Mikroautobuss Volkswagen Caravelle pārlidoja pāri nelielajam uzbērumam un ar notikumam atbilstošu rēkoņu un graboņu ietriecās izžuvušajā meliorācijas grāvī. Šasija uzgūla virsū uzbēruma malai, bet apdrupušais, vietām ierūsējušais korpuss valšķīgi pacēla gaisā pakaļgalu. Pēc mirkļa ar nokavēšanos šofera pusē iedarbojās avārijas gaisa spilvens, un busa iekšpusi no ārpasaules aizsedza uzblīdis netīri balts audums.
Karstumā tvanošais tīrelis pieklusa, pat allaž aizņemtie kukaiņi apjuka no negaidītā traucēkļa. Baltā putekļu masa, kas iezīmēja busiņa pārvietošanos pa grants ceļu, kā nomaldījies miglas vāls klīda pāri noputējušajām ceļmalas zālēm, meklējot to pagriezienu, ko busa vadītājs bija palaidis garām, deviņdesmit grādu vietā laizdams pilnīgi taisni.
***
Lisijs reizēm spēj nokaitināt pat tādu profesionālu diplomātu kā pašu Resno, kurš kā nekā ar pacietību un diplomātiju izsities brigadieros. Domā, ir tik viegli noganīt večus un aiz katra pieskatīt, lai darbiņš izdarīts, grīda saslaucīta, piķis saņemts un godīgi sadalīts? Глаз да глаз нужен, kā krievs saka.
Tagad arī – it kā normāla haltūra Dēpils rajonā, divi veči činī mājai jumtu, tur šīferis vietām izdrupis, kamēr pats Resnais kopā ar Bārdu divatā salej pamatus pirtiņai. Bārdu jumtam nedrīkst laist ne tuvumā, viņš kā iejobīs ar āmuru pa naglu, tā šīferis šķīstīs uz visām pusēm kā pavasara krusa. Labāk lai cementu šķipelē, muskulatūras pietiek. Toties viņš prot feini meldēt, parunāties ar klīni par laika apstākļiem, nu tādā garā. Tik smalki kā Resnajam jau nesanāk, bet nu labāks ir par Lisiju, tas točna.
Te vajag tā maigi un mīlīgi, veči jātur dzelzs cimdos, lai kāds nepalaiž muti, jo klīnis vēl svaigs un nebiedēts, a pie pirtiņas visiem būtu šance līdz rudenim. Tāpēc Resnais visu šo laiku Lisiju noturējis uz jumta, lai pacepas saulītē, un pats tikmēr bērzu ēnā darbinājis cementa mikseri. Savukārt Garajam uz jumta īpašs uzdevums – ja Lisijs sāk par daudz ļerkstēt, uzgriezt rādžiņu skaļāk. Tas nekas, ka Lisijs lamājoties izrunā tikai pirmās zilbes vai arī pārveido vārdu uz kaut ko oriģinālu, parasti ar Vidusāzijas pieskaņu – na tur, jopķi šite, bļa budu, da jopseļ mopseļ čirgudu. Tādi teicieni viņam pārāk patīk, tāpēc labāk viņu turēt no klīņiem pa gabalu, vismaz no sākuma.
Koroče, ar stratēģisku izkārtojumu un karavadoņa prasmi Resnais ir panācis, ka te briest viena normāla haltūra. Un arī klīnis izskatās tāds laimīgs. Kaut kāds vietējais krieviņš ar resnu madāmu, brilles tā vien zibinās, un vienā laidā – спасибо, ребята, как все красиво у вас получается, кофейку не желаете? Vobščim visu pirmo cēlienu uztaisījuši godam, pamati ielieti kā pa diedziņu, un jumts arī liekas okei – vismaz līdz pirmajam lietum točna izturēs, ha-ha-ha. Pēc norunas saimnieks izmaksā par padarīto, un tad dramatiskā pauze: runāts bija – ja šito izdarīs uz ūsiņu, tad dos visiem šanci pie pirtiņas un tur vēl šādus tādus sīkumus. Resnais savāc eiriķus, nobubina paldies un tad drusku tā kā aiztur elpu – ko nu briļļainais teiks.
