– Tu vakar pateici kaut ko gudru, es tikai neatceros, ko. Kad es atnācu mājās, sapratu ka nenormāli gribas ēst. Šodien darbā bija grūti, es vairs nedzeršu.
– Kaut ko gudru? Netipiski. Tu izdzēri tikai trīs alus. Man arī, kad es atnācu mājās, nenormāli gribējās ēst.
– Es nopirku kebabu pie mājām un apēdu viņu kā hotdogu.
– Ha, ha. Labi, ka man nav pie mājām kebaba.
– Šodien bija grūti, – Fatima uzrakstīja feisbuka čatā, bet tas bija ne tikai par to, ka viņa izdzēra trīs alus, bet arī par to, ka Hamza vakar uz viņu bija atstājis spēcīgu iespaidu, nevarēja tikai saprast, labu vai sliktu, jo viņš daudz runāja, bet ik pa laikam bija arī kaut kas asprātīgs vai personisks, viņš salīdzināja viņus ar kaut ko no "Star Trek" un teica, ka gribētu taisīt plastisko operāciju un uztaisīt spicas ausis un ka viņai arī piestāvētu. Viņa aizvadīja 4 stundas nepārtraukti koncentrējusies un dzerot alu, tāpēc atnāca mājās izsalkusi, gulēja nemierīgi, sapnī mēģināja apstrādāt iespaidus, nonākt pie secinājuma, vai tas bija labs vai slikts pirmais randiņš, un pamodusies saprata, ka bija okei.
– Bet tu izdzēri tikai trīs alus. Man šodien arī bija stulba diena. Nekas interesants nenotika. Es mēģināju Borhesu baidīt ar gurķi, bet viņš nereaģēja.
– Pamēģini ar biogurķi.
Sarunu viņi turpināja, kad viņa jau bija atnākusi mājās. Ienākusi istabā, viņa paņēma no virtuves vienu bumbieri un ar jaku un mugursomu mugurā apsēdās pie datora.
– Brisele tagad ir vampīru pilsēta, – viņa teica par iespaidiem, ko bija guvusi ceļā no darba, pilsētā ar paaugstinātu terora trauksmi, kuras dēļ bija slēgts metro, skolas un kafejnīcas.
– Man nav biogurķa, varbūt tu vari man iedot?
– Man ir biopusgurķis, un es to tagad ēdu, – viņa atbildēja, ēzdama bumbieri.
– Viņiem vajadzētu izsludināt komandantstundu. Visus, kas uz ielas pēc sešiem, nošaut uz vietas.
– Laba doma.
– Man visi tagad raksta un zvana, vai man viss okei. Diezgan besīgi. Vecmāmiņa piezvanīja un teica, ka par mani lūdz.
– Kāpēc besīgi?
– Man nepatīk, ka par mani uztraucas.
– Man gan patīk. Lai visi visur par mani uztraucas. Es arī gribētu, ka vecmāmiņa par mani lūdz.
– Jā. Manai vecmāmiņai mājās ir vairāk Jēzus bildes nekā manējās.
– Greizsirdība?
– Protams. Man vajadzētu būt viņas dzīves galvenajam vīrietim.
Fatima sajuta, ka no bumbiera mazliet sāp zobi un šalle žņaudz. Viņa atvēra jakas rāvējslēdzēju, novilka šalli un nometa uz grīdas.
– Es izgāju cauri visai pilsētai. Izskatās kā videospēle.
– Varbūt man arī jāiziet ārā. Es gribu sajust to paranoju... ka tevi jebkurā brīdī var nošaut.
– Paga, tu tā arī neesi izgājis?
– Jā, policija taču neļāva. Tas ir bīstami.
– Ārā riktīgi labs. Beidzot atnācis ziemas gaiss.
– Tevi nošaus teroristi.
– Nenošaus. Es pieliekšos un izvairīšos. Bet man piektdien nozaga riteni.
– Traki. Donalds Tramps teica, ka Parīzes uzbrukumi nebūtu notikuši, ja Eiropā cilvēki varētu nēsāt ieročus.
– Donalds Tramps ir mans nākamais vīrs.
