Ar bērniem
03.03.2015

Kas lācītim vēderā?

Komentē
0

ImageRecenzija par Danielas de Lukas grāmatu "Re, kā dzīvo savvaļā!"

Izdevniecība: "Jāņa Rozes apgāds", 2014

Man ļoti pietrūkst lasīšanas. Kad var ieliet tēju lielajā krūzē, ielīst grāmatā un pavadīt tur vairākas netraucētas stundas no vietas. Ar bērniem tā nevar. Tagad esmu iemanījusies priecāties par jebkuru iespēju palasīt, tāpēc biju sajūsmā, kad mans vecākais bērns pirms gadiem četriem ļoti skaidri lika saprast, ka šūpuļdziesmas viņam ir apnikušas un lai es labāk lasu. To arī darīju un daru joprojām. Un ir tik labi tie brīži, kad saprotu, ka Matīsam ir ienācis prātā kaut kas no tā, ko mēs kopīgi esam lasījuši un runājuši. Piemēram, kad atskan sauciens no dārza dzīlēm: "Ei, mīļā mamma čamma!" vai priecīga bļaustīšanās šūpolēs: "Savrupmāja "Vistas kāja", mans zirgs ir pamodies!" Un tad ir skaidrs, ka mammai tik mīļie Zanderes dzejoļi manam puisītim tuisītim arī itin labi patīk, un Pepija Matīsam liekas tik forša, ka viņš ilgi katru rītu pieprasīja dažādu krāsu zeķes un tagad nevar vien sagaidīt, kad māsai būs tik gari mati, lai varētu pīt biželes, kas izslējušās uz abām pusēm.

Savukārt pavisam nesen Matīss, smiedams savus "trakās vistas smieklus" (kā tos dēvē Bērnu Mājas Vārna), uz vienas kājas lēkāja pa visām istabām, saukdams: "Bušbēbijs! Bušbēbijs!" Todien mēs bijām izlasījuši Danielas de Lukas grāmatu "Re, kā dzīvo savvaļā!". Bušbēbijs gan tur ne tuvu nav galvenais varonis un ir uzzīmēts tikai vienā vietā, tomēr ar to pietika, lai viņš tiktu izvēlēts par smieklīgākā vārda īpašnieku vispasaules dzīvnieku konkursā. Un dzīvnieku šajā grāmatā ir ne mazums.

Grāmata sastāv no astoņiem īsiem stāstiņiem, un katra stāsta galvenais varonis pārstāv noteiktu pasaules daļu. Te ir polārlācenīte no Arktikas, bebrēns no Ziemeļamerikas, skudrulācēns no Dienvidamerikas, tīģerīte no Āzijas, zilonīte no Āfrikas, vilcēns no Eiropas, ķengurēns no Austrālijas un pingvīnēns no Antraktīdas. Grāmatas anotācijā teikts, ka stāstos "raksturīgās īpašības un paradumi ņemti no reālās dzīvnieku pasaules, bet stāstu sižeti ir izdomāti". Līdzās stāstiem ir nelieli fakti "no īstenības" (Matīsa formulējums), te var uzzināt, piemēram, cik ilgi mazuļi paliek kopā ar māti, vai tīģeri ir tīrīgi, vai skudrulāči daudz guļ, kā spalvas var sasildīt pingvīnus, ko kurš dzīvnieks ēd un tā tālāk. Iecere ir patiešām jauka – bērni, klausoties pasakā un aplūkojot ilustrācijas, vienlaikus uzsūc visai daudz informācijas par dzīvniekiem un viņu paradumiem, saprot, kurā pasaules nostūrī kurš mitinās (grāmatā ir arī kartes). Tomēr man, lasot priekšā bērniem, radās daži jautājumi, par kuriem vēlos uzrakstīt.

Pirmais – kā īsti šo grāmatu lasīt? Pamīšus stāstiem gandrīz katrā lappusē ir pa kādam faktam. Tad nu rodas situācija, kad es, ielikusi balsī nepieciešamo dramatisma devu, lasu, piemēram, kā polārlācenīte Marta, kura sēž uz atlūzuša ledus gabala, tiek nesta prom no mātes, ir jau pazudusi skatienam un visi uztraucas... un tad blakus ir informācija par to, kas ir aisbergs. Stāsta pavediens pārtrūkst, mēs ar Matīsu parunājamies par aisbergiem, apskatām attēlu, tad pāršķiram lapu un atkal sākam baidīties par Martu, te nekādas izglītojošas informācijas nav, šķiram tālāk, bet nākamajā lappusē, kur Martai jau draud teju droša nāve, mums piedāvā papildu ziņas par to, kas apdraud lācēnus. Un tā visu laiku. Mēģināju lasīt tikai stāstu, sarunājusi ar dēlu, ka faktus varēsim papētīt pēc tam, taču vai tad bērns var nociesties? Tā kā viņš sēž man līdzās un skatās grāmatā, jau trešajā atvērumā iebaksta fakta rāmītī un jautā: "Pag, pag, mammu, bet kas rakstīts te?"

