Politika
07.08.2017

Karš ir politikas turpinājums citiem līdzekļiem

Komentē
0

Šī slavenā Karla fon Klauzevica tēze jau pašos pamatos nosaka, ka par karu jāspriež ir tiem pašiem, kas pārējā laikā spriež par politiku. Mūsdienu civili militāro attiecību principi runā par to pašu – tiem, kas karu izkaro (armijai), nevajadzētu apšaubīt tos, kuri ir lēmuši, ka karš ir jākaro (politiķiem). Šī gada 27. jūlijā noslēdzās plaši ASV un Austrālijas flotu kopīgie manevri Klusajā okeānā, kurus nedaudz apgrūtināja aktīva novērošana, ko veica Ķīnas Tautas Republikas flote. Pēc manevriem ASV Klusā okeāna flotes komandieris admirālis Skots Svifts (Scott Harbison Swift) lasīja lekciju Austrālijas Nacionālās Universitātes drošības konferencē, kurā izskanēja jūtīgs jautājums: "Ko admirālis darītu, ja atgriežoties saņemtu pavēli veikt kodoltriecienu pret Ķīnu?" Uz to admirālis atbildēja: "Ja tas ir "jā vai nē jautājums", atbilde būtu vienkārša – jā, es dotu pavēli to veikt." Apstākļos, kuros ASV prezidents žvadzina kodolieročus Ziemeļkorejas virzienā, šāds jautājums zaudē lielu devu sava muļķīguma. Admirālis Svifts savu atbildi pamatoja ar zvērestu, ko viņš ir devis ASV konstitūcijai un prezidentam kā vēlētai civilajai amatpersonai, kas reprezentē sabiedrības civilu kontroli pār armiju. Ja viņš atbildētu citādi, būtu jāuzdod jautājums, kam tad īsti pakļaujas Klusā okeāna flotes komandieris. Abas iespējas liek justies neomulīgi, tāpēc īstais jautājums būtu daudz īsāks – vai virsnieki spētu nepakļauties pavēlei, ja tā nav saprātīga, taču vienlaikus ievērot civili militāro attiecību tradīcijas?

Piešķirot virsniecībai tiesības rīkoties patstāvīgi nedrošības apstākļos, loģisks ir jautājums, vai virsniecībai nav jāiesaistās, vēl pirms nedrošības stāvoklis ir sasniegts, t.i., vadoties principa, ka "labākais karš ir tas, kuru nav nepieciešams izkarot", proti, vai virsniecībai nav jābūt spējīgai pieņemt lēmumu gadījumā, kad nedrošības situācija tikai draud iestāties. Atvaļinātais ģenerālleitnants Viljams Odoms (William Odom), kas astoņdesmitajos gados bija Hudzonas Universitātes nacionālās drošības studiju programmas direktors, uzsvēra civilistu tieksmi attiekties pret armiju politizēti, šajā gadījumā norādot, ka demokrātiem ir tendence armiju vainot savas drošības politikas kļūdās, piemēram, karā Vjetnamā, savukārt republikāņiem – to aizstāvēt, vainu par drošības politikas kļūdām noveļot uz demokrātiem, respektīvi, to ekspertīzes spēju. Tajā pašā laikā atklāti paliek jautājumi, kam ir jāuzņemas atbildība par zaudētiem kariem un kāda loma visā šajā lēmumu pieņemšanas procesā ir augstākajai virsniecībai.

No vienas puses, Nirnbergas procesā ar "noziegumiem pret mieru" tika saprasta gan "kara plānošana, gatavošanās, uzsākšana, pārkāpjot starptautiskos līgumus, vienošanās un garantijas", gan "piedalīšanās darbībās iepriekšminēto mērķu sasniegšanai" [1], tādējādi augstākos virsniekus padarot līdzvainīgus kara uzsākšanā. Jāatzīmē, ka šajā gadījumā, atšķirībā no defensīvas situācijas, kurā ir iespējama situācija, kad lēmums par kara vešanu ir jāpieņem arī jaunākajiem virsniekiem, civilās pārvaldes lēmumu iesaistīties militārā konfliktā apturēt var tikai augstākie virsnieki, t.i., tie, kuriem ir nepieciešamās ekspertīzes un "vardarbības vadības" spējas, kas ļauj spriest par drošības situāciju kopumā.

