"Milži aplūko Guliveru ar palielināmo stiklu", J.J. Grandville
 
Par grāmatām
27.02.2018

Kas tā tāda – protofantastika?

Komentē
0

Ar jēdzienu "zinātniskā fantastika" plašsaziņas līdzekļos un tāpat literatūrā nereti pārnestā nozīmē apzīmē kaut ko nereālu, futūristisku, vismaz pašreizējā pasaulē neeksistējošu, tomēr, atšķirībā no vārda "fantāzija", vismaz teorētiski iespējamu. Tādi ziņu virsraksti kā "(Tāds un tāds jauninājums) vairs nav nekāda zinātniskā fantastika" vai "Izgudrojums X – zinātniskā fantastika vai realitāte?" liecina par to, ka zinātniskās fantastikas jēdziens ir stabili ienācis mūsu sadzīves komunikācijā. Vienlaikus īpatnēji un zīmīgi ir tas, ka šis jēdziens tiek apzināti lietots nozīmē, kas atšķirīga no pilnīga izdomājuma. Tomēr šķiet, ka fantastikas piesaukšana metaforiskā nozīmē šobrīd notiek krietni biežāk, nekā tiek minēts un apspriests zinātniskās fantastikas žanrs literārā nozīmē. Tāpēc šis raksts meklēs atbildi uz jautājumu – kad un kā veidojās literārais žanrs, kas atstājis tādu iespaidu kultūras un citās sfērās, ka tā nosaukums jau paplašinājies līdz metaforai? Vispirms jāteic, ka zinātniskā fantastika ir žanrs, kas no visiem fantastiskās literatūras žanriem starptautiskā mērogā izpelnījies visvairāk uzmanības un ir visplašāk pētīts – par spīti tam, ka savā klasiskajā formā šis žanrs ir hronoloģiski visjaunākais (bet ne visvēlāk formulētais) fantastiskās literatūras atzars.

Kā jau liecina nosaukums, zinātniskā fantastika ir žanrs, kas varēja izveidoties un iegūt definīciju tikai saistībā ar reālās zinātnes attīstību. Šī iemesla dēļ literārie darbi, kurus uzskata par mūsdienu zinātniskās fantastikas aizsācējiem vai priekštečiem, proti, tie, kuri izmanto žanra autoru vēlāk plaši izmantotos tēlus un tēmas, bet vēl neiekļauj tos reālas zinātnes iespēju kontekstā, literatūrzinātnē tiek dēvēta par UR-science fiction jeb protofantastiku. Šeit vēlreiz jāatgādina, ka no zinātniskās fantastikas pirmsākumiem nepieciešams strikti nošķirt divu citu fantastiskās literatūras žanru – fantāzijas (fantasy) un šausmu literatūras (horror fiction) aizsākumus, kas meklējami pirmkārt folklorā un mitoloģijā, jo zinātniskās fantastikas tematika nav jebkura neiespējama, iracionāla parādība, to ierobežo noteikts iekšējo likumību spektrs – jau pieminētā noteiktu tēmu vai tēlu iekonturēšana teorētiskās iespējamības un vismaz eventuālā zinātniskās pierādāmības aspektā. (Te gan jāuzsver, ka ne visi daiļliteratūras teksti ar zinātnisku tematiku vai galveno varoni zinātnieku ir zinātniskā fantastika, bet žanra definīcija jau būtu cita raksta temats.)

Par pirmo literāro darbu ar protofantastikas pazīmēm pasaules literatūrā uzskata 2. gadsimta romiešu satīriķa Lukiāna darbu "Patiess stāsts". Lukiāns savu dabu rakstīja kā parodiju par sava laika bieži pārspīlētajiem un neticamajiem ceļojumu stāstiem. Virpuļviesulis ceļiniekus paceļ uz Mēness, kur savā starpā karo Mēness un Saules karaļi. Lukiāns pirmais sasniedz fantastikas teorētiķa Darko Suvina (Darko Suvin) formulēto jēdzienu "cognitive enstrangement" – proti, situāciju, kad autors ataino citu pasauli, kas radikāli atšķirīga no mūsējās, bet sasaiste ar mums pazīstamo realitāti ir iespējama ar jau pieejamo zināšanu palīdzību. Lukiāna darbā pirmo reizi literatūras vēsturē kā teorētiski iespējams aprakstīts ceļojums kosmosā, dzīvība uz citiem debess ķermeņiem, starpplanētu kari, no pazīstamajiem atšķirīgi fizikas likumi – vairākas tēmas, kuras vēlāk plaši apspēlēs dažādu paaudžu fantastikas žanra rakstnieki. Lukiāna darbu kā protofantastiku pētījis literatūrteorētiķis S. Frederiks, un rakstā "Lukiāna "Patiesais stāsts" kā zinātniskā fantastika" viņš norāda: "Lukiāns pārstāv vissenāko piemēru tam, ko mūsdienās pazīstam kā zinātniskās fantastikas intelektuālo nonkonformismu. (..) Tāpat kā modernie fantastikas rakstnieki, Lukiāns izmanto sev pieejamās zinātnes un citas kognitīvās disciplīnas, lai atainotu alternatīvas pasaulēm, kas izaicina lasītāja intelektu, ļaujot tiem apjaust, cik daudzi no to priekšstatiem par tik atšķirīgām jomām kā reliģija, estētiskās vērtības un filozofijas teorija ir balstīta klišejiskā domāšanā un stereotipiskā reakcijā." [1]