A ko, briļļainais laimīgs, krata šim roku un tikai vāvuļo: пожалуйста, достройте баню, вижу, что на вас можно положиться.
Nu super, tagad tikai jāsagaida, lai betons izžūst, un tad ķeramies pie nākamā etapa. Baigi daudz jau nu no tā briļļainā žmoga neizspiedīsi, bet nu labi – Čangalienā nekad neviens bagāts nav bijis, Resnais jau arī ir cilvēks un saprot. Toties tas fakts, ka visai brigādei būs darbs, ir baigais pluss. Viss ir labs, kas labi virzās, kā saka.
Tagad varētu aizmočīt līdz kādam no tiem slavenajiem zilajiem ezeriem un par pirmo honi cilvēciski atpūsties pie ugunskura, ar desiņām un alu. Strādāts jau krietnu laiku, visiem večiem ģīmji noauguši (izņemot Bārdu, viņam pēc definīcijas rugāji nekrata), un ribas kasās no nemazgāšanās. Varētu tagad iešaut kādu aliņu un tad nodžumīt ezera ūdeņos. Resnajam tā vien iekšas trīc, par to domājot, Garais arī nemierīgi trinas un biksta viņam ribās – eu, skaties, ka nenokavējam, bode tikai līdz četriem vaļā. Vajadzētu apslapināt to lietu, lai labāk pamati žūst, ne.
Nu, bet tad tas Lisijs… Vecīt, viņš saka, neķērc burkā ar tiem ezeriem, tūlīt es tev izteikšu piedāvājumu, no kura nevar atteikties. Manam bērnības draugam šovakar kāzas, un es jūs visus ielūdzu.
Nu bļāāā, ko tu agrāk neteici?
Nevarētu atļauties tēriņus, šis saka, ja mūs nepaņemtu uz to pirtiņas būvēšanu. Bišķi satraucos, vai jūs pamatus ieliesiet, kā vajag. Bet klients laimīgs, tā ka tagad море по колено, йоп. Cik šodien nodzeršu, tik jaunnedēļ nopelnīšu, tā ka dzeršanai šķēršļu nav. Labs meistars var visu.
Pamati žūst, un žūstīs vēl labu laiku, tā ka huļi mums pa krūmiem slapstīties? Kāzas tepat Dēpils rajonā, un tur būs viss pa smalko, kad es tev saku. Šmiga un zacene, bet laulās pats pāvests.
Resnais jūt, ka skaistais vakars pie dabas var viņam tikt laupīts un kašķīgi iejaucas: eu, pāvests jau nu uz Dēpili no Romas nebrauks, tu te nemuldi par daudz.
– A vot nekā, – Lisijs tiepjas, – būs gan pāvests. Tikai ne no Romas, bet vietējais, dēpilietis.
– Pāvests ir no Dēpils?
– Jā, ir tādi, – Lisijs saka.
– Ā, PRĀVESTS, bļin! – Resnais gudri izlabo.
– Nu labi, prāvests, – Lisijs ir ar mieru piekāpties, – kāda starpība, netaisi no viena burta tik lielu drāmu. – Resnais jau atver muti iebildumiem par atšķirībām starp katoļiem un luterāņiem, bet Lisijs pasteidzies paņemt visus uz izbrīnu: vēl tur viesu sarakstā būs Linda Līn.
Resnais aizver muti. Bļāviens, Linda Līn!
Kamēr šis vēl ir domas apstulbināts, Lisijs izmanto situāciju un aicina visus rāpties iekšā busā un laist prom uz kāzām. Laulāšanās bija no rīta, tas nu veiksmīgā kārtā ir garām, tagad palikusi neoficiālā daļa, un tur jau nu uz Lindu Līn būs lielāks uzsvars nekā uz pāvestu, tas ir, prāvestu.
Lindai uzlikt savu uzsvaru neviens neatteiktos, un veči saskatās. Garais vienīgais tāds drusku negribīgs – ķipa, kāda velna pēc lai Linda Līn ar mums gribētu runāt, aizbrauksim un tikai aplauzīsimies, turklāt neviens jau mūs tur nav aicinājis, es jau tad labāk pie sievas aizbrauktu uz vienu vakaru, tur man vismaz ir garantēts ekšens, es taču pagājušomēnes nopirku jaunu televizoru un uzstellēju satelītu.