Jāņem vērā, ka šis jautājums jau sen vairs nav tikai teorētisks. Daļēji kā empīrisks piemērs šādai situācijai kalpo t.s. "ģenerāļu revolūcija" ASV 2006. gada pavasarī, kad seši atvaļinājušies jūras kājnieku un sauszemes spēku vecākie virsnieki atklāti pieprasīja ASV Aizsardzības sekretāra Donalda Rumsfelda atkāpšanos; gadījums, kuram nav precedenta visā ASV vēsturē. Šī "ģenerāļu revolūcija" tika pamatota ar Aizsardzības sekretāra nepamatoto iesaistīšanos militāro lēmumu pieņemšanā, neņemot vērā militāristu sniegtos padomus un rekomendācijas, kuras rezultātā ASV tika iesaistīta neuzvaramā un nepamatotā karā Irākā. [2] Lai arī vēlākajās publikācijās tika apšaubīti ģenerāļu argumenti un faktoloģija par notikumiem un lēmumu pieņemšanas procesu, aktualizējās jautājums, kā augstākajiem virsniekiem jārīkojas gadījumā, ja civilā pārvalde gatavojas iesaistīties avantūriskā konfliktā. [3]

Precedenta morālais pamats ir vēl senāks – tas ir saistāms ar Vjetnamas karu un prezidenta Džonsona "pieciem klusētājiem" (pieciem prezidenta padomniekiem militārajos jautājumos), kas bija gatavi "noņemt savas četras zvaigznes", t.i., atkāpties no amata un atvaļināties, lai sasauktu preses konferenci, kur tiktu paziņots, ka iespēja Vjetnamas karā gūt uzvaru ir maza un to nav iespējams gūt bez mobilizācijas. [4] Līdzīga situācija bija ASV pēc 11. septembra notikumiem: militāristi iebilda pret civilās pārvaldes prasību dot atbildes triecienu, kura rezultātā sākās Irākas karš. Izveidojās analoga situācija Vjetnamas karam. Jāatzīmē, ka turpmākajā situācijas analīzē ne tik daudz tika kritizēta ģenerāļu īstenotā atklātā valdības kritika, cik viņu rīkošanās post factum, t.i., viņu rīcībai vairs nebija nozīmes, jo ASV karos jau bija iesaistījusies [5].

No otras puses, kā negatīvs piemērs jāmin 1950.–1951. gada politiskā krīze ASV, kuras avots bija konflikts starp prezidentu Hariju Trūmenu un ģenerāli Daglasu Makarturu (Douglas MacArthur) Korejas kara laikā. Makarturs, kas pēc panākumiem Otrā pasaules kara laukos baudīja milzīgu popularitāti ASV, atklāti nostājās pret ASV prezidentu Trūmenu jautājumos par nepieciešamajiem līdzekļiem, kas stabilizētu Korejas krīzi, atklāti atbalstot kara turpināšanu un pieprasot veikt kodoltriecienu Ķīnas teritorijā. [6]

Īsāk sakot, brīdī, kad "pēc kara jau visi ir gudri", kritizēti tiek tieši ģenerāļi par pakļaušanos bezjēdzīgām pavēlēm, taču, ja pretošanās ir notikusi, tiek apšaubīta armijas uzticamība. Civili militāro attiecību pamats ir uzvalks pāri formastērpam, un visā pārējā laikā armijai būtu jāspēj pakļauties civilajai pārvaldei, jo citādi pastāv risks, ka valstī veidosies militārā hunta. Šīs līdzsvars ir grūti panākums, jo jau savā pamatā nosaka, ka, no vienas puses, armija pilnībā neuzticas civilistu ekspertīzes spējām, bet, no otras puses, pilnībā sola šai pārvaldei pakļauties.

