Attēlā - autobusa šofera naudas soma
 
Blogs
19.02.2018

Kazahi un kasieri. No dienasgrāmatām

Komentē
0

No čehu valodas lielā mērā aizgūtā diakritisko zīmju sistēma, kas latviešu valodā ļāva atmest vāciskos čupu burtus, ir izrādījusies apbrīnojami dzīvotspējīga. Lai gan pāreja no vecās uz jauno ortogrāfiju nenotika vienā dienā un, kā redzams gan 20. gadsimta 20.–30. gadu presē, gan pat grāmatās, abas rakstības visai ilgu laiku tipogrāfisku vai kādu citu ērtību vai apsvērumu dēļ sadzīvoja paralēli, nenovēršami tuvojas brīdis, kad simtgadi varēsim svinēt arī savam "š", "č", "ņ", "ķ", "ā" un "ģ", un fakts, ka "ŗ" un "ō" nebūs aicināto goda viesu sarakstā, diez vai šos svētkus spēs pamatīgi sabojāt.

Pārsteidzošā kārtā šo pagaidām nepilno simts gadu laikā mūsu diakritiskajām zīmēm ir bijis gaužām maz nopietnu apdraudējumu, un lielākās nepatikšanas nesuši vien pēdējie daži desmiti gadu. Par mīkstinājuma un garuma zīmēm kā papildu apgrūtinājumu aizdomājos vien brīdī, kad nu jau krietni pasen manā rīcībā nonāca pirmā rakstāmmašīna – tas bija vecs amerikāņu "Smith Corona" modelis, un tā ražotājiem, saprotams, par latviešu alfabēta atveidi uz papīra galvu lauzīt nevarēja būt bijis ne mazākā iemesla. Tā nu, lai kaut ko uzrakstītu latviešu valodā, pie katra burta, kam nepieciešama garuma vai mīkstinājuma zīme, bija jāapstājas, jāpasper solis atpakaļ un jāuzsit apostrofs, makrons jeb garumzīme. Kā gadījās novērot, citi ārzemju rakstāmmašīnu lietotāji šīs zīmes manuskriptos vienkārši pēc rakstu darba pabeigšanas salika ar zīmuli vai pildspalvu, bet man šāda rīcība šķita ķēpīga un neglīta. Taču līdz ar elektroniskās saziņas parādīšanos un attīstību mūsu valodā ne no šā ne no tā atgriezās arī čupu burti. Atceros pat lasījis kaut kādas vadlīnijas jeb norādes par latviešu valodas pareizu atveidi elektroniskajos pastos, un tur bija ieteikts grūti datorā atveidojamo un dažādās datorsostēmās bieži nesavietojamo mīkstinājuma vai garumzīmju vietā lietot nevis čupu burtus, bet gan tikai un vienīgi apostrofu, liekot to tūliņ aiz mīkstināmā vai garināma burta. Lai gan šie juku laiki nu jau laimīgi pārlaisti, un vairums programmu un ierīču itin labi tiek galā ar latviešu rakstību, indeve "ā" vietā rakstīt "aa", bet "ž" vietā "zh" tomēr vēl arvien šur un tur ir saglabājusies gan elektroniskā pasta, gan īsziņu rakstībā. Un vai nu no tās, vai pa kādiem citiem ceļiem tā pārceļo arī publiskajā telpā – vissenākais piemērs ir nu jau mirušais interneta grāmatu veikals "Kukii", bet tagad tie ir dažādi "Miit", "Muusu", "Riija" u.tml.