Ja ne ar sievu, tad ekrānā, ieņirdz Bārda. Arī labi.
Lisijs uz to norāda, ka ir jau krietna pēcpusdiena un līdz kāzu vietai kādi sēešnt kiļi, pat ja pa īso cauri mežam. Tātad visi jau būs diezgan mīksti un laimīgi un uzņems ciemiņus draudzīgi.
– Turklāt es ar Janku vienā solā astoņus gadus nosēdēju, – viņš svarīgi piebilst. – Mani draugi ir viņa draugi, kā saka.
Tātad Linda Līn arī sanāk tā kā paziņa, nu vai uz to pusi.
Ja nezini, par ko ar dāmu runāt, tad parunā par to, vai jums nevarētu būt kopīgi paziņas, iesaka Garais. Es pazīstu Lisiju, Lisijs pazīst to citu Janku, Janka pazīst Lindu Līn. Ir par ko parunāt.
Turklāt – ja ir alus, tad ir varianti, piemetina Bārda. A kāzās alus jau nu točna būs, tā ka maucam.
Resnais pakasa rugājus, tad noslauka rokas gar treniņbiksēm. Dzīves pieredze viņam saka priekšā, ka sievietes tik viegli neiziet uz kontaktu ar cilvēku, kas pa taisno izlīdis no stroikas, bet, no otras puses, – patiešām, laulāšanās bijusi no rīta, tagad pulkstenis nāk četri, kamēr aizbrauks, tā vien būs. Lindai būs bijis pietiekami laika iepidžināt un kļūt komunikablai, tā ka ar sarunas aizsākšanu problēmām nevajadzētu būt, bet tālāk tad jau redzēs. Sākums tas grūtākais. Turklāt viņi paši arī gan jau ka pa ceļam piestās pie veikala. Kāzas ne kāzas, bet tukšām rokām ierasties neklājas.
Tā ka pirmais pieturas punkts – bode.
– Interesanti, vai pāvests arī dzer? – Garais domīgi saka, busiņam izbraucot no pagalma. Viņi abi ar Bārdu piesēduši aizmugurējam sēdeklim uz maliņas, lai nebūtu tik skaļi jābļauj, sarunājoties ar priekšā sēdošajiem.
Sudrabainā karavela čīkst un īd, šūpodamās pa grantinieka dangām, un veči ik pa brīdim piepalecas bedru ritmā. Vispār jau busiņam nav ne vainas, Resnais to pats atdzina no Vācijas pirms četriem mēnešiem. Vecs, bet ejošs. Pirms tam karavela piederējusi vienam turkam, kurš ar to esot vadājis pārmaiņus te fabrikas strādniekus, te dārzeņus kebabu kafejnīcai. Tāpēc pa reizei salonā novēdī tāds nenosakāms smārds, vai nu pēc strādnieka, vai ieskābušiem kāpostiem, nevar saprast. Bet citādi foršs braucamais. Resnais salonā atstājis tieši četras sēdvietas, pārējais piemērots instrumentiem un materiāliem. Gar vienu sienu plauktiņi naglām un paikai, gar otru pieštropēti finieri un rīģipši. Polsterējums sienām noplēsts nost, un skrūvju coķos Resnais salicis no drātīm izlocītus āķus, uz kuriem sakarinājis visādākus štrumus un lenšu ruļļus – gan marļveidīgo rīģipsim, gan izoleni trīs krāsās priekš elektrības vadiem, gan arī rulli makgvajerenes, kurai virsū pat rakstīts "Strong as Grizzly. Made in USA". Melna no ārpuses, balta no iekšpuses, tā bante var pašu velnu noturēt.
Vēl Resnais ir sagādājis iekšā divsimt divdesmit, tā ka busā var gan skūties, gan tēju uzvārīt. Pilna pansija.