– Viņš ir superīgs. Cerams, ka viņš uzvarēs vēlēšanās. Tiešs un godīgs.
Forša saruna, nodomāja Fatima, noņēma un nolika zemē arī mugursomu, novilka jaku un nometa to uz grīdas.
Viņa piezvanīja mammai. Kad tu būsi, prasīja mamma. Nu, es ielidoju piektdien vakarā. Un tad uz tiem lasījumiem, ja? Jā, es tikai vēl neesmu uzrakstījusi. Bet es vismaz zinu, ko rakstīt. Es domāju rakstīt pilnīgi citā stilā, es gribu turpmāk rakstīt tikai garlaicīgi. Piemēram, kā cilvēkiem iet feisbukā. Kā tev, mammīt, šodien gāja feisbukā? Nūū... es neatceros. Mani uzaicināja draugos Musallams. Atceries Musallamu, jūs pat sanākat radinieki. Es viņam uzreiz atzvanīju, aprunājos. Viņš aizgājis no darba. Meitiņ, es domāju, ka nevajag rakstīt garlaicīgu, tur tomēr būs cilvēki sanākuši. Cilvēki gaida kaut ko interesantu.
Fatima mirkli klusēja.
– Es nemaz neko garlaicīgu nevaru uzrakstīt, pat ja gribētu.
– Nu labi, ka tā, meitiņ, labi, ka tā.
Viņas parunāja vēl, kur paliks, kā brauks, ko darīs, un atvadījās. Pēc tam Fatima aizgāja gulēt.
– Klausies, vai tu gūglēji "latviešu tantru"? – viņa nākamajā dienā no darba datora jautāja Hamzam par viņa atsūtīto video. Tur bija nofilmēta garīgā prakse siena šķūnī: viena sieviete ļoti lēni dziedāja "aijā, ancīt, aijā", piespēlēdama ar tibetiešu trauku. Šķūnī vairāki pārīši lēni berzēja kopā pieres vidu jeb trešo aci.
– Jā, es gūglēju "latviešu tantru". Un gūgle man jautāja, vai es drīzāk biju domājis "latviešu centru". Vai tu esi ar kādu berzējusi trešo aci?
– Un vai tā bija? Vai tu patiesībā biji domājis "latviešu centru"?
– Es nezinu, – Hamza atbildēja. – Kad man jautā, ko tieši es ar to domāju, es parasti eju projām.
"Kad man jautā, ko tieši es ar to domāju, es parasti eju projām," Fatima pie sevis atkārtoja un saprata, ka ir aizkustināta.
– Tu esi ļoti smieklīgs, – viņa teica.
Lai mazliet atietu no pēkšņās tuvības sajūtas, viņa atgriezās savā laika joslā un noklikšķināja uz kaķīšu video, ko bija ielikusi vidusskolas klasesbiedrene. Viņa parasti nevēra vidusskolas klasesbiedru saites, bet šobrīd vajadzēja nomierināties ar kaut ko nesvarīgu. Pēc pirmā kaķu video parādījās citi, viņa atvēra nākamo un vēl nākamo. Kaķu video ir kā narkotikas, jo tos nevar beigt skatīties. Ik pa laikam nobira kāda asariņa vai sanāca smiekli, bet tas bija tieši tikpat īslaicīgi kā ar narkotikām. Kaķīšu video radītas emocijas ir kaut kas tāds, kas tevī uzvilnī, tuvojas, bet noplok pie kājām.
Vakarā pēc darba viņa atgriezās čatā, izdomājusi nākamo jautājumu. Viņai bija kļuvis svarīgi nodrošināt, ka saruna turpinās, tāpēc pie jautājuma bija jāpiedomā.
– Ja tu būtu ēdiens, kas tu būtu?
– Nezinu... varbūt karijs. Nenormāli garšo karijs. Un tu?
– Es tieši šodien domāju ka gribētu būt avokado.
– Kāpēc?
– Man viņš ir mīļākais ēdiens. Man viņā patīk viss – garša, faktūra un arī uzturvērtība. Patīk arī turēt rokā, kāda viņam ir āda. Un arī ļoti patīk izņemt kauliņu. Avokado ir ideāls.
