Redzējumi
10.02.2016

Kas ir anarhisms, un kāpēc mums vajadzīga valsts?

Komentē
5

Atskats uz 19. janvāra diskusiju Kaņepes kultūras centrā

Kas ir anarhisms? Vai tas ir kaut kas vajadzīgs? Varbūt ir kādi piemēri, kad kaut kas tāds pasaulē jau ir ticis veiksmīgi īstenots? Vai un kāpēc mums vispār ir vajadzīga valsts? Par šiem un citiem jautājumiem 19. janvāra vakarā Kaņepes Kultūras centrā jauniešu kultūras portāla "Jest" rīkotajā diskusijā sprieda jomas eksperti un interesenti, kas, jāatzīst, bija sapulcējušies diezgan ievērojamā skaitā. Kā tad viņiem gāja, un kādas ir atbildes uz visiem šiem jautājumiem?

Kas ir anarhisms?

"Vienīgais veids, kā dzīvot nebrīvā pasaulē, ir kļūt absolūti brīvam tādā apmērā, ka pati tava eksistence ir kā pretošanās akts," teicis Albērs Kamī, viens no 20. gadsimta izcilākajiem franču rakstniekiem

Anarhisms ir filozofija, politiskā kustība, kurā galvenie uzsvari tiek likti uz hierarhijas neesamību, pašorganizēšanos un brīvprātīgu sadarbību [1]. Tomēr, runājot par hierarhijas neesamību, jāatzīmē, kā diskusijā uzsvēra anarhisma pētnieks Jānis Paiders, – anarhisms, vēršoties pret varu, iestājas pret jebkādu varas izpausmes veidu: tā var būt ne tikai vēršanās pret, piemēram, valsti vai baznīcas varu, bet arī pret ģimeni kā institūciju vai īpašumtiesībām, vai jebkāda cita veida hierarhiju. Būtiski ir arī atzīmēt, ka anarhisms un tā filozofija nav sastingusi laikā. Par spīti tam, ka anarhisms kā uzskatu sistēma radās pirms vairākiem gadsimtiem, mūsdienās joprojām notiek šīs sociālpolitisko uzskatu sistēmas evolūcija un tai ir radušies un turpina rasties arvien jauni novirzieni. Zināmākie anarhisma novirzieni mūsdienās ir anarhosindikālisms, anarhokomunisms, anarhoprimitīvisms un citi, tomēr šādu novirzienu anarhismam ir ļoti daudz un ne vienmēr tie ir loģiski un iekšēji nepretrunīgi, piemēram, kristīgais anarhisms [2]. Starp tiem ir arī vairāki mazāk zināmi, tomēr ievērību cienoši atzari. Kā piemēru var minēt veganarhismu – 21. gadsimtā daudzi anarhisma pārstāvji kopā ar citu mūsdienās populāru sociālo kustību – vegānismu – ir izveidojuši savu apvienoto filozofiju/politisko uzskatu sistēmu, kurā norāda uz to, ka sudzisms un pārliecība, ka cilvēki ir pārāki nekā citi dzīvnieki, ir tipiska hierarhiskas domāšanas forma, no kuras ir nepieciešams atbrīvoties. Arī citas mūsdienās popularitāti ieguvušas uzskatu sistēmas ir mēģinājušas anarhismu ietvert savā paradigmā, piemēram, ekoanarhisms un transhumānisms; arī dažādām antiglobālisma, antikapitālistu un pretkara kustībām ir tendence ietekmēties no anarhistiskās domas. Paredzams, ka šāda starpkonceptu sinerģija tikai turpināsies, ļaujot anarhismam saglabāt savu nozīmi citu ideoloģiju un uzskatu sistēmu vidū.

Kādas problēmas anarhisms cenšas risināt?