Turpmākais un aktīvākais protofantastikas attīstības posms ir 17.–18. gadsimta Eiropas literārie darbi, kurus būtiski iespaidoja sava laika ģeogrāfiskie atklājumi, kas ievērojami paplašināja pasaules skatījumu: gan jaunu kontinentu atklāšana, gan Kopernika teorija; cilvēku iztēle šo jauniegūto plašumu uzreiz centās izvērst, attiecinot to arī uz Visumu (te gan jāpiebilst, ka dzīvību uz Saules un Mēness bija mēģinājuši ieviest arī daži agrāku laiku rakstnieki). Jaunos atklājumus savos nolūkos sāka izmantot satīriķi un pamfletisti, bet visnotaļ nopietni šo motīvu apspēlei pievērsās tādi autori kā Beržeraks, Keplers, Kampanella, Voltērs un Svifts.

Vācu astronoma Johannesa Keplera darbā "Sapnis" ("Somnium") aprakstītā sapnī dēmoni nogādā islandiešu zēnu uz Levāniju (Mēnesi), turklāt interesanti, ka autors pravietiski uzminējis vairākus būtiskus reālā kosmosa ceļojuma aspektus: anabiozes nepieciešamību (kaut gan ne ceļojumos uz Mēnesi), Visumā valdošo aukstumu un paātrinājumu, kas nepieciešams, lai pārvarētu gravitāciju. Iedvesmojies no Plūtarha "Mēness sejas", savā darbā Keplers apraksta Zemes izskatu, raugoties no Mēness, aptumsumus, planētu izmērus, raksturo Mēness iemītniekus un abu tā pusložu floru un faunu. Tādi ievērojami žanra autori kā Aizeks Azimovs un Karls Sagāns nodēvējuši šo darbu par pirmo zinātniskās fantastikas sacerējumu, bet pētnieks Geils Kristiansons raksta: "Raugoties no 20. gadsimta perspektīvas, nav pamata apšaubīt, ka Keplera "Sapnis" ir modernās zinātniskās fantastikas fons et origo." [2]

Bijis daudz diskusiju par to, vai Džonatana Svifta darbs "Gulivera ceļojumi" ir vai nav uzskatāms par daļu no protofantastikas, taču nenoliedzama ir šī darba ietekme uz t.s. "fantastiskā ceļojuma", sociālās satīras un "groteskās sabiedrības" tēmām, kas ir fantastikas žanra "pamata arsenālā". Savos neparastajos ceļojumos angļu jūrnieks Gulivers sastopas ar četrām dažādām "svešo" (aliens) rasēm/kopienām; šīs sastapšanās liek viņam pārvērtēt savus priekšstatus par cilvēku un cilvēcīgumu, kā arī atzīt cilvēku rases būtiskos trūkumus: tātad šajā darbā sastopam vēlāko fantastikas atzaru – utopijas un distopijas – iezīmes. "Gulivera ceļojums uz Laputas lidojošo salu pārvieto šo darbu fantastikas lauciņā. Viņa izskaidrojumi magnētiskajiem principiem, kas ļauj salai turēties un kustēties gaisā, nav no zinātniskā viedokļa īpaši pamatoti, bet būtisks ir pats fakts, ka autors juta nepieciešamību pēc šādiem paskaidrojumiem." [3]

Sirano de Beržeraks, kurš Latvijā vairāk pazīstams pēc lugas ar tādu pašu nosaukumu, sarakstīja divus satīriskus romānus "Mēness valsts un impērijas", "Saules valstis un impērijas". Varonis dodas uz Mēnesi ar lidojošas mašīnas palīdzību, kuru darbina raķetes, uz pavadoņa sastop dīvainus iemītniekus un spokus. Uz Saules savukārt varonis nokļūst mašīnā, kas koncentrē Saules enerģiju ar spoguļu palīdzību.