Šo visu atcerējos, kad nesen izlasīju par alfabēta reformu Kazahstānā. Pēc valsts autoritārā vadītāja, 77 gadus vecā Nursultana Nazarbajeva rīkojuma, sākot no pērnā gada maija valstī jāīsteno pāreja no rakstības modificētā kirilicā uz rakstību latīņu alfabētā. Pārejas periods esot izsludināts līdz 2025. gadam. Pēc Nazarbajeva vārdiem, reformai jākļūst "ne vien par mūsu senču sapņu piepildījumu, bet arī par nākamības ceļu turpmākajām paaudzēm". Vēsturiskais lēmums, kurā skaidri nolasāma vēlme atgrūsties no PSRS un Krievijas kā tās vēsturiskās mantinieces, nav gan nemaz tik vienkārši īstenojams, jo, tāpat kā tas reiz bija ar latviešu mēli un vācu čupu burtiem, arī kazahu valodā no citurienes patapinātā alfabētā ir jāmēģina ietērpt vārdus, kuriem pašiem savas rakstības nekad nav bijis. Vairākus gadsimtus kazahi bija izmantojuši arābu alfabētu, tad – ap 1917. gada revolūcijas laiku Krievijā – notika mēģinājums pāriet uz latīņu alfabētu, bet visu padomju periodu tika izmantots nedaudz pārveidots krievu alfabēts. Ierosinājums kazahu rakstībā izmantot Turcijā izmantoto diakritisko zīmju sistēmu, kur latīņu alfabētā neesošu skaņu atveidei tiek lietoti pārskaņas un citi fonētiskie apzīmējumi neguva prezidenta piekrišanu, tāpēc šim nolūkam tiks izmantoti tikai un vienīgi attiecīgajam burtam sekojoši apostrofi. Kā viens no galvenajiem argumentiem par labu šādai izvēlei tika minēts fakts, ka datoru lietotājiem citādi būtu grūtības atrast un iegaumēt katrai konkrētajai diakritiskajai zīmei nepieciešamas taustiņu kombinācijas. "Nedrīkst būt nekādu ķekšu vai virs burtiem novietotu punktu, ko nav iespējams tieši iedabūt datorā," bija izteicies prezidents. Pēc viņa domām, diakritisko zīmju lietojums varētu mulsināt arī angļu un citu valodu pratējus, jo atšķirīgās valodās burti ar tādām pašām zīmēm varētu apzīmēt pavisam citas skaņas. Nepatikai pret Turcijā izmantoto rakstības sistēmu varētu gan būt arī politiski iemesli, jo, iespējams, šādi Nazarbajevs cenšas norobežoties ne vien tikai no pašas Krievijas, bet arī no Krievijas ietekmes zonas, kurā pamazām vien ieslīdējusi arī Turcija. Taču Kazahstānas datoru lietotāji pilnīgi noteikti nav sajūsmā, jo ar apostrofiem piebātrstītie vārdi varētu izrādīties nederīgi gan "Google" meklēšanā, gan, piemēram, tēmturu jeb mirkļbirku rakstīšanai. Turklāt, ņemot vērā kazahu valodas fonētisko specifiku, daudzos vārdos apostrofi būtu jāraksta gandrīz aiz katra burta. Tā, piemeram, burts "s" ar apostrofu būtu jālasa līdzīgi mūsu "š", "c" ar apostrofu – kā "č", "i" ar apostrofu – kā "ī" u.tml., un tāpēc pat tik vienkāršs (mūsu pašu valodas un rakstības izpratnē) vārds kā "ķirsis" jaunajā kazahu rakstībā ir: "s'i'i'e".

###

Vaļasbrīžos turpinu lasīt norvēģu rakstnieka Kārla Ūves Kneusgora (Karl Ove Knausgaard) grāmatu "Ziema", kas ir jaunākais turpinājums četru grāmatu ciklā, ko viņš velta savai vēl nepiedzimušajai, bet pēcāk – jaundzimušajai meitai (par grāmatu "Rudens" reiz jau rakstīju).