– Jā, es tevi saprotu. Avokado ir skaisti un garšīgi, – teica Hamza. – Kā tu gribētu, lai tevi ēd? Kā augli vai kā dārzeni?
– Kā atšķiras ēst augli vai dārzeni?
– Nu, vecmāmiņa man viņus deva ar citronu un cukuru. Manā bērnība pret viņiem izturējās kā pret augļiem.
– Tas izklausās diezgan traki. Tā ir kaut kāda portugāļu tradīcija?
– Nezinu. Jā, diezgan traki – tieši tā es domāju, kad redzu, kā cilvēki viņus liek salātos.
– Man liekas, ka avokado ir pa vidu. Viņš ir arī labs sejas maskām. Viņš nav ne auglis, ne dārzenis. Tā ir pilnīgi cita suga. Citplanētietis.
– No zaļās planētas?
– Jā, tieši tā. Labi, man tagad jāiet gulēt.
– Āāāā, vienkārši tāpat? Tu mani tagad te atstāsi?
– Jā, atceries, es tev stāstīju, man rīt jābrauc komandējumā uz vienu citu Eiropas pilsētu.
– Jā, nu ej. Es tikmēr uzēdīšu tualetes podu.
Fatima nesaprata, bet nebija laika iedziļināties. Viņa ātri noģērbās un aizmiga. Nākamajā rītā viņa brauca komandējumā. Pie vilciena un darbavietas citā Eiropas pilsētā bija pastiprināta drošības kontrole, kuras dēļ viņa ilgu laiku pavadīja, stāvot rindās.
Komandējuma laikā viņa turpināja apmainīties ziņām ar Hamzu. Dažbrīd tās bija smieklīgas, dažkārt kļuva personiskas, citreiz bija uz robežas ar flirtu, bet viņi kaut kā noturējās, lai viss paliktu neitrāli un neuzliktu nekādus pienākumus.
Priekšpēdējā komandējuma dienā viņa pamanīja, ka garastāvoklis sācis svārstīties atkarībā no tā, cik ātri un ar cik lielu uzmanību viņš atbildēja uz ziņām. Viņa sāka visu laiku skatīties telefonā un diezgan stipri no tā nogura. Kad mēs satiksimies, kad mēs satiksimies, viņa domāja. Hamza bija jau gandrīz šķērsojis robežu uz reālo dzīvi. Viņa sajuta arī, ka sarunas laikā brīžam paliek bailīgi, prāts saspringst un viņa piešķir daudz lielāku nozīmi viņa vārdiem, plus vēl baidās pateikt kaut ko tādu, uz ko viņš neatbildētu – un tā arī vairs neatbildētu, jo čatiņā viss ir tik trausls.
Pēdējās ziņās viņš vaicāja, kad viņa atgriežas pilsētā, jo vajag, lai šajā pilsētā, kurā joprojām nedrīkst iet uz ielas un ir atcelti visi pasākumi, būtu kaut kas interesants. Atgriezusies mājās, viņa uzrakstīja Hamzam:
– Čau, donnij dārko, es esmu atpakaļ.
– Čau, vulkano! Forši!
– Es tev gribēju pastāstīt vienu bēdīgu gadījumu. Es vakar gribēju, lai man nogriež matus deviņdesmito gadu stilā, bet man nogrieza astoņdesmitos.
– Cik īsus?
– Tur jau tas absurds, ka ir tikpat gari, kā bija, bet kopumā par trīs ceturtdaļām plānāki, jo abās malās ir nogriezti pavisam īsi. Es nesaprotu, kā tas ir domāts. Varbūt, ja atķemmētu atpakaļ, sanāktu neonacista frizūra.
– Ha, ha, neonacists vai varbūt tomēr sievišķis? – viņš jautāja un pēc jautājuma atsūtīja bildi ar maskulīnu sievieti – basketbolista šortos un bezroku krekliņā –, kas turēja rokā skrūvatslēgu. Viņai gar sāniem bija īsi un pa vidu garāki mati, saveidoti trijstūra formā un piepūsti ar matu laku. Viņas atlētiskā miesasbūve bija tāda pati kā Fatimai viņas resnajos periodos, no kuriem pēdējais vēl nebija līdz galam beidzies.
