Komentē
0

Šārona Oldsa ir viena no zināmākajām mūsdienu amerikāņu dzejniecēm. Dzimusi 1942. gadā Kalifornijā, izdevusi vairāk nekā 13 dzejas krājumus, saņēmusi Sanfrancisko Dzejas centra apbalvojumu 1980. gadā, Nacionālo grāmatu kritiķu balvu 1984. gadā, Pulicera balvu 2013. gadā. Latviski Šāronas Oldsas dzeju tulkojis Aivars Madris.

1. Sieviete ar salātiem
Viņi ir sadzīti rindā, kuru stumj virzienā uz kravas auto.
Daži izskatās satriekti, dažiem ir nelabi no bailēm.
Viņa stāv mazliet ārpus rindas,
galvā uzstīvēta melna cepure,
mute aizžmiegta. Rokās viņa tur
pārgatavojušos salātus, to baltie stublāji un
lielās, pelēkās, dzīslotās lapas
atļukušas smacīgajā gaisā. Viņa skatās
tieši kameras objektīvā, lielais, smalki veidotais
augs viņas satvērienā, tā mirdzošās lapas
izplestas kā spārni. Saniknota viņa izmanto savu
pēdējo iespēju ieskatīties mums acīs.

2. Bezkājainais iznīcinātāja pilots
Viņš satver labo stumbeni rokā,
paceļ visu kāju augšup, iztaisno,
pagriež un iešūpo to tieši kabīnē,
ieslidina sēdeklī. Kreiso kāju viņš
saliec ar roku celī, ievelk iekšā un
aizcērt lūku, pēc tam savā lidmašīnā
paceļas pāri kalniem. Debesīs
neviens nestaigā, ikviens šeit
ir sēdošs mērķis, viņš parauj sāņus un sāk medības.
Tagad viņu vairs nekas nebaida,
arī zārks ne – pie velna, viņš pats daļēji
jau ir no ozolkoka, un, ja viņš
zaudēs rokas, aizstās arī tās. Viss, ko viņš
vēlas, ir nogalināt pēc iespējas vairāk,
ietriekt viņus zemē kā putnus maisā, viņu
bezspēcīgajām kājām tirinoties ārā no maisa mutes.

3. Kas var notikt
Kad šie vīrieši un sievietes devās bēgļu gaitās,
viņi zināja, kas var notikt, ja viņus notvers.
Viņi zināja, ka viņu ķermeņus var uzšķērst,
viņu dzimumorgānus izgriezt, lai
iznīcinātu veidni jaunu cilvēku
radīšanai. Viņi zināja, kāds bija
vajātāju mērķis – pats ķermeņa centrs,
turklāt ne tikai mocībām un šausmām, bet lai
nosūtītu viņus nāvē brutāli ataugļotus,
izmetot šos ķermeņus ciematā pirms ausmas, un
demonstrētu, ka viss ir beidzies. Taču katru
reizi, kad laukumā tika nomests jauns ķermenis,
mežā iebēga vēl daži ļaudis,
uzrodoties tur
no mālainās tumsas gluži kā brūce ķermenī.

4. Mirušie
Zeme bija sasalusi, zārki sadedzināti kā
degviela. Tāpēc mirušie tika apsegti, ar ko pagadās,
un bērnu ragavās aizvesti uz kapsētu cauri
saltajam gaisam. Viņi ir noguldīti sniegā,
daži ietīti rupjā audumā, kas
pārsiets ar virvi, gluži kā koka sakņu kamols
pirms iestādīšanas; citi satīti
palagos, viņu marles konusiem līdzīgās formas ir
stingras kā kūniņas, kas sašķelsies uz pusēm,
tajās nobriestot jaunai dzīvībai;
taču vairums guļ kā līķi, to pārklāji
ir vaļīgi, kailā miesa
kokšķiedru cietībā spraucas
ārā no pārsegiem, un izstiepta roka,
kā vēloties satvert maizi, ceptu no līmes un skaidām,
kā tiecoties pretī ledainajai ziemai un aplenkumam.

5. Kad viņš ieradās pakaļ ģimenei
Viņi skatījās uz savu meitu, kas stāvēja ar notīm
rokā, lapa noklāta ar punktiem un
līnijām, ar universālo valodu. Viņi zināja,
ka ģimenes tiek aizvestas. Taču viņi nezināja,
ka viņš satvers meitas čellu aiz
augšdeka, pacels tā dzintara
krāsas korpusu un trieks pret
kamīnu. Mūrētie ķieģeļi sašķaidīja
smalki reljefo zīdkoku, ģimene stāvēja un
raudzījās viņā.