"Esot rakstniekam, kurš pelna iztiku, visu ko iztēlojoties, ir tik dīvaini uzlūkot visur kur mājās, uz veikalu letēm, kases aparātos vai cilvēku plaukstās nonākošās monētas, jo tajās iemiesots milzīgs spēks, kas tām nemitīgi liek savu simbolisko vērtību nomainīt pret reālo, nepārtraukti pārvietojoties starp iztēles telpu un reālo pasauli, vienlaikus paliekot tikpat sīkām un neievērojamām," viņš raksta vienā no pāris lappušu garajiem gabaliņiem jeb esejām, kas tā arī nosaukta – "Monētas". "Šādi paskatoties, ikviens no mums ir rakstnieks, un ar naudu mēs uzburam veselas pasaules. Īpaša loma 70. gados bija autobusa šoferim ar smagi žvadzošu monētu uzglabāšanas somu plecā. Monētas tajā bija sakārtotas atsevišķās metāla caurulītēs – piecas kronas vienā, vienkronas citā, piecdesmit ēras vēl nākamajā, un to visu darbināja mehānisms, kas monētas vienu pēc otras atbrīvoja pēc lietpratīga, veikla un pavisam viegla šofera īkšķa pieskāriena, viņam virzoties cauri autobusam vai sēžot pie stūres un lūkojoties pretī pa atvērtajām durvīm uz iekšā kāpjošajiem pasažieriem, vienmēr saglabājot mieru un pašapziņu. Viņš bija kā tāds iedomu ķēniņš, kā monētu Homērs."

Pie mēģinājumiem līdzībās izskaidrot, kas ir literatūra, viņš atgriežas vēl vairākkārt, piemēram, arī gabaliņā par Ziemassvētku dāvanām: "Iespējams, tilts starp šīm divām pasaulēm, starp literatūru un rotaļlietām, ir vēlēšanos saraksts, kuram nepiemīt itin nekā no rotaļlietu taustāmības, bet tikai taustāmības piesaukšana, un tomēr kas, tāpat kā literatūra, iekustina taustāmu pasauli, kas turpina bezsvara stāvoklī kūleņot pa mūsu prātiem. Taču, atšķirībā no literatūras, vēlēšanos sarakstus var pārvērst reālās lietās, tāpēc es te tā sēžu ik gadu, dāvanu straumes vidū, cenšoties piepildīt viņu visu sapņus."

Kneusgora rakstītais manā prātā iekustināja atmiņas par manas bērnības autobusiem, kuros biļetes pārdeva nevis pats šoferis, bet gan kasiere (kasieres parasti bija sievietes, vīrieši šajā amatā bija sastopami ārkārtīgi reti). Viņām pie grabošās naudas somas pleca siksnas bija piestiprināti uz atšķirīgas krāsas papīra drukātu dažāda nomināla biļešu rullīši, un es nezinu, kāpēc, bet vēl diezgan ilgi es tieši šos krāsainos rullīšus sapņoju kādudien iegūt savā īpašumā. Pat krietni vien vairāk nekā pret tiem iemaināmo un somā žvadzošo naudu.

###

Bet nedēļas nogalē ziņās izlasīju, ka Brīvdabas muzejā esot pazuduši vairāki simti eksponātu, tas draudot pat ar muzeja slēgšanu. "Man ir jāatzīst, ka daudzu, daudzu gadu garumā izveidojusies situācija, ka mēs virkni priekšmetu nevaram atrast. Šie priekšmeti ir izvietoti tādās telpās un tādos apstākļos, kādos normāli nevarētu būt, – viens otrā, vai viens uz otra, kas ir absolūti nepieļaujami," esot teicis muzeja krājuma glabātājs Mārtiņš Kuplais. "Lielu tiesu cilvēka rosības veido tukšu apjomu radīšana," raksta Kneusgors. "Tukšie apjomi tiek izmantoti dzīvu būtņu, objektu vai šķidrumu glabāšanai vai transportēšanai. [..] Lielizmēra tilpumi reti ir vienlaidus apjomi, daudz biežāk tās ir sarežģītas tilpņu sistēmas, apjomi apjomos."

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0