– Nē, nav tik īsi, un tu esi stulbs, – viņa teica un aizvēra logu.
Mazliet bija tāda sajūta, it kā būtu iesists ar cirvi.
Lai kaut ko darītu, viņa atvēra gūgli un ierakstīja "izmisīgs dāsnums".
Pirmais virsraksts bija: "izmisīgi meklē dāsnus cilvēkus". Kaut kāds labdarības sludinājums. Jā, paldies.
Otrais: "deviņi iemesli, kāpēc būt dāsnam". Raksts, ka nevajag būt materiālistam. Dāsnums padara šo pasauli labāku un arī pašu cilvēku laimīgāku. Fail. Tas bija tieši pretējais tam, ko viņa cerēja atrast: padomus automātiska, bezmērķīga un pašdestruktīva dāsnuma ierobežošanai.
Pēc tam viņa meklētājā ierakstīja "kā padarīt melnas drēbes mazāk melnas".
Tas bija par vienu jaunu atlaidēs nopirktu kleitu, kurā viņai patika viss, izņemot melno krāsu. Ja būtu zila vai pelēka, būtu simtreiz labāk. Bet meklētāja rezultātos visi atkal runāja pretējo: kā noturēt drēbes ilgāk melnas vai padarīt vēl melnākas. Gūglei patīk un piestāv melnas drēbes.
Gūgle ir tā kā pārāk normāls cilvēks, viņa domāja. Atgādina manus darbabiedrus.
Fatima gulēja sūdīgi. Noraidījuma sajūta, ko vēl vairāk bija pastiprinājusi vilšanās gūglē, sabojāja miegu. Locītavas bija saspringtas. Sievišķis. Nakts vidū viņa pamodās, kakls bija sažņaudzies, paskatījās telefonā, no Hamzas bija pienākuši trīs ziņojumi. Nedaudz atslābusi, viņa atkal aizmiga.
Nākamajā dienā darba nebija. Atvērusi acis, viņa izbāza rokas no segas apakšas un paņēma planšeti. Hamzas atsūtītie ziņojumi bija mazliet izklaidīgi. Viņš arī nebija sapratis, ka viņa ir apvainojusies par atsūtīto sievišķa attēlu. Viņa neko neatbildēja, tikai vēroja, kā mainās paziņojumi par Hamzas statusu čatā: aktīvs pašlaik, aktīvs pirms vienas minūtes, aktīvs pirms divām minūtēm, aktīvs pašlaik, acīmredzot sarakstās ar kādu citu.
Aiz loga bija tumšs un lija. Viņa sāka feisbukā klikšķināt uz nejauši izvēlētiem cilvēkiem, skatoties bildes un lasot informāciju, kas viņu tikpat kā neskāra (ar uzsvaru uz "tikpat kā"). To visu varēja arī nelasīt, tomēr, tā kā internetos šobrīd bija beidzies personiski skarošais, viņa turpināja. Viņa centās atcerēties kādu klasesbiedru vai kādu no studentu apmaiņas programmas, par kuru sen nebija dzirdēts. Viņa cerēja uzzināt kaut ko pārsteidzošu, piemēram, ka šis cilvēks ir palicis resns vai ka dzīvo Taizemē, vai pat, gluži pretēji, joprojām dzīvo Juglā.