Īpatnējs un ne visiem zināms fakts ir zinātniskās fantastikas klātbūtne Voltēra darbos, konkrēti stāstā "Mikromegs". Milzis Mikromegs dzīvo uz vienas no planētām, kas griežas ap Siriusu, taču izlemj apceļot Visumu un apspriest atšķirības starp dažādajām planētām un to iemītniekiem. Kopā ar Saturna pārstāvi ierodoties uz Zemes, Mikromegs konstatē, ka iezemieši salīdzinājumā ar planetārajiem milžiem ir mikroskopiski; tieši izmēru atšķirību dēļ milžus uzjautrina zemiešu tieksme uzskatīt sevi par svarīgiem un intelektuāliem, un tie apšauba cilvēku centrālo nozīmi Visumā. Kaut gan Voltēra iecere, protams, ir satīriska, "Mikromegs" pirmo reizi pasaules literatūrā ataino citplanētiešu skatījumu uz Zemes iemītniekiem. "Domāju, ka te nav dzīvības, jo saprātīgi cilvēki negribētu te dzīvot. – Varbūt tie, kas te dzīvo, nav saprātīgi cilvēki," spriež milži. Atzīmēšanas vērts šķiet fakts, ka citplanētu viesus īpaši pārsteidz zemiešu karošana – vēlāk 20. gadsimta zinātniskajā fantastikā šī kļūs par ļoti būtisku tēmu, kas akcentē žanra pacifistisko nostāju, īpaši pēc 1945. gada.

Viens no būtiskākajiem protofantastikas darbiem, kas iedibināja noturīgu un jau vairākus gadsimtus aktuālu tēmu loku nevis vienā, bet gan veselos divos žanros uzreiz (fantastikā un šausmu literatūrā) bija Mērijas Šellijas "Frankenšteins jeb Jaunais Prometejs", kas aktualizēja vairākas būtiskas un vēlāk zinātniskajā fantastikā plaši analizētas tēmas, tādas kā klonēšana, mākslīgais intelekts, gēnu inženierija, trakā zinātnieka tēls, "svešā" (alien) tēls, radītāja atbildība par radīto – visas šīs tēmas vēlāk guvušas plašu rezonansi un atspoguļojumu 20. un 21. gadsimta fantastikā.

Grāmatā "Billion Year Spree: the True History of Science Fiction" rakstnieks Braiens Oldiss atvedina fantastikas romāna izveidi uz gotisko romānu, uzskatot, ka fantastika turpina gotisko tradīciju rakstīt par neizdibināmo, it īpaši t.s. lubu žurnālu perioda tekstos, saskata abos žanros to pašu romantizēto sižetu iezīmes, tipveida ainavas un tēlus. Pēc Oldisa domām, galvenā kopīgā gotikas un fantastikas iezīme ir distance starp lasītāju un aprakstīto, ko attiecīgi iezīmē sižetiskās darbības novietošana pagātnē (gotikā) vai nākotnē (fantastikā). "Frankenšteinu" kā fantastiku Oldiss analizē kā kvazievolucinonāru tekstu, ar to domājot pasauli, kuru Dievs radījis, bet atstājis cilvēkam turpināt radīšanu pēc saviem ieskatiem – tēma, ko vēlāk plaši analizēs Velsa "Ārsta Moro sala". Šādā aspektā tiek uzsvērta zinātnes progresa ambivalentā daba jeb, kā to raksturo Oldiss, fantastikas darbus primāri raksturo zinātnisku ideju izpēte un sociāla kritika autora paša laika pasaules attēlojumā, bet, kas ir zīmīgi, šo attēlojumu vienmēr pavada "sense of corruption". Tomēr "Frankenšteina" sižetā daudzi pētnieki cenšas saskatīt arī autores pašas traumatisko pieredzi – viņas māte mirusi, dzemdējot meitu, tāpēc Šelliju visu mūžu pavada gan vainas apziņa, gan dzimšanas/radīšanas tēmas sasaiste ar bīstamo un traģisko.