Turklāt busam augstais jumts, a tur ietaisīts vēl viens plaukts, kur var vai nu gulēt, vai arī glabāt dēļus. Nāvīgi praktiski.
– Pāvests jau nu noteikti kož pa vakariem, Itālija taču ir vīna zeme, – smīnot bilst Bārda, turēdamies pie pieštropētajām finiera plāksnēm. – A prāvests droši vien vairāk tā kā uz aliņiem, es tā domāju. Nu, vai pašdzīto, Čangalijā tā ir sena tradīcija.
Lisijs tikai atmet ar roku, sak, ko nu var pie tā viena burta piesieties. Resnais atkal tāds politkorekts, viņš uzmet Bārdam dusmīgu skatienu spogulī:
– Eu, nezaimo Dievu.
Bārda parausta plecus.
– Kāds, pie velna, mācītājam sakars ar Dievu? Tie ir viens no otra tālāk kā prezidents no operas.
Garais nāk viņam palīgā, nomainot tēmu:
– Eu, kādam nav skujamais?
– Skujamais?
– Nu, es domāju, Linda Līn jau nav slaucēja no laukiem, tur vajag labu prezentāciju.
Veči saskatās, izņemot Resno, kurš sēž pie ruļļiem un tāpēc ne ar vienu saskatīties nedrīkst – uz šitāda ceļa neuzmanība var maksāt pārsistu karburatoru vai vēl nezin ko.
Lisijs neko nesaka, tikai ielien somā zem sēdekļa un izvelk baltu T kreklu, ko nesen nopircis humpalās. Bārda izlaiž zirgasti – viņš metaļors, tāpēc bārda iet komplektā ar matiem –, izbrauc pačkai cauri ar visiem desmit un tad ieliek matu gumiju atpakaļ, rūpīgi pārbaudīdams frizūras kvalitāti ar plaukstu. Garais tikmēr domīgi berzē noaugušo zodu, pēc tam sāk gramstīties gar plauktiem.
Kaut kur man te bija, viņš pie sevis purpina, cilādams šķīstenes bundžas un maisiņus ar apkaltušām rupjmaizes šķēlēm.
Tā vietā viņš atrod kaut kādu "Rimi" maisu, kurā iekšā ir vēl viens maiss, tikai daudz smalkāks – no kartona un ar sarkaniem auklu rokturīšiem. Rodas dabisks jautājums – kas tā par huiņu?
– Tā nav nekāda huiņa, – nedaudz aizskarti noreaģē Resnais, – tas ir vaksācijas komplekts manai sievai. Es viņai pa ceļam Rēzeknes rimčikā nopirku. Dāvana vārda dienā.
Ej tu nost, papīra kulē tiešām kaut kāds balts bundulis ar uzrakstu "Wax", talka pulveris un iepakojums ar auduma strēmelēm. Garais pagroza priekšmetus citu pēc cita gaisā, lai veči dabū izrēkties, tad saliek visu atpakaļ un turpina rakāties skujamās mašīnas meklējumos.
– Moška kaut kur aiz dēļiem aizkritis, – no priekšas padod balsi Lisijs.
Drīz jau viņi sasnieguši asfaltu, un kratīšanās pierimst, arī busiņš vairs tā nečīkst kā pa sliktu ceļu. Garais ir pārracis visus plauktus un tagad četrrāpus lodā pa elektrisko instrumentu jūkli uz grīdas. Busam piestājot pie veikala, viņš nikni atmet ar roku – te ir tāda miskaste, ka ne velna nevar atrast, – un dodas kopā ar pārējiem iepirkties. Tāds vienreizējais skuveklis nebūs neko dārgs, ja tā padomā.
Taču, kā par spīti, ciema veikals nekādus skūšanās piederumus nepiedāvā – rajonā dzīvo vieni vienīgi staroveri, viņiem tādi skuvekļi nav nafig vajadzīgi līdz pat Pastardienai. Celtnieki atgriežas bez skuvekļa, bet ar aliņiem un čipsu pakām. Tagad jārullē līdz pašam Baņu kultūras namam, kurā notiek kāzu neoficiālā daļa.