Tad Fatima sāka lasīt astoņas pazīmes, kas liecina, ka jūsu mīļotais ir narcisists. Viņa secināja, ka četras no minētajām pazīmēm piemita viņas bijušajam draugam un, visticamāk, arī Hamzam. Tad viņa atrada mājaslapu ar nosaukumu "vīrs krāpj kom". Tā bija diezgan garlaicīga, bet lapas autore bija uzrakstījusi grāmatu, ko varēja iegādāties amazonē. Fatima izvēlējās un pārkopēja savā blogā vienu no lapas attēliem. Tajā bija redzams sievietes siluets pirms un pēc. Sākumā viņa bija melna, ar nokārtu galvu sēdēja uz kastes, apkārt bija rakstīts "kauns, dusmas, stress, vientulība", un apakšā bija jautāts "vai tavs vīrs tevi krāpj?". Tad bija bulta, kas veda uz otru zīmējumu, tur viņa bija sarkana, stāvēja kājās, viņai bija augsti papēži, sānos iespiestas rokas, un apkārt uzrakstīts "pašpārliecinātība, drosme, cerība, spēks". Apakšā: "Tu neesi viena!" Ielikusi šo attēlu savā blogā, Fatima atbildēja uz komentāru kādam, kurš gribēja zināt, vai viņa to liek kā joku vai nopietni. Viņa paskaidroja, ka ne viens, ne otrs, vienkārši uzrunājis dizains. Pēc brīža viņa saprata, ka labāk būtu vajadzējis atbildēt "es nezinu. Kad man jautā, ko tieši es esmu domājis, es parasti eju prom". Vispār viņai iepatikās atbilde "es nezinu". Viņa gribētu to lietot biežāk.
Tad Fatima atvēra atlaižu piedāvājumu, kas bija atnācis uz e-pastu, un aptuveni stundu skatījās siltās ziemas jakas, bet beigās saprata, ka diez vai kaut ko pirks, jo vēl varētu iztikt un arī par dārgu.
Tad viņa sajuta fizisku nemieru no tā, ka ķermenis šodien vēl nebija nodarbināts. Viņa izkāpa no gultas un aptuveni četras reizes nostaigāja pa dzīvokli turp un atpakaļ. Tad nolēma uztaisīt kafiju, bet bija grūti veikt koordinētas kustības. Viņa paklupa pār ceļasomu, atsita vienu kājas pirkstu un nevarēja atrast vairākus kafijas pagatavošanas elementus, kuri pēc tam atradās turpat, kur viņa tos bija meklējusi.
Pagatavojusi kafiju, Fatima iekāpa atpakaļ gultā un atvēra Hamzas profilu feisbukā. To darot, viņa mazliet uztraucās, jo baidījās ierakstīt Hamzas vārdu nevis meklētājā, bet gan uz savas "sienas", kur viņš to varētu izlasīt. Nesen viens pazīstams keramiķis, kurš parasti publicēja tikai māla podus, bija uz sienas uzrakstījis pazīstamas simpātiskas meitenes vārdu un uzvārdu. Līdz brīdim, kad viņš attapās un to izdzēsa, ierakstam jau bija 20 "patīk" un desmit komentāru, no kuriem viens bija pašas simpātiskās meitenes komentārs. Viņam labāk nevajadzēja to ierakstu dzēst. Pēc 20 "patīk" un 10 komentāriem atbilstošāk būtu atzīties, ka esi nemākulīgi meklējis informāciju par simpātisku meiteni. Galu galā, tā taču ir vienīgā lieta, ko mēs tāpat cits par citu zinām.
Viņa aplūkoja bildes, kurās Hamza bija atzīmēts. Kaut kādā pasākumā, kopā ar meiteni, kas laikam bija viņa bijusī draudzene. Šķirstot bildes, Fatima kļuva drūma, jo meitene bija tiešām smuka, ar tādu dzīvniecisku smaidu, nekas neliecināja, ka viņa varētu nebūt arī forša. Pēdējā bildē meitenei bija mētelis, ko Fatima pēkšņi pazina, – tas taču "Desigual" mētelis, ha, ha, cik stulbi. Paldies, vairs neskauž, viņa iepriecināta nodomāja un aizvēra albumu. Hamza čata logā vēl arvien rādījās aktīvs.
Pēc tam viņa uzklikšķināja kāda cilvēka blogā atrasto saiti uz reddit apakšforumu "narcisistu audzinātais". Tur bērni sūdzējās par trakiem vecākiem, kas, piemēram, paši iztērē visu naudu par sūdiem un pēc tam kliedz uz bērniem vai noniecina bērnu darbavietas, vai spiež bērniem taisīt svara samazināšanas operāciju. Forumā rakstošie bērni vecākus apzīmēja ar N-māte vai N-tēvs.