"Tieksme uz destrukciju arī ir sava veida radoša tieksme." Mihails Bakuņins, anarhisma teorētiķis

Teorētiskie anarhisma pirmsākumi meklējami jau Maksa Štirnera un Prūdona darbos, kuros redzama cilvēka tiekšanās dzīvot atbilstoši savai individuālajai gribai un ego un vēlme atbrīvoties no privātīpašuma kā tāda.  Par nozīmīgu sociālo kustību anarhisms kļuva 19. gadsimta vidū un otrajā pusē kā reakcija uz neadekvāto valsts varu un tās izmantošanu. Tolaik visā Eiropā pastāvēja režīmi, ko mēs mūsdienās apzīmētu kā autoritārus vai totalitārus, kas būtiski ierobežoja individuālo brīvību, līdz ar to kā viens no loģiskajiem risinājumiem likās atbrīvoties no šī ierobežojošā faktora, atbrīvoties no esošās hierarhiskās pārvaldes sistēmas – atbrīvoties no valsts. Vēl viens būtisks faktors bija kapitālisms un industrializācija, kas 19. gadsimtā vēl nespēja nodrošināt cilvēcīgus darba apstākļus un sociālās garantijas, un visu to, ko dažādas sociālās kustības laika gaitā ir izcīnījušas, bet mēs mūsdienās uzskatām par pašsaprotamu, – līdz ar to daudziem šķita racionāli iestāties pret kapitālismu un pret privātīpašumu. Kā vērīgi diskusijā atzīmēja Pauls Bankovskis, arī Latvijā šī nepieciešamība atbrīvoties no valsts kā ierobežojošā faktora nebija sveša, īpaši dzimtbūšanas vēlīnās atcelšanas dēļ, un tas izskaidro dažādu kreiso ideju, tai skaitā anarhisma ideju, popularitāti Latvijā 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā. Šī nepieciešamība pēc brīvības no kaut kā ir aktuāla ne tikai 19. gadsimta anarhistiem, bet arī mūsdienu libertāriešiem – kā uzsvēra Juris Kaža, libertārismā, īpaši ASV, centrāla ir ideja, ka mēs piederam paši sev un nevis valstij. Līdz ar to valstij nevajadzētu būt tiesīgai noteikt, ko indivīds drīkst un ko nedrīkst darīt.

Vai ir kādi veiksmīgi vēsturiski anarhisma īstenošanas piemēri? Kas nav anarhisms?

"Anarhija jeb stāvoklis, kurā katrs cilvēks sevi pārvalda pats. Jeb, kā saka angļi, paš-valdība." Pjērs Žozefs Prūdons, anarhisma teorētiķis

Kā viens no veiksmīgākajiem anarhisma īstenošanas piemēriem nereti tiek pieminēta Spānija revolūcijas laikā un tajā eksistējošās anarhistu kustības Katalonijā un Aragonā, un arī citviet, kuras vairākus gadus kopā ar arodbiedrībām un dažādām sociālistiskajām kustībām pārvaldīja šos reģionus un cīnījās pret republikas piekritējiem. Kā relatīvi veiksmīgu anarhisma īstenošanas piemēru varam uzskatīt arī tā saukto brīvo teritoriju jeb Mahnoviju Ukrainā pēc Pirmā pasaules kara. Tomēr ir labs jautājums, vai šos un pāris citu mazāk zināmu gadījumu varam uzskatīt par izdošanos. Visos šajos gadījumos, kad anarhismu ir mēģināts iedzīvināt skaitliski lielā sabiedrībā un teritorijā, tas ir eksistējis ļoti īsu laiku, ilgākais, pāris gadu, un bieži vien šīs kustības nav bijušas tikai anarhisms, realitātē tām piemitušas arī sociālisma un citu ideoloģiju iezīmes.