Sēešnt kiļi nav jau nekas tāds, vienīgā lieta, ka ceļš kā jau Latgalē. Garais tikmēr satraucas aizvien vairāk – sak, es nevaru šitādā paskatā rādīties kāzās, kur piedalās Dēpils pāvests vai prāvests un vēl Linda Līn, jūs ko, mani par rupekli turat, vai kā, maķiņķai? Es tai Lindai kā Vecais Hotabičs autēšos, vai?
– Kāpēc Hotabičs, drīzāk Eirovīzijas zvaigzne, – Resnais smīn, tomēr ātrāk pats pie stūres nesēstas, kamēr nav, kautrīgi aizgriežoties, nodirstā krekla vietā spalvainajam rumpim pārvilcis pāri drusku tīrāku. Arī treniņbikses tiek nomainītas, šitās visas cementa putekļos. Bārda arī pārvelk džinsenes un pat uzaun kājās augstpapēžu zābakus, kurus līdz tam turēja rūpīgi ievīstītus plastmasas maisiņos. Vienīgi Lisijs smīn ar pārākumu, nekautrīgi grozīdamies blakus šofera vietai netīrā celtnieka kombinezonā. Acīmredzot bērnības draugs viņam visu piedos, arī eļļas pleķi uz pakaļas.
Pa lielām šaibām – kāzinieki godam, vienīgi Garajam grauž sirdi tas neskūtības aspekts.
– Bārdas taču tagad modē, – Bārda cenšas viņu nomierināt. – Paskaties uz mani, neskūts un laimīgs!
– Tu tāds esi jau kopš deviņdesmit ceturtā gada, – Garais dusmīgi nošņāc, – turklāt tev ir bārda, a man – rugāji. Tā ir cita opera.
– Nu tad ņem un novaksējies, – Lisijs vienaldzīgi saka, izvilkdams no netīrā kombinezona kabatas samīcītu marļika paku.
– A ko, tā ir ideja, – Bārda piemet malku. – Es sievai pirms dažiem gadiem uz dzimšanas dienu uzdāvināju vizīti uz procedūrām, un tagad šī uz mani dusmīga. Ja procedūras netiek atkārtotas, tad man vairs jei bogu uz viņu nestāv. Vaksācija ir kā heroīns – labāk nekad nesākt, citādi pēc tam vecim vairs negribas uz to kušķi ne skatīties. A tas maksā, un kurš tad to naudu sapelna, ja ne pats?
Drīz vien māju rindas abpus ceļam izbeidzas, tāpat kā asfalts, un viņi atkal sāk kratīties pa grunteni. "Baņas 56 km", sola ceļa rādītājs krustojumā, un Resnais ar varenu čīkstoņu knapi iekļaujas līkumā pa labi.
Lauki drīz vien pārtop par aizaugušiem izcirtumiem. Vasaras pēcpusdiena blietē ar sauli, taču logus nevar turēt vaļā, pārāk daudz putekļu.
– Vispār jau vaksācija ir laba lieta, – saka Lisijs pēc tam, kad ir atvēris un aizvēris logu, lai izlidinātu končiku, ar ko momentāni sadzen visiem nāsīs lauku ceļa pelēkbalto pulveri. – Daudz ilgāk turas nekā skūšanās. Vienreiz noplēs tos matus, un vismaz kādus pāris mēnešus āda būs plika un maiga kā uz zīdaiņa pakaļas.
– Tu ko, esi mēģinājis? – Resnais noķiķina.
– Esmu. Aiju atceries? Traka vecene. Mēs tak kopā bijām kādus pāris gadus. Es viņai ciskas vaksēju no aizmugures, kur pati netika klāt.
– Celulītu jau nenovaksēsi, – asprātīgi bilst Resnais un noķiķina vēlreiz.
– Aijai nav celulīts, bet monolīts kaut kāds, – ierēc arī Bārda. – Nu, milzīgi liels.
– A ko, tas vai ta nav sāpīgi? – prasa Garais. Lisijs tikai atmet ar roku.
– Tur ir sava znaja, bet es visu raskodu, Aiju vaksēdams. Papriekšu vajag uz ādas uzbērt talku, lai mati saslienas un nelīp ādai klāt.