Pēc tam viņa nejauši apgāza gultā kafijas krūzi ar visiem biezumiem. Narcisistu bērnu forumā parādījās saite "15 bērnu filmu zvaigznes, ko tu šodien vairs nepazītu". Viņa mirkli vilcinājās. Klikšķināt uz šo patiesi bija zemākais punkts. Bet tukšums, ko radītu interneta aizvēršana, biedēja vairāk.
Gandrīz nevienu no rakstā minētajām bērnu filmu zvaigznēm, izņemot mazo mis saulstariņu un Makoliju Kalkinu, viņa nepazina, tātad 13 no 15 filmām nebija redzējusi, tomēr turpināja spiest uz priekšu cerībā, ka nākamo varbūt būs redzējusi.
Tad viņa domāja, ka ir ļoti liela muļķe un dzīvo bezjēdzīgu dzīvi, tomēr drīzāk laipni nekā ar īstu pašnoliegumu, uzpīpēja, iztīrīja zobus un aizgāja gulēt.
Viņa pamodās joprojām viegli apātiska, aizgāja uz darbu, aizgāja uz treniņu, ēdot vakariņas kafejnīcā, uz telefonu pēkšņi atnāca paziņojums no tindera, kurā viņa nebija bijusi ilgāku laiku.
O, ļoti labi. Īstais laiks atcerēties, ka vienmēr taču ir varianti.
Cilvēku, kas bija atrakstījis, sauca Adils, un viņš teica:
– Es ļoti lēni ēdu un citreiz arī taisu suši. Labvakar. (Tā bija atsauce uz to, ka viņa savā profilā bija ierakstījusi, ka viņai patīk lēni dzīvnieki un suši. Fatimai viņa uzruna šķita atbildēšanas vērta.)
– O, tiešām?! Wow. Man ar suši iet grūti, lai arī tas man ir mīļākais ēdiens. Es varētu uzvarēt konkursā "pasaules smieklīgākais suši".
– Man gribētos redzēt pasaules smieklīgākos suši. Es gan neesmu labs suši taisītājs, jo man ir siltas rokas, bet sarullēt varu.
– Maniem suši ir caurumi.
– Ak... cauri, pakusuši amatieru suši... cik jauki.
– Ha, ha, jā, mīksti un ļumīgi. Man patīk tā doma, ka cilvēkiem ar siltiem pirkstiem sanāk slikti suši, – Fatima teica un sajutās mazliet labāk, jo šī saruna jau pašā sākumā bija novedusi pie jaunām atziņām par dzīvi un jo īpaši par Japānu.
– Šovakar būs pasta. Man šovakar ir ķiploku pirksti, un ar tādiem sanāk laba zivju pasta.
– Aha. Ķiploki plus pasta – nāve.
– Tātad tu esi bezglutēna bērns?
– Nu, es mēģinu. Glutēna nepanesība ir ļoti moderna!
– Jā, es kaunos, ka dažkārt ēdu maizi. Bet es to kompensēju ar biešu smūtijiem.
– Tu vispār izklausies pēc profesionāla ēdāja. Vai tu gadījumā neesi ļoti resns?
– Paldies par jautājumu. Es mēģinu palikt resns. Man vienkārši negaršo cukurs. Un es daudz par daudz kustos.
– Jā, vispār būt drusciņ resnam ir okei, man patīk.
– Jē! Tu esi drusciņ resna? Es gribētu resnāku dibenu.
– Jā, tas ir ļoti ērti.
– Velns, skauž! Gribētu kaut vai uz vienu dienu. Viskautkur pasēdēt.
Fatima mazliet paklusēja un tad teica:
– Man ir recepte, kā tev palikt resnam.
– Nu, nu?
– Atrodi resnu meiteni!
– Okei...
