Recenzija par Krisa Ridela grāmatu "Ada un peles rēgs" – "Zvaigzne ABC", 2014
Kad man bija apmēram septiņpadsmit gadi, es sāku (vismaz laiku pa laikam) piekopt gotisku tēlu. Un vēlāk, kad man bija apmēram deviņpadsmit gadi, es sāku (ļoti uzcītīgi) lasīt postmodernu literatūru. Abas nodarbes man šķita ļoti nopietnas un vērā ņemamas; un tad, kad man bija divdesmit viens gads, es klusībā domāju – lūk, kad mans bērns izaugs, tad es viņam pastāstīšu, ka mamma arī kādreiz bija gotiska un lasīja postmodernu literatūru, tātad bija vienlaikus stilīga un gudra.
Tagad manai meitai ir seši gadi, viņa ir aizrāvusies ar gotisku stilu un lasa postmodernu literatūru, piedevām vēl apgalvodama, ka šī grāmata varētu būt piemērota arī mazākiem bērniem. Tiktāl par manu sapni izrādīties pieaugušai, stilīgai un gudrai.
Runa, protams, ir par nesen iznākušo Krisa Ridela grāmatu "Ada un peles rēgs", kura visnotaļ atbilst sākumskolas vecuma gotu subkultūras prasībām un būtu lielisks pielikums bērna izdīktajai "Monster High" sērijas lellei, melniem tilla svārciņiem un piekariņam ar galvaskausu. Grāmata ir krāšņa un kvalitatīvi iesieta – ar sudrabainiem galvaskausiem uz vāka un smalki izzīmētām ilustrācijām. Sešgadīgajai Liai (kura noteikti ir šīs grāmatas mērķauditorija) tā iepatikās jau no pirmajām lapaspusēm un tika izlasīta gana ātri.
Viņa, protams, to nelasīja kā postmodernu literatūru – viņasprāt, tas vienkārši bija stāsts par meiteni, kas dzīvo lielajā, spocīgajā Drūmasu pilī ar slepeno dārzu un vēl slepenāko dārzu, jājamzirdziņu sacensībām un dažādiem dīvainiem viesiem. Lai arī grāmatā bija galvenais notikums – gaidāmās iekštelpu medības un noslēpumainā gatavošanās tām –, Lia vairāk priecājās par fantastiskajiem tēliem nekā par notikumiem, un, viņasprāt, tur nebija īsta "galvenā notikuma" vai ļauno tēlu. Lias stāstījumā galvenais notikums bija tas, ka Ada iemācījās staigāt pa virvi; notikums, kas vienlaikus runā par baiļu pārvarēšanu, gan sava veida apvienošanos ar māti (Adas mamma ir bijusi virves staigātāja, nokritusi no virves un nomirusi, kas lielā mērā izskaidro Adas tēva norobežošanos no meitas). Šis ir arī notikums, kura rezultātā Adas tēvs beidzot viņu "ierauga" – visas grāmatas gaitā viņš uzsver, ka bērniem jābūt "dzirdamiem, bet ne redzamiem".
Vismulsinošākais Liai šķita fakts, ka peles rēgam, kura vārds ir ietverts grāmatas virsrakstā un kas it kā iesāk grāmatu, faktiski šajā grāmatā nav gandrīz nekādas nozīmes. Tikai tik daudz, ka sākotnēji pele nav varējusi "aiziet gaismā", bet grāmatas beigās viņai tas izdodas – Liai nebija ne mazākā priekšstata, kāpēc. Līdzīgas raizes izteica arī vienpadsmitgadīgais Džonatans: "Grāmatā bija pārāk maz par peli. Tā meitene bija nedaudz dumja, jo viņai bija peles spoks un viņa aizmirsa par savu peli. Es negribētu tur dzīvot, tāpēc ka tur ir tumša māja un daudz spoku. Tā grāmata bija domāta mana vecuma meitenēm."
Peles rēgs ir viens no pirmajiem izteikti postmodernajiem tēliem (vismaz latviešu izdevuma lasītājam). Viņš iepazīstina ar sevi, sakot: "Sauc mani par Išmaelu!" Un arī stāsta gaitā izrādās, ka viņš ir bijis kuģotājs un daudz ko piedzīvojis jūrā... bet darba pašās beigās Ada atrod viņa alā manuskriptu, kuru nosūta redaktoram. Varu tikai minēt, vai bērni atcerēsies "Adu un peles rēgu" brīdī, kad uzzinās par Melvila "Mobiju Diku", un kā viņu grāmatu lasīšanas pieredzi ietekmēs doma, ka Išmaels patiesībā ir pele. Vai kā viņi lasīs Džeinu Eiru, ja pirmā iepazīšanās ar šo lielisko varoni ir īslaicīgas Adas guvernantes aprakstā: "Džeina Eira bija vēl lielāka vilšanās. Adai jau pašā sākumā radās aizdomas, ka guvernantes darbs viņu nemaz neinteresē. Viņa lielāko daļu laika pavadīja, vārot tēju un klauvējot pie lorda Gota kabineta durvīm. Beigās lordam Gotam nācās viņu atlaist, jo viņa mēģināja nodedzināt rietumu spārnu." Un, jā, arī pārējās Adas guvernantes – viņu ir bijis diezgan daudz – ir vairāk vai mazāk pazīstamas no dažādiem citiem literāriem tekstiem. Pati pēdējā, tā, kurai ir nozīmīga loma arī pašā grāmatā, ir kolorītā "guvernante-duelante", tulkotājas ieviesta (un ļoti iederīga) atsauce uz "Dzelteno pastnieku" dziesmu par guvernanti diversanti.