– Matu erekcija, – iestrēgst Resnais, aizvien vairāk uzjautrinādamies.
– Pēc tam uzsmērē vasku un uzliek virsū audekla gabaliņu, nu vai arī to speciālo papīru, – Lisijs neļaujas novirzīties, – un pieglauž klāt pretēji matu augšanas virzienam. Un tad tā ātri – vžihs! – noplēš nost.
– Un tiešām nesāp? – Garais prasa atkal. Lisijs pakrata galvu.
– Galvenais ir plēst uz sāniem, nevis taisni nost, saproti? Nu, un, protams, ieteicams pirms vaksācijas iešmigot. Tad mazāk sāp.
– Tad tāpēc tā Aija mūždien staigā pālī, – Resnais joprojām nerimstas, taču Lisijs neņem ļaunā.
– Lai jau staigā, – viņš saka, – uz celulītu katram savs paša ceļš ejams, bet Aijai tas ir caur Bauskas tumšo. Bet, ja gribas kādu, kas nekad nav pālī, tad brauc uz Nepālu. Tur visi iedzīvotāji ir nepālieši, tātad budisti un atturībnieki. Tāpēc arī valsts saucas – Nepāla.
– Nu, tad jau Garajam plāns skaidrs, – Bārda smīnot saka. – Ņem tik vasku, un lai Lisijs noviksē.
– Novaksē, nevis noviksē, – Lisijs paceļ pirkstu, – vāciski wichsen nozīmē…
– Ei, ei, neviens manas sievas dāvanu neaiztiks! – no šofera krēsla nobļauj Resnais.
Brigadierim neviens neuzdrošinās iebilst.
– Nu, mums ir makgvajerene, – nevainīgi bilst Lisijs, skatīdamies pa logu.
– Stipra kā grizlilācis, – ar nopietnu ģīmi pievienojas Bārda. – Un iešmigot mēs arī varam.
Tiešām, šis atgādinājums nāk vietā. Kur tas redzēts, ka pudeles tik ilgi pēc veikala stāv aizkorķētas? Lisijs izvelk no maisa divus divlitrīgos alus bidonus, vienu priekšējai sēdekļu rindai, otru aizmugurējai, un kāzu litrabols var sākties.
Tikmēr ceļa metri zem folksvāgena riteņiem dilst, bet vēl viena kārklos ieaugusi ceļazīme sola Baņas jau pēc trīsdesmit astoņiem kilometriem, un Garais pieņem lēmumu.
– Tiešām tā ir, ka pēc tam mēnesi nekas neataug?
– Pat ilgāk, – Lisijs autoritatīvi paziņo.
– Tad varbūt pamēģinām, ko? Papriekšu tādu mazu gabaliņu, un tad tālāk skatīsies. Noņem man sākumā šite, – viņš piespiež pirkstu pie rugājiem zem deniņiem.
– Brigadieris jau neļauj izmantot inventāru, – Lisijs kaprīzi atmet ar roku.
Bārda noceļ no āķa makgvajerenes rulli, paplēš mazu gabaliņu nost un patausta ar pirkstu.
– Lipīgs, – viņš nosaka, ne pie viena īpaši nevērsdamies.
Lisijs tikpat nopietnu ģīmi arī patausta.
– Tiešām lipīgs.
Garais ieņem kārtīgi garu malku no bidona un noslauka lūpas.
– Davai, – viņš apņēmīgi saka un pagriež vaigu pret Liso, kurš sēž viņam tieši priekšā.
Autiņš dūc un kratās, un Resnais, kurš smīnot lūr uz viņiem aizmugurējā skata spogulī, logā aiz busa redz tikai pelēku, vālos mutuļojošu Latvijas lauku putekļu sienu.