– Un tad padari viņu nelaimīgu. Tikai atceries, mēģini justies nevis vainīgs, bet gan varens. Tev jāieslēdz tāda domāšana: cik forši, ka viņa mani grib. Citreiz stāsti viņai, ko tu šodien darīji, citreiz nestāsti. Apmēram pēc 3 mēnešiem pasaki – tu esi izdomājis, ka pašlaik nevēlies draudzeni. Tikai nešķiries pavisam, pat ja viņa grib. Ja viņa mēģina pārraut sakarus, saki, ka tev viņas pietrūkst. Ka viņa ir tavs draugs. Kad viņa atgriežas, atkal paliec izklaidīgs. Citreiz neatbildi diennakti, citreiz atbildi ļoti virspusēji. Pasaki viņai, ka viņa ir pārāk nopietna. Un šitam ir jāiet ilgāku laiku, jo efektīvās diētas ir ilgtermiņa, vismaz 6 mēneši.
– Okei.
– Un tad sešu mēnešu laikā viņas tauki lēnām pārplūdīs tevī.
– O, tiešām?
– Jā, beigās tu svērsi 100 kilogramus un viss mirdzēsi kā zeltā, bet viņa svērs tikai 10 kilogramus un būs melna.
– Ha, hā, izsūkta tukša! Es būšu kā vīrieškārtas sukubs.
– Oho!
– Labi, tu neesi ļoti resna, bet vai mēs varētu satikties? Varbūt mēs varam piektdien iedzert biešu smūtiju.
– Es piektdien nevaru. Es braucu prom līdz pirmdienai. Man īstenībā svaiga biešu sula ne pārāk. Man patīk ābolu, burkānu, seleriju, gurķu. Ķirbis ar mandarīnu.
– Ķirbis ar mandarīnu izklausās labi. Kur tu brauc?
– Es vispār domāju, ka tev jāņem eļļas smūtijs.
– Jā, labi, es dzeršu eļļu.
– Es dzeršu alu. Es braucu uz Rīgu.
– Ā, jauki, visi tur pēdējā laikā brauc.
– Es braucu uzstāties īstenībā.
– Uzstāties ar ko?
– Ar stāstu. Stāsts sauksies "Fatimas roka". Tu īstenībā varētu man palīdzēt. Tu vari pastāstīt par vienu lietu, ko tu šodien darīji feisbukā un ko tajā laikā juti?
– Okei. Nu, es vienkārši rullēju uz leju un neko daudz nejutu. Ā, vienā brīdī mana bijusī draudzene atsūtīja bildi ar savu jauno bēbīti. Tad es biju priecīgs.
– Paldies. Vai tu arī kādam uzspiedi "patīk"?
– Hmmm, jā, man patika viens ieraksts, kurā es biju atzīmēts.
– Un tad, kad tu nospiedi "patīk", vai tev tas tiešām patika?
– Jā, jo tā meitene, kas to ielika, viņa nav pārāk aktīva, bet tad, kad viņa kaut ko ieraksta, tas parasti ir labs.
– Skaidrs, paldies.
– Bet es neesmu skops, es daudz kur lieku "patīk".
– Jā, es arī īstenībā, man viss patīk, es citreiz domāju, ka varbūt par daudz.
– Labi, lai tev veicas rakstīt to stāstu, man ir jāiet atpakaļ taisīt dāvana bēbītim.
– Ko tu taisi?
– Es taisu to kustīgo grabuli, ko pakar virs bēbīša, lai viņš skatās. Zini, tādi kustīgi lidojoši sūdiņi.
– Ā, forši. Tu vari vienu no tiem lidojošajiem sūdiņiem uztaisīt divdomīgu?
– Nu, pašlaik es esmu paņēmis dažus tos sūdiņus, kas ir uz "Led Zeppelin" III vāka, un izgriezis viņus no koka un nokrāsojis.
– Forši! Bet varbūt pa vidu uztaisi kādu krūti.
– O, jā, krūtis varētu, man patīk.
– Klausies, varbūt varētu visu to grabuli taisīt no krūtīm. Jo kas tad cits bēbīšiem interesē?
– Hmm...
– Daudzi lidojoši pupi. Bēbīša paradīze.
– Bet ja nu bēbītim izveidosies fetišs?
– Jā, tas būtu slikti.
– Tāpēc es labāk taisīšu abstraktus objektus. Lai viņš jau tagad saprot, ka pupi dzīvē nav viss.