Iespējams, daudz reālistiskāk ir anarhismu īstenot mazāku kopienu ietvaros vai arī ierobežotā apmērā, saglabājot zināmu valsts/pašvaldības varu noteiktās jomās un pārējās jomās lemšanu uzticot vietējai anarhistu (un reizēm ne tikai anarhistu) komūnai. Viens no zināmākajiem šāda veida piemēriem ir Kristiānija Kopenhāgenā, Dānijā, bet ir arī daudzas citas līdzīgas kopienas. Tomēr visos šajos gadījumos atklāts paliek jautājums, vai tas tiešām ir anarhisms, ņemot vērā, ka parasti šīm kopienām ir vairākas anarhisma iezīmes, tomēr ne visa darba organizācija un cilvēku savstarpējās attiecības notiek pēc nehierarhiskiem principiem, kā arī saglabājas zināma valsts ietekme uz tajās notiekošo.

Diskusijas dalībnieki arī norādīja, ka sava veida anarhisma piemēri varētu būt "Uber" un "AirBnB", tomēr tas ir ļoti strīdīgi, ņemot vērā, ka pēc būtības tie ir pakalpojumi, kuri tiek nodrošināti valstu kontrolēta kapitālismā, mainās tikai pašu pakalpojumu sniegšanas veids, hierarhiskajai valsts un daudzos gadījumos arī pašas industrijas uzraudzības sistēmai saglabājoties.

Un nedaudz jāpieskaras arī cīņai pret valsts varu, kas ne vienmēr ir anarhisms. Diskusijas dalībnieki apsprieda iespējamību gan par Pirmā pasaules kara vaininieku dienvidslāvu nacionālistu Gavrilo Principu, gan sarkanajām brigādēm Itālijā, gan arī 70. gadu vācu ideālistiem, Bādera-Meinhofas grupējumu, kā iespējamiem praktiskā anarhisma īstenotājiem viņu izvēlēto politisko mērķu sasniegšanas metožu – vardarbības pret valsts varas pārstāvjiem – dēļ. Tomēr šajos un citos līdzīgos gadījumos nepieciešams paturēt prātā, ka publiska vardarbība pati par sevi nav anarhisms un pretestība esošajai valsts varai var notikt ļoti dažādu, bieži vien anarhismam pretēju mērķu un ideju vārdā, kā tas bijis arī šajos gadījumos.

Vai vismaz teorētiski 21. gadsimtā tīrs anarhisms vispār būtu iespējams? Ko saka zinātne?

"Jebkurai civilizācijai, kura grib izdzīvot, ir jānoraida altruisms un morāle kā rīcības pamats." Aina Renda, wannabe filozofe, viena no mūsdienu libertārismu visvairāk iedvesmojušajām rakstniecēm

Par spīti tam, ka 19. gadsimtā, kā arī 20. gadsimta sākumā daudzi ievērojami teorētiķi apskatīja anarhismu kā nopietnu un racionālu alternatīvu dažādiem citiem iespējamiem sabiedrības pārvaldes modeļiem, mūsdienās akadēmiskajās aprindās (un ne tikai tajās) cilvēki lielākoties uz anarhismu raugās diezgan skeptiski. Kādēļ tā? Viens no galvenajiem iemesliem neapšaubāmi ir citu, labāku ideoloģiju un valsts pārvaldes modeļu esamība un tas, ka šo citu modeļu īstenošana praksē ir relatīvi veiksmīga. Roberts Alans Dāls, viens no ievērojamākajiem mūsdienu politikas zinātnes teorētiķiem, kurš savā slavenākajā darbā "Demokrātija un tās kritiķi" [3] anarhismam veltījis būtisku savas grāmatas daļu, secina, ka mūsdienās, lai radītu anarhismu vai ko tamlīdzīgu, daudz, daudz izdevīgāk un vienkāršāk ir sabiedrībai vai kopienai radīt valsti, kas to apmierina, nekā dzīvot sabiedrībā, kurā valsts neeksistē. Jo bez valsts jebkurā sabiedrībā eventuāli attīstīsies noteiktas interešu grupas, kuras ar cilvēcīgākiem vai mazāk cilvēcīgiem paņēmieniem centīsies kontrolēt citas grupas un jebkurā sabiedrībā, kurā nav valsts, no tā vienkārši nav iespējams izvairīties. Un šajā ziņā Dāla kungam nevar nepiekrist. Vienlaikus jāatzīmē, ka jau anarhisma kā ideoloģijas pirmsākumos, 19. gadsimtā Frīdrihs Engelss secināja, ka radikāla decentralizācija, ko piedāvā anarhisms, mūsdienu industrializētajā civilizācijā nav iespējama un tā to sagrautu [4]. Visbeidzot, lai gan anarhisma piekritēji to bieži noliedz, "anarhija nav bardaks", kā 19. janvāra diskusijā norādīja tās vadītājs, tomēr nevienam no anarhisma teorētiķiem vēl līdz galam izdevies pierādīt, ka valsts neesamības gadījumā neiestātos Tomasa Hobsa paredzētais bellum omnium contra omnes – visu karš pret visiem, kurā valsts neesamības gadījumā cilvēki dzīvotu pastāvīgās bailēs cits no cita un cilvēka dzīve būtu vientuļa, nabadzīga, nežēlīga un īsa [5].