Lisijs noplēš gabaliņu lentes, apgriežas krēslā atmuguriski un kādu brīdi mētājas ar rokām Garā sejas priekšā, mērķēdams trāpīt pareizajā vietā, tad demonstratīvi nopūšas un aizlien uz aizmuguri, uz otro krēslu rindu. Tur viņš nostājas plati atplestām kājām, saliecies līkumā, vienu celi iespiedis priekšējā krēsla mugurā, otru atspiedis pret aizmugurējā krēsla malu un ar kreiso elkoni cenzdamies noturēt līdzsvaru pret vienu no sienas plauktiem. Saspringumā aizmirsis aizvērt muti, viņš cenšas trāpīt ar melnbalto makgvajerenes taisnstūri Garajam uz vaiga un vienlaikus neizbakstīt čomam aci ar pirkstiem. Pirmais gabaliņš viņam vienkārši salīp un pārvēršas par neveiklu kunkuci, kas tiek ar sparīgu "bļa" aizmests prom. Tagad Lisijs atvelk gabaliņu, bet neplēš nost; nē, tā vietā viņš piespiež lenti Garajam pie vaiga, vienā rokā satvēris rulli, un tad strauji parauj. Garajam galva noraustās līdzi, un viņš gandrīz ieskrien Lisijam ar pieri krūtīs.
– Turi galvu, – saspringti izgrūž Lisijs, cenšoties noturēt līdzsvaru lēkājošajā, čīkstošajā busā.
– Es nevaru, man velkas līdz, – Garais apvainoti novelk.
– Vai tad vaksēšana notiek sēdus? – prasa Bārda. – Man likās, ka klīnis vienmēr noguļas.
– Atkarīgs, kuru vietu vaksē, – zīmīgi bilst Resnais no savas šofera vietas.
Lisijs tomēr ņem šo apsvērumu vērā un liek Garajam apgulties. Bārda tiek aizdzīts uz priekšējo sēdekli, Garais noguļas ar saslietiem ceļgaliem uz aizmugurējā beņķa, kamēr Lisijs notupstas blakus un no jauna pielipina lenti viņam uz vaiga.
– Au, – Garajam galva noraustās līdzi, un lente nonāk nost bez neviena matiņa.
– Nekas nenonāca, – viņš paziņo acīmredzamo, taustīdams rugājus ar roku.
– Nenonāks arī, tev galva par vieglu un raustās līdzi, – nikni iebilst Lisijs. Resnais tikmēr ņirdz pilnā sparā un no priekiem piedod vēl gāzi. Nekas tā neietekmē braukšanas ātrumu kā šoferīša garastāvoklis.
– Bārda, nāc palīgā, – Lisijs norāda uz Garā pieri. – Turi viņu ciet!
Bārda uz tādu aicinājumu atsaucas ar prieku, viņš sagrābj nabaga Garā galvu kā spīlēs un vēl iespiež viņam celi krūtīs, katram gadījumam. Zirgaste pārslīd Bārdam pār plecu un trāpa Garajam vienā acī, taču tas neko nespēj iebilst, jo Lisijs jau ņemas ar abām rokām viņam pa seju kā tāds podnieks gar mālu, mīcīdams un pieglauzdams makgvajereni un profesionāli masēdams lipekli pretēji matu augšanas virzienam. Resnais skatās uz viņiem spogulī, un viņa apaļīgais rumpis kratās tik intensīvi, ka nav iespējams saprast, vai tas ir no smiekliem vai ceļa grumbām, vai abiem kopā.
– Nav gluži tas pats, kas vecenei spalvas no pakaļas plēst, ko, Lisij? – viņš uzsauc, spogulī skatīdamies. Garais kaut ko nikni noīd cauri mašīnas troksnim, taču tanī brīdī buss palecas pret kārtējo bedri, Lisijs rauj, rauj ar atvēzienu, viņa roka slaidā trajektorijā atsitas pret Bārdas degunu, vienlaikus Garais izdod asinis stindzinošu kliedzienu un sper Bārdam no aizmugures, Bārda krīt uz priekšu, taranējot ar matu celiņu Lisija degunu un virslūpu, Lisijs atmuguriski triecas busa durvīs, makgvajerene aizlido pa gaisu, atsizdamās pret Resnā deniņiem, tad pret priekšējo paneli, un visbeidzot ar atlēcienu trāpa pa priekšējo stiklu, kur pilnīgi neticamā un fantastiskā kārtā pielīp klāt ar vaksācijai izmantoto daļu, tā ka rullis paliek nokarājamies no stikla.