Šajā gadījumā ir jāuzsver būtisks aspekts, kas vieno virsniecības pretošanos civilajai pārvaldei gan defensīvā, gan ofensīvā situācijā: virsniecības rīcībai būtu jābūt reakcijai uz apdraudējumu, kas rada vai varētu radīt nedrošības stāvokli, nevis darbība, kas varētu radīt drošības situāciju. Īsāk sakot – armijas uzdevums ir cīņa pret apdraudējumu, un nav svarīgi, vai tas ir iekšējs vai ārējs. Ofensīvā gadījumā, kādi varētu būt Vjetnamas un Irākas kara precedenti, vai arī esejas sākumā minētais jautājums, armija kalpo kā "sargsuns" civilās pārvaldes lēmumiem militārā sfērā. Vienīgais veids, kādā virsnieks var apšaubīt civilās pārvaldes lēmumu militārā jautājumā, ir atklāti nostāties pret to, respektīvi, dot pavēli, neizpildot civilās pārvaldes prasību.

Mūsdienu civili militārā prakse ir veidota tā, lai izvairītos no tādiem gadījumiem kā Makartura konflikts ar Trūmenu, taču vēlreiz jāatzīmē, ka tieši virsnieki un tikai virsnieki ir tie, kas vislabāk zina, ar ko var beigties karš, – viņi ir apguvuši spēju "vadīt vardarbību". Pat civili militāro attiecību teorija pamazām nosliecas šajā virzienā: mūsdienās virsnieki ir kļuvuši par policejisku spēku, kas, lai arī vienmēr gatavi rīkoties, apzinoties kodolkara apokaliptiskumu, cenšas izvairīties no totāla kara, tā vietā priekšroku dodot starptautiskajām attiecībām. Galu galā virsniecību parasti komplektē no profesionāļiem, kuri savu darbu pieprot un zina tā cenu, nevis no ievēlētiem mutes bajāriem. Vienīgā detaļa – nepakļaušanās gadījumā virsnieks automātiski zaudē statusu, ko viņam ir piešķīrusi civilā pārvalde, līdz ar to viņam pēc tam ir jānoliek savas pilnvaras un jāuzņemas atbildība par sava lēmuma sekām. Ja apvērsuma mēģinājums Turcijā būtu izdevies, tiktu novērsta nu jau aizvien pieaugošā Turcijas radikalizācija, taču visdrīzāk apvērsums tik un tā tiktu nosodīts, jo tā pienākas. Tāpēc nevajag uzdot muļķīgus jautājumus miera laikā, kas grauj jau tā vājo civili militāro attiecību stabilitāti, tā vietā vajadzētu atcerēties noslēguma epizodi no BBC filmas par iespējamo nākamo konfliktu [7], kurā tieši militāristi bija tie, kas uzskatīja, ka uz kodoltriecienu ar kodoltriecienu atbildēt nevajadzētu.

[1] Cook, M. (2008) The Revolt of the Generals: A Case Study in Professional Ethics. Parameters, 38(1), pp. 11.

[2] Mandeles, M. Presentation to the Military Classics Seminar, 19 May 2009, Fort Myers's Officer's Club. Samuel P. Huntington, The Soldier and the State: The Theory and Politics of Civil-Military Relations (Cambridge: The Belknap Press, 1957).

[3] Myers, R., Kohn, R. (2007) The Military's Place. Foreign Affairs, 86(5).

[4] Cook, M. (2008) The Revolt of the Generals: A Case Study in Professional Ethics. Parameters, 38(1), pp. 9.

[5] Myers, R., Kohn, R. (2007) The Military's Place. Foreign Affairs, 86(5), pp. 148.

[6] Kohn, R. (1994) Out of Control: The Crisis in Civil-Military Relations. The National Interest, 35, pp. 5.

[7] "World War Three Inside The War Room"



Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0