Tulkotāja Lauma T. Lapa ir paveikusi patiešām lielisku darbu, veikli un atjautīgi iedzīvinot lielu daļu no grāmatā sastopamajām literatūras un kultūras atsaucēm, kas padara "Adu un peles rēgu" par ļoti aizraujošu literatūru pieaugušajiem – tā vien gribas atzīmēt visas zināmās atsauces un sacensties ar citiem lasītājiem par to, cik daudz alūziju ir izdevies atrast. Protams, šis tas ir palicis aiz kadra – piemēram, lorda Gota prototipu Baironu latviskajā tulkojumā ir iespējams vien nojaust, kamēr angliski tas ir acīmredzami jau pirmajās lappusēs. Latviski viņš ir aprakstīts kā "traks, nikns un rūķiem bīstams cilvēks" – kamēr angliski analogā frāze "mad, bad and dangerous to gnomes" ir skaniska atsauce uz "mad, bad and dangerous to know", kā Baironu raksturojusi lēdija Karolīna Lemba. Tomēr, lasot šāda veida grāmatu, ir diezgan skaidrs, ka laba daļa no teksta tulkojumā pazudīs – par laimi, pazudusī daļa nepadara grāmatu sliktāku.
Bet, lasot šo grāmatu tā, kā to lasa pieaugušais – t.i., kā postmodernu literatūru –, dīvainā kārtā tās vēstījums spilgti atšķiras no "bērnu grāmatas" vēstījuma. Ja lielākajā tiesā gadījumu pieaugušā/bērna lasījuma slāņi pārklājas un bērnu grāmatas pieaugušajiem parāda, kā bērni jūtas vai kā uztver pasauli, tad "Ada un peles rēgs" ir grāmata par literatūras un mitoloģijas radīto tēlu "īstumu" un to vietu mūsu pasaulē. Šajā grāmatā plecu pie pleca satiekas gan dažādu grāmatu, karikatūru un izgudrojumu autori, gan arī viņu fantāzijas augļi. Tikai sanāk tā, ka autori lielākoties ir lūgtie viesi lorda Gota viesībās, bet lielākā daļa stāstu un mītu varoņu piedalās tikai medībās – un ne jau kā viesi, bet kā medījums. (Viens no retajiem izņēmumiem ir Tristrams Šendidžentelmenis, kurš ir nokļuvis vienā pulciņā ar rakstniekiem, lai arī patiesībā ir grāmatas varonis.) Bet te nu ir fauns, sirēna, kentaurs, harpijas, Meklenburgas monstrs (atpazīstams kā Frankenšteina briesmonis) un divi cilvēku drēbēs saģērbti orangutani, kuru "oriģinālus" es nespēju atpazīt – visi vai nu ļauni, vai vismaz nesaprotami un potenciāli bīstami tēli, kas tiek ieslodzīti un nolemti gandrīz drošai nāvei. (Jo kas gan labāk varētu nogalināt mītiskus tēlus, ja ne autori?)
Par laimi, bērni – kas attiecīgās grāmatas nav lasījuši un tādēļ ir gatavi šos tēlus uztvert labvēlīgi, ar interesi un līdzjūtību – nolemj viņus glābt. Un glābšanas veids ir neparasts: "īstie" fantāzijas tēli tiek noslēpti un pasargāti, bet medībās iekarsušajiem pieaugušajiem tiek noliktas priekšā ledus skulptūras, t.i., fantāzijas tēlu atveidi vienlaikus trauslā un gaistošā medijā. Lūdzu, uz priekšu, sašķaidiet savus stereotipus, tieciet galā ar ļaunajām harpijām, neuzticamajām sirēnām un kroplīgo Frankenšteina briesmoni. Mēs, bērni, viņus iepazīsim tādus, kādi viņi ir, nevis jūsu interpretācijā sastindzinātus. Un vēl? Autoriem vajadzētu drusciņ vairāk parūpēties par saviem monstriem. Jo tad, ja viņus neizdosies nogalināt, viņi atgriezīsies... lai pieprasītu daļu no honorāra. (Un piezīmēsim, dārgie autori, jums nav daudz izvēles: ja jūs nelaidīsiet pasaulē savu stāstu, tad jūs gaida peles Išmaela liktenis: kamēr manuskripts nav nosūtīts izdevējam, jūsu rēgs mūžam klīdīs pa Drūmasu pils gaiteņiem, meklēdams savas dzīves jēgu.)
Un tā savā ziņā šī grāmata apmet pilnu loku un iegūst jaunu jēgu: ja bērns vispirms iepazīst klasiskos literatūras tēlus spilgtajā, dīvainajā, neparastajā un acīmredzami "nepareizajā" grāmatā par Adu, tad vēlāk, lasot "īstās" un "pareizās" grāmatas, jau būs ielikts pamats vēlmei domāt par grāmatas varoņiem citādi. Mainot "iekštelpu medību" jeb "darba jēgas atklāšanas" noteikumus vai varbūt atceļot šo absurdo nodarbi vispār.
0