No izcirtuma izlidojis dundurs, kurš acīmredzot bija rēķinājies ar to, ka buss pagriezīsies pa kreisi, kā visas mašīnas to vienmēr darīja šinī vietā, mira ātri un ar zināmu pārsteiguma piedevu. Izrādījās, ka nāve nav nekas cits kā balts taisnstūris ar melniem punktiņiem, kas slēpjas aiz folksvāgena busiņa priekšējā stikla.
– Bļin, izskatās kā makgvajerene ar pielipušiem bārdas rugājiem, – viņš paspēja iedomāties un jau nākamajā brīdī bija beigts. Kirdyk [1], kā teiktu Lisijs.
Izrotāts ar izšķīdušu dundura ķermenīti, buss tikmēr turpina savu nenovēršamo lidojumu pāri uzbērumam iekšā grāvī. Tas beidzas ar strauju atsitienu, viss busā esošais uz mirkli palecas gaisā bezsvara stāvoklī un tad ar dubultu gravitācijas spiedienu triecas pret zemi. Aizmugurei paceļoties gaisā, folksvāgens nočīkst pēdējo reizi, un visi busā esošie priekšmeti un celtnieki aizslīd uz priekšu, it kā beigtais dundurs būtu noslējis svaru kausus savā virzienā.
Klusums.
– Bļa, Jāni!!! – zem Garā, Bārdas, apmetuma miksera, desmitiem metru vadu un izbirušas "Nescafe" kārtas beidzot pārmetoši nosten Lisijs. Viņa galva ir iespiesta starp durvju rokturi un no sienas noslīdējušu plaukta dēli. Par matu no nāves, kā mēdz teikt.
Patiesībā busā visi četri ir Jāņi, taču skaidrs, ka pārmetums domāts šoferim. Resnais ar milzu piepūli un skaļu vaidu atdalās no priekšējā paneļa, pa kuru izpleties kā tāds četrkāju astoņkājis, un pagriež pret Lisiju sarkanu, niknumā zvērojošu ģīmi. Par spīti emocionālajai jaudai, kas slēpjas viņa vaibstos, vizuāli rodas iespaids, ka viņš ir kašķim neizdevīgā stāvoklī, jo buss ir nosvēries uz priekšu un Resnajam nākas skatīties uz Lisiju no apakšas uz augšu.
– Da tu ar saviem, jop… – viņš iesāk, taču tanī brīdī ar nokavēšanos nostrādā vecā folksvāgena avārijas gaisa maiss – plop! – un līdzīgi glābšanas plostam zibenīgi aizpilda visu telpu Resnajam aiz muguras, atstājot viņu sagriezušos vērpetē un iespiestu starp stūri un krēslu.
Astoņas stundas vēlāk, kad viņiem izdodas atrast un pierunāt traktoristu no netālām mājām izvilkt viņus laukā, atliekt ar izcirtumā atrastu mietu izlocītos busa spārnus, lai riteņi spētu pagriezties, un čīkstot un grabot beidzot aizkratīties līdz Baņu kultūras namam, tur visas lustes jau beigušās.
Labi, ka viņi paspējuši uz telpu slēgšanu un sargu tantiņa atļauj savākt no galda palikušo vinegretu. Tik siltā laikā tas tāpat būtu saskābis pa nakti, bet ledusskapja kultūras namā nav.
A Linda Līn? Viena smuka meiča esot bijusi gan, sargu tantiņa saka, tikai vai Linda vai Līne, viņa nezinot. Jebkurā gadījumā – viņa esot aizbraukusi tūlīt pēc laulāšanas.
Rīga, 2014
[1] Кирдык (reizēm rakstīts arī kā кердык), visticamāk, ienācis krievu valodā no tjurku valodām (tatāru un kazahu – кыру, kirgīzu – кырды), kur to lieto ar nozīmi "iznīcināt", "nogalināt" vai "nogriezt pašā saknē". Citās postpadomijas valstīs tas tiek lietots tādā pašā nozīmē kā "kaput", "beigas" vai "vāks".
2