tēls katra cilvēka iztēlē, visticamāk, var pieņemt diezgan neparastas formas. Piemēram, somu mākslinieces Dafnas Maimonas (Dafna Maimon) asociāciju rindā viņas tēvs ir kebabs, jeb, precīzāk, kebabnīca "Orient Express", kuru viņš atvēra 1985. gadā kā pirmo šāda veida Tuvo Austrumu "delikatešu" restorānu Somijā. Ar šādām, ļoti subjektīvām asociācijām māksliniece arī strādā, izmantojot autobiogrāfisko materiālu kā instrumentu kultūras konfliktu, dzimumu attiecību, ģimenes lomu analīzei.

Kā vēsta mākslinieces izklāstītā leģenda, viss aizsākās pirms dažiem gadiem ar atrastu videoierakstu. Tā bija 1986. gada televīzijas reklāma, kura eksotiskā veidā prezentēja mākslinieces tēva jaunatvērto restorānu. Neskatoties uz pietiekami kvalitatīvu vizuālo izpildījumu, šī reklāma atstāj retro "trash" sajūtu. Bet tieši šādi dīvaini priekšmeti, kā zināms jau no sirreālistu radošās metodes, slēpj sevī pārsteidzoši jaudīgu interpretāciju potenciālu. Pārstrādājot oriģinālo "Orient Express" reklāmu, Dafna Maimona ar subtitru palīdzību izveidoja dažas klipa versijas, konstruējot dažādu skatītāju uztveres pieredzi, piemēram, kā pieaugušo pasauli ieraudzīt bērna acīm vai ar pieaugušas sievietes pieredzi paskatīties uz sava tēva fantāzijām.

Attīstot tālāk šo autobiogrāfisko un mikrovēsturisko ģimenes biznesa izpēti, māksliniece pēc dažiem gadiem rekonstruēja arī pašu kebabnīcu kā īstu sava tēva restorānu un kā telpu savām spēlēm ar atmiņām. Iespējams, blakus vārdam "pēcpatiesība" drīzumā mūsu leksikonā stabilu vietu ieņems arī jēdziens "parafikcija", kuru Maimona izmanto kā darba veidošanas metodi. Atšķirībā no mākslinieciskās fantāzijas, kurā sacerētā pasaule tikai balstās reālajos prototipos, parafikcijā reālais un izdomātais satiekas vienā telpā un robeža starp mākslinieces reālo biogrāfiju un izdomātiem faktiem izplūst.

Rīgas versijā "kim? " telpās māksliniece radījusi izstādi "Ģimenes bizness: strāvas pārrāvums", kas ir ceturtais un noslēdzošais projekta "Orient Express" pasākums. Pēc būtības ir nevis izstāde, bet gan performatīva telpa – sava veida četru dimensiju kolāža, kas sastāv no kebabnīcas interjera, reklāmas saukļiem, videoreklāmas un pašas performatīvās darbības. Šīs izstādes daba ir divējāda: no vienas puses, tā simulē reālas kebabnīcas darbību, bet tajā pašā laikā tā ir telpa, kurā atplaukst mākslinieces atmiņas. Savukārt interjers jau pats par sevi ir mākslinieces tēva apkopotais tēls, ar kuru viņa cīnās kā ar patriarhālās kultūras tēlu. Tā kā Maimona uzsver, ka viņas māksla ir biogrāfiska un tēli sakņojas bērnības atmiņās, tad, protams, no griestiem, pie kuriem izkārti divdomīgi reklāmas saukļi – "More balls, more fun in your pita" ("Vairāk bumbu, vairāk prieka tavā pitā") vai "Treat kebab right, eat it" ("Parupējies par kebabu, apēd to") –, uz mums vulgārā freidisma garā skatās Dafnas seksuāli neapmierinātais tēvs.