Kāpēc mums ir vajadzīga valsts?

"Man ir ļoti skumji redzēt tos, kuri sevi sauc par revolucionāriem, izgāžot savas dusmas pār anarhistiem – tikai tāpēc, ka viņu, anarhistu, domas par brīvību iet tālāk [nekā šiem revolucionāriem, kuri jūsmo] par sīko un šauro brīvību, ko mums māca valsts savās skolās." Pjotrs Kropotkins, anarhisma teorētiķis

Raksta nobeigumā nebūt nevēlos atkāpties no Kropotkina deklarētā ideālisma, tieši otrādi – vēlos aicināt to saglabāt. Vienlaikus jāsaprot arī tas, ka valsts nav ļaunums per se, kā to bieži vien anarhistiem un reizēm arī libertāriešiem patīk uzsvērt. Valsts pati par sevi kā koncepts ir neitrāla. To var izmantot, lai īstenotu gan labus, gan ļaunus, necilvēcīgus mērķus. Tomēr tāpat ir ar visām lietām un idejām šajā pasaulē. Un tikai tāpēc, ka kādu lietu var izmantot ļauniem mērķiem, mēs no tās neatsakāmies. Tieši tāpat aicinu domāt par valsti. Un tikai no mums pašiem ir atkarīgs, kāda būs mūsu visu kopējā valsts. Visiem tiem cilvēkiem, kuri lasa šo rakstu un dzīvo 64 589 km2 teritorijā, kopējā valsts ir viena – Latvija. Veidosim šo valsti tādu, kāda mums tā patiktu un būtu vajadzīga. Ja tas izdosies, pēc daudziem gadiem uz tādiem konceptiem kā anarhisms raudzīsimies tikai kā uz idejisku risinājumu problēmām, kuras vairs neeksistē. Jo mūsu valsts mums patiks un mēs vairs negribēsim no tās atteikties – šādu laika posmu es patiešām no sirds novēlu mums visiem kādreiz piedzīvot!

 

[1] Svens Lurie. Diskusija par anarhismu Kaņepes Kultūras centrā š.g. 19. janvārī. Diskusijas audioieraksts pieejams šeit.

[2] Jānis Paiders, turpat.

[3] Dāls, R. A. Democracy and Its Critics. Yale University Press, 1989.

[4] Engelss, F. Par autoritāti. 1872. Pieejams šeit.

[5] Hobss, T. Leviatāns. 1651. Pieejams šeit.

 

Tēmas

Dāvids Zalāns

Dāvids Zalāns ir neatkarīgs pētnieciskais žurnālists. Uzskata, ka pasaule būtu mazliet labāka, ja tajā būtu vairāk humānisma, cilvēktiesību, vienlīdzības un labas indie mūzikas.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!