Otrais – par pašu stāstu literāro vērtību. Shēma ir skaidra – katrā stāstā līdzās galvenajam varonim darbojas citi šajā reģionā mītoši dzīvnieki, stāsta varonis vai kāds no viņa ģimenes iekļūst briesmās, taču tiek izglābts un viss beidzas labi. Tomēr izpildījums liekas tāds pasauss. Rodas iespaids, ka autore centusies stāstā iesaistīt pēc iespējas vairāk vietējo dzīvnieku, taču bieži vien tie tiek tikai nosaukti (un uz grāmatas beigām mani jau sāk mazliet kaitināt to nepārtrauktā dēvēšana par galvenā varoņa draugiem, kaut gan attiecības lielākoties netiek pat ieskicētas) un sižetu nekādi neietekmē. Bet Matīsam stāsti tīri labi patika, kaut gan man likās, ka viņam būtu jābūt garlaicīgi. Galu galā, tētis taču viņam tobrīd vakaros lasīja "Vēju vītolos" un Matīsa klausītāja pieredze vispār nav nekāda mazā. Taču bērna gaume reizēm ir neizdibināma, un vecākiem bieži vien atliek tai pakļauties un rātni ķerties pie lasīšanas (ak, atceros tos neskaitāmos vakarus ar "Kurmīti un automašīnu", kad lasot paspēju saplānot nākamās dienas pusdienas, nožēlot to brīdi, kad mēs ar vīru nopirkām šīs grāmatas par mūsu bērnības mīļo multeņu varoni, paprātot par dzīves jēgu un pat mazliet pasnaust – līdz brīdim, kad atskanēja: "Mammu! Lasi!"). Un tomēr man būtu gribējies, lai "Re, kā dzīvo savvaļā!" stāsti būtu dzīvāki, spraigāki, asprātīgāki. Jo, lai gan Matīsam tie patīk arī tādi, kādi ir, viņš neapšaubāmi iegūtu daudz vairāk, ja tie būtu... jā, labāki.

Iespējams gan, ka grāmata paredzēta nedaudz jaunākiem bērniem (Matīsam ir pieci), taču tiešām nedaudz, jo divgadīgā Emma vēl tik garus gabalus lāgā negrib klausīties. Kad piedāvāju viņai vēlreiz palasīt šo grāmatu, viņa noteikti attrauca: "To nē!" un sniedzās pēc "Bikibuku" kastes. Bet varbūt uz Emmu lielu iespaidu atstājis stāsts par ķengurēnu Rūdi, kuru mamma vairs nelaida kabatā, jo tur jau auga mazā māsiņa, un viņa vairs negrib ielaisties nekādās darīšanās ar tik briesmīgu grāmatu, kur mamma atsakās ņemt opā savu bērnu. Katrā ziņā tagad Emma ikreiz, kad ierauga kādu ķengura attēlu, nosodoši savelk uzacis un pārmetoši atkārto: "Opā nē! Mamma! Opā! Nē!"

Trešā lieta, kas izraisa pārdomas, ir izdomātās un īstenības pasaules nošķīrums un reizēm arī saplūsme. Ilustrācijas ir jaukas, mazliet atgādina Beatrises Poteres darbus, un dzīvnieki vienlīdz piemīlīgā stilā attēloti gan stāstu, gan faktu daļā. Lielākā atšķirība ir tā, ka stāstu ilustrācijās dzīvnieki ir cilvēciskoti – valkā apģērbu, staigā uz pakaļkājām, dzīvo mēbelētās mājās, un dažām mammām pat ir krūtis. Tomēr, tā kā viens no grāmatas mērķiem ir bērnus izglītot, man būtu gribējies, lai tur, kur tiek stāstīts un rādīts, kā ir īstenībā, dzīvnieki būtu zīmēti nedaudz reālistiskākā manierē, nevis tieši tādi paši, tikai bez drēbēm un uz visām četrām. Lai trīspirkstu sliņķim tiešām būtu trīs pirksti, nevis ej nu sazini cik. Aplūkojot atvērumu, kurā uzzīmēti populārākie Austrālijā dzīvojošie dzīvnieki, mēs ar Matīsu ievērojām, ka tur ir divas ehidnas, diezgan atšķirīgas. Matīss mani mēģināja pārliecināt, ka tā otra ir putns, jo "paskaties, viņai ir mazāk adatu un vēl ir knābis. Un tā var būt, ka putnam un kādam citam ir vienādi nosaukumi, jo kivi arī ir gan putns, gan auglis!" Es gan mēģināju norādīt uz to, ka tai otrai ehidnai ir četras ķepas, taču Matīss uzskatīja, ka knābja arguments ir neapgāžams. Tā mēs arī netikām skaidrībā. Es tikai ceru, ka grāmatai ir bijis apzinīgs redaktors, kas pārbaudījis daudzo putnu un dzīvnieku nosaukumu atveidi latviešu valodā.