Cīņa ar tēvu un savām atmiņām brīvā asociāciju plūsmā mākslinieci arī iznesusi feminisma krastā. Patriarhālās sabiedrības vardarbība, paslēptā Rietumu civilizāciju caurstrāvojošā seksualitāte un riebīgais eross paslēpušies kebaba veidolā. 2017. gadā Malmē performances laikā Dafnas rekonstruētā "Orient Express" kebabnīca darbojās pa īstam, cienājot publiku vienlaikus ar garīgu un dienišķu maizi. Eksistējot reālajā pasaulē, bet ārpus tirgus ekonomikas likumiem, kebabnīca par ēdienu piedāvāja samaksāt ar vārdiem. Aromātisku falafelu varēja dabūt tikai par 59 vārdiem (par ko liecina reklāmas plakāti arī izstādē Rīgā), bet dienas īpašo piedāvājumu – par 89 vārdiem. Vienīgi vārdiem bija jāvēsta par nepieciešamību cīnīties ar patriarhālās sabiedrības stereotipiem, lai atbrīvotu ne tikai sievietes, bet arī vīriešus. Atbildot arī uz citiem jautājumiem par savu bērnību un ģimeni, izstādes apmeklētājs un vienlaikus performances dalībnieks, visticamāk, varēja iztēloties, ka guļ uz kušetes Vīnē un pats dakteris Freids viņu cienā ar smaržīgām, eļļā apceptām turku zirņu bumbiņām. Ļoti žēl, ka tāda iespēja nav paredzēta Rīgas izstādes apmeklētājiem.

Kā teica slavenā Luīze Buržuā, kura visu dzīvi savā mākslā nodarbojās ar psihoanalīzi: "Māksla – tas ir garīgās veselības pamats." Lielā mērā laikmetīgā māksla un psihoterapija grib risināt līdzīgus uzdevumus un izmanto līdzīgas iedarbības metodes. Piemēram, Franka Farelli (Frank Farrelly) provokāciju terapija, kas izmantoja paradoksāla rakstura tehnikas (absurdi padomi, izsmiešana, verbāla konfrontācija utt.). Tas nav pārsteidzoši, jo idejas bieži tika smeltas no vieniem un tiem pašiem avotiem – no dzenbudisma līdz dekonstrukcijai. Terapija un performance notiek simboliskā telpā, kas atrodas uz robežas starp ikdienišķo iekšējo realitāti. Abās sfērās par eksperimentu lauku kļūst ķermenis un/vai autora biogrāfija, bet par daiļrades objektu – pati dzīve. Tāpat arī "šeit un tagad" un procesuālais (kas nav orientēts uz rezultātu, bet uz darbību) princips veido pamatu gan terapijai, gan performancei, kas publikas priekšā ar spontānu fizisku darbību tiecas pārvarēt mūsu kultūras logocentrismu.

Ar šo uzdevumu performance Dafnas Maimonas izstādes atklāšanā tika galā, remdējot skatītāju "performatīvo badu". Tāpat kā lielākā daļa performanču, tā izskatījās pēc teatrāla iestudējuma fragmenta un pēc simbola bez satura. Neiedomājama bauda bija vērot, kā padzīvojusi sieviete dzeltenā krekliņā un melnās biksēs, kājas uzstutējusi uz krēsliem, sēž un lasa žurnālus, sulīgi grauž saulespuķu sēkliņas, piekož gurķīti un skaļi spļauj miziņas uz grīdas. Šo nodarbošanos viņa pamīšus daudzveidoja ar vingrošanu, taukaino sānu kasīšanu un kliegšanu uz publiku, kas kā nepārtraukta straume tecēja uz labierīcībām. Vēl divas meitenes (uzreiz tik garlaicīgi) ar slotu pa grīdu dzenāja sēkliņu miziņas, sapņoja, skatoties nenosakāmā tālienē, vai rāpoja, meklējot pazudušus auskarus. Ik pa laikam pie mikrofona pateiktie īsie teikumi būtiski nemainīja šo absurda darbību. Dafnas dziļos autobiogrāfiskos pārdzīvojumus (kuri neapšaubāmi tur bija) nolasīt nenācās tik viegli, bet varēja skaidri redzēt, ka šī kebabnīca – kā mākslinieces tēva un patriarhālās pasaules iemiesojums – sieviešu rokās piedzīvo savu mākslinieciski izteiksmīgo norietu.

Žēl, ka tāda kafejnīca atrodas ārpus ekonomiskajām attiecībām un var pastāvēt tikai kā īslaicīga performance teatrālajā realitātē, kur mēs kopā varam eksperimentēt ar mākslu un dzīvi, mēģinot no savas dzīves iztvaicēt mākslas sāli.

Eduards Dorofejevs

Eduards Dorofejevs ir mākslas zinātnieks, strādā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, pasniedz Rietumu mākslas vēsturi Latvijas Kultūras akadēmijā un mēdz rakstīt par mākslu preses izdevumos.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0