Mazāk zināms un tāpēc izpētei interesantāks ir romāns "Pēdējais cilvēks", kura darbība notiek 21. gadsimta beigās un teksts veidots "atrastā manuskripta" formātā. 2092. gadā Amerikā un Eiropā izplatās sērga (mēris?), ko izraisa "melnā saule"; nedaudzie izdzīvojušie bēg no sērgas skartajām teritorijām un dibina dīvainas reliģiski fanātiskas sektas, līdz pasaulē izdzīvojis vairs ir tikai viens cilvēks. Tomēr formāli apokaliptiskajā sižetā, raugoties no mūsdienu perspektīvas, neiederas Šellijas attēlotā aristokrātiskā vide un attiecības; fantastikas lauciņā romānu novieto tikai darbība tālā nākotnē un mistiskā sērga. Romānā skaidri jaušama autores neuzticība apgaismības ideāliem un tēzei par cilvēces nenovēršamo progresu, kā arī sava laika medicīnai. Kaut gan "Pēdējais cilvēks" vēsta par nākotni, autores iztēlē nav atradusies vieta būtiskam tehnoloģiskam progresam – 21. gadsimta gadskaitļi tā arī paliek tikai skaitļi, bet sociālā sistēma, Eiropas politiskā ģeogrāfija un tehnoloģiskā attīstība ir palikušas 19. gadsimta pirmo gadu desmitu veidolā. Daži pētnieki romāna sižetā (tāpat kā "Frankenšteina" sižetā) saskatījuši autores personisko drāmu, zaudējot vairākus tuviniekus, nevis vēlmi izpētīt apokalipses scenārija sekas: tāpēc autore drīz vien atmet izlikšanos, ka romāns vēsta par nākotni, jo tikpat kā nekas tekstā par to neliecina (viens piemērs: progresīvākais 21. gadsimta transporta līdzeklis, pēc autores domām, ir stūrējami gaisa baloni). Jāatzīst, ka no literārā viedokļa romāns nav īpaši veiksmīgs, bet tā tēma būtiski paplašināja protofantastikas tematiku – "Pēdējā cilvēka" nosaukums daļēji veidoja pamatu veselam vēlākā fantastikas žanra nozarojumam.

Visbeidzot varētu gluži loģiski pajautāt: kāpēc mūsdienās, kad fantastikas žanra definīcijas un vēsture jau tikusi un tiek plaši pētīta visdažādākajos griezumos, būtu jāinteresējas par protofantastiku? Atbilde varētu būt gluži tikpat loģiska: šo literatūru apskatīt ir vērtīgi vispirms jau tāpēc, ka tā ieskicē nozīmīgu tēmu, ideju un tēlu spektru, kas vēlāk veidos žanra pamatu. Sākot ar 19. gadsimta vidu, rūpnieciskā revolūcija un tehnoloģiju attīstība jau deva pamatu tādu literāru darbu tapšanai, kurus jau var saukt par zinātnisko fantastiku jēdziena mūsdienu nozīmē: tradicionāli pieņemts uzskatīt, ka zinātniskā fantastika kā žanrs aizsākusies ar Herberta Velsa un Žila Verna darbiem, turklāt vēl pirms šiem diviem jāmin vēl arī fantastikas stāsti, ko radījis vairāku žanru ja ne formālais, tad neformālais pionieris Edgars Alans Po. Taču, kā teica kāds cits pazīstams, tiesa, gluži citam laikam un citai nācijai piederīgs fantasts, proti, Mihaels Ende: tas jau ir cits stāsts un būtu stāstāms kādu citu reizi.

[1] Fredericks S. C. Lucian's True Story as SF. // Science Fiction Studies #8, Volume 3, Part 1; March 1976.

[2] Gale E. Christianson. Kepler's Somnium: Science Fiction and the Renaissance Scientist. // Science Fiction Studies #8, Volume 3, Part 1; March 1976.

[3] Ted Gioia. Gulliver's Travels and the Birth of Genre Fiction. // Conceptual Fiction: Exploring the Non-Realist Tradition in Fiction. November 5, 2012. Pieejams: http://www.conceptualfiction.com/gullivers_travels.html

Bārbala Simsone

Bārbala Simsone (1978) ir filoloģijas doktore, literatūrzinātniece, kritiķe. Viņas specialitāte ir fantāzijas, fantastikas un šausmu literatūra. Ikdienā strādā grāmatu izdošanā. Regulāri publicē jaunā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0