Un, turpinot par izdomātās un īstenības pasaules līdzāspastāvēšanu, mani mulsināja dažas detaļas, kas saistītas ar citu dzīvnieku nogalināšanu. Man nav nekādu iebildumu pret informāciju par to, ko kurš dzīvnieks ēd, jo barības ķēde nav nekāds tabu temats. Taču stāstos, kur dzīvnieki jau ir pa pusei cilvēki, šī lieta kļūst slidena. Piemēram, lāču mamma apliek lapsādas apkakli un dodas iepirkties uz valzirga veikalu, kur pie letes jau tiek apkalpota polārlapsas ģimene. Pēc tam lācene dodas apraudzīt tikko dzimušo valzirga mazuli, un pēc stāsta loģikas tas ir pareizi, jo viņi visi ir draugi, taču vēlāk, kad Marta uz ledus gabala tiek aiznesta jūrā, viņu gandrīz apēd polārlāču tēviņš, kas būtu pareizi pēc īstenības loģikas, taču stāstā šķiet savādi. Vai arī zīmējums, kurā attēlots brīdis, kad vilks tūlīt, tūlīt nomedīs rozā kleitā tērpušos briežu madāmu, kura izskatās tā, it kā būtu iznākusi no savas mietpilsoniski ērtās mājas salasīt puķītes, ko ielikt vāzē. Man laikam visvairāk traucē konsekvences trūkums. Ja reiz stāstā visi ir draugi, kāpēc pēkšņi kāds kādu izlemj apēst?

Toties grāmata apbur ar savām smalkajām ilustrācijām, te ir tik daudz sīku, jauku detaļu, ko pētīt. Pirmajās reizēs noteikti kaut kas būs paslīdējis garām, nodrošinot ieraudzīšanas prieku arī nākamajās grāmatas skatīšanās reizēs. Arī fakti par dzīvniekiem ir ļoti interesanti, liela daļa no tiem man bija nezināmi vai aizmirsušies. Matīsam vislabāk patika jautājumi, uz kuriem varēja atbildēt ar "jā" vai "nē", piemēram, "Vai ķenguri tiešām boksējas?", "Vai pingvīni tiešām saspiežas kopā?", "Vai ir arī balti tīģeri?", jo te spēlējām minēšanas spēli un prieki par uzminētu atbildi bija lieli. Labas ir arī lielās kopbildes ar konkrētā reģiona dzīvniekiem, kur ir pierakstīts, kā kuru sauc. Grāmatā bērns tiek mudināts parādīt dzīvniekus, kurus viņš pazīst, taču es labprāt izlikos nemanām, ka Matīss pa kluso izlasa sev nepazīstamo dzīvnieku nosaukumus un tad uzvaroši paziņo tos skaļi. Tas ir labs veids, kā nesen lasīt sākušam bērnam, kuram no gariem teksta blāķiem vēl bail, vingrināties lasīšanā. Un, ja ceļā pagadās kāds lidvāverkuskuss, deviņjoslu bruņnesis vai sniegaģemze, var palūgt mammas vai tēta palīdzību un pēc tam kopīgi papriecāties par jocīgajiem vārdiem. Vispār es ieteiktu šo grāmatu lasīt tādā brīdī, kad ir laiks parunāties, jo man pašai lielāko prieku sagādāja faktu apspriešana ar dēlu. Pagaidām gan esmu atlikusi atbildi uz jautājumu, cik tieši zemā balsī ziloņi rēc, sazinoties cits ar citu. "Vai šitik zemā?" Matīss jautāja, turot plaukstu gandrīz pie pašas grīdas. Es teicu, ka man jāpadomā, taču nu jau sāk likties, ka būs vien mums abiem jāiet pie tēta, lai izskaidro par tām frekvencēm.

Jolanta Pētersone

Jolanta Pētersone ir tulkotāja no norvēģu un zviedru valodas, reizēm arī no krievu. Tulko gan lieliem, gan maziem. Brīvajā laikā palīdz augt diviem bērniem un sapņo par grāmatu lasīšanu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!