– Jā, ka dzīvē ir arī abstraktā māksla. Bet man liekas, ka visiem tāpat ir pupu fetišs.
– Tev arī ir?
– Nu jā. Mēs ar dažām manām draudzenēm citreiz sūtām cita citai pupus internetā.
– Jauki gan, es arī gribētu būt tajā jūsu klubiņā, bet man nav pupu.
– Lūzeris.
– Pilnīgs. Tev ir tik daudz tādu lietu, ko es gribētu, – resnums, dibens, pupi.
– Bet klausies, locekļi arī ir okei.
– Jā, man manējais patīk. Vienīgais, kā man nav, es neesmu viņam iedevis vārdu.
– Nē, nē, nedari tā, tas ir stulbi, to dara tikai reperi.
– Pareizi. Manējais vienkārši ir.
– "Es esmu, kas es esmu," kā dievs teica.
– Jā, kaut kas tāds no viņa staro.
– Krāni vispār ir mistiski, es nesaprotu, kā var viena lieta tā mainīt formu un izmēru. Burvestības, tā kā Harijā Poterā.
– Jā, tā ir. Es iedomājos, kāds pasaulē noteikti ir nosaucis savu krānu par Hariju Poteru.
– O, labs. Paldies. Es to ierakstīšu stāstā. Arlabunakti.
– Okei. Arlabunakti.
Pabeigusi sarunu, Fatima saprata, ka garastāvoklis ir uzlabojies. Viņa parullēja uz augšu un mēģināja saprast, kurā brīdī tas notika. Vai nu tad, kad viņš pieminēja bijušās draudzenes bēbīti, vai arī tad, kad viņš pateica "sukubs". Jo nav tā, ka visi zinātu vārdu "sukubs". Beigās Fatima nosprieda, ka Adils sarunā bija uzrādījis potenciālu trīs līmeņos. Pirmais līmenis: asprātīgs. Otrais līmenis: nekonkrēta labsirdība pret visu esošo. Trešais līmenis: spēja pievērsties radošam projektam.
Visbeidzot, viņš vispār nebija negatīvi reaģējis uz to svara palielināšanas recepti, par kuru Fatimai tagad patiesībā bija kauns, jo tā bija klasiska Austrumeiropas pasīvā agresija par to, ko patiesībā bija izdarījis cits, starp citu, tas pats, kurš atbilda četrām pazīmēm no raksta "8 pazīmes, kas liecina, ka jūsu mīļotais ir narcisists".
Foršs džeks, labs garīgais, Fatima nodomāja vairākas reizes, atgriezās mājās un sāka rakstīt stāstu prozas lasījumiem.
Ik pa brīdim viņa iegāja internetā un aplūkoja jaunu informāciju sociālajos medijos, līdz viss bija aplūkots, un tad atkal atgriezās pie teksta.
Vienā no reizēm viņa tomēr atkal atvēra feisbuka čatu un uzrakstīja Hamzam.
– Yo! Man ir jaunumi. Man šodien viens džeks teica, ka viņa peni sauc Harijs Poters.
Pēc brīža pienāca ziņa no Hamzas:
– Forši. Vai tas ir tāpēc, ka uz tā ir gaiši zila zibensveida rēta?
– Labs jautājums. Noskaidrošu, – viņa atbildēja, iegāja tinderī, kur pajautāja Adilam:
– Vai Harijam Poteram ir zilgana zibensveida rēta?
– Hmm, – atbildēja Adils. – Mana tante strādā pansionātā un mazgā mirušos ļaudis, un viņa man stāstīja, ka vienreiz mazgājusi cilvēku, kuram pa visu locekli bija uztetovēts kokakolas logo.
– Ideāli. Paldies.
Fatima atgriezās feisbukā.
– Nē, viņam nav rētas, bet visā garumā ir uztetovēts kokakolas logo, – viņa teica.
Viņa gulēja labi. Gan mobilo telefonu, gan planšeti viņa bija atstājusi dzīvojamajā istabā. No rīta viņa piecēlās, uzlika mugursomu un iegāja mežā, lai dotos uz Rīgas lidmašīnu.
3