6. Signāls
Kad viņa ķermeni atgādāja mājās, tie pastāstīja
viņa sievai par vīra nāvi:
ģenerālis uzskatīja, ka pludmale ir ieņemta,
un nosūtīja pēdējās rezerves. Dūmu aizsegā
laivas virzījās pretī krastam. Viņas vīrs
bija pirmais karavīrs pirmajā laivā,
kas izbrauca cauri dūmiem un ieraudzīja smiltis,
tumši klātas ar līķiem, degošus tankus,
nosviestus ieročus, desanta kuģi, kas bija
sašķaidīts un piešļākts ar asinīm. Stājoties ceļā
lodēm un lādiņiem no krasta, viņas vīrs bija
uzvilcis baltus cimdus
un pavērsis muguru pret ienaidnieku,
mājot aizmugurē braucošajām laivām,
lai griežas atpakaļ. Kad visi pārējie
viņa laivā bija miruši,
viņš turpināja signalizēt, pēc tam
nogalināja arī viņu, taču pārējās laivas bija viņu redzējušas
un apcirtās riņķī. Tie atdeva viņa sievai medaļu,
un viņa apglabāja savu vīru. Naktī viņa devās cauri
dūmu sienai un ieraudzīja viņu tālumā,
stāvot laivā un raugoties šurp,
vīra rokās mirdzēja cimdi, kad viņš māja, lai viņa griežas atpakaļ.

7. Vadonis
Redzot, kā vējš lidostā iepūš viņa matos,
paceļot tos augšup tieši iezieķētajā vietā, tu
vēlies pateikt vējam – izbeidz, tie
ir vadoņa mati –, taču vējš turpina tos plivināt
un atdalīt plānās šķipsnas,
uzpūsti gaisā, tie atgādina kaņepes ziedu.
Lidostas spozmē viņa uzacis izskatās gaišas,
acis ir sažmiegtas saules gaismā, tu
vēlies pateikt viņa acīm, Izbeidziet, jūs esat
vadoņa acis, aizveriet sevi ciet, taču tās ir
viņa pusē, neviena viņa ķermeņa daļa
nevar nostāties pret viņu. Viņa īkšķa nags ir garš un
izliekts – tas nepārgriezīs viņa rīkli
miljoniem bērnu vārdā; viņa pēdas
spodrajās kurpēs neiegrūdīs viņu
propellerī, izbeidzot karu. Viņa sirds nepārstās
pukstēt, pat ja tā apzinās,
kāda cilvēka krūtīs sitas: tai nav uzticības pret
citām sirdīm, tai nav nākotnes ārpus viņa ķermeņa.
Un tu nevari pēkšņi pateikt viņa prātam, ka tas ir
viņa prāts, lai tas bēg, kamēr vēl iespējams,
tas jau zina, ka ir viņa prāts –
liela daļa no tā ir aizņemta ar
plāniem par marmora pieminekļiem
pēc viņa nāves sirmā vecumā. Pa vienam
katrā nācijas galvaspilsētā
visā pasaulē – Lagosā, Pekinā,
Sanpaulu, Ņujorkā, Londonā, Bagdādē,
Sidnejā, Parīzē, Jeruzalemē,
milzīga viņa statuja, Bērnu Draugs
vadoņa valstī –
tas nozīmēs visus bērnus, vēlāk –
visus dzīvus palikušos.

8. Smaids
Smaida vīrietis, kurš pieplacis pie zemes un satvēris
mirušā roku. Smaida arī otrs vīrietis,
kurš pārliecies pāri un triec nazi krūtīs,
viņa sejā lasāms patīkams nogurums.
Zemē guļošais raugās augšup,
viņa krekls nošļakstīts melns,
atgādinot peļķes apkārt akai, kurā neskaitāmas reizes
iemērkts spainis. Viņi tur vīrieša plaukstas, kā
demonstrējot dzīvības līniju – liels putns,
kas nokarājas no saviem smagajiem spārniem,
un pievilcīgais jauneklis turpina durt
un smaidīt, tikmēr otrs ir piesēdis zemē un,
turot mirušo roku kā pavadu, smaida.

9. Bezmaksas apavi
Apavu pāri ir salikti rindās,
vaskoti un nospodrināti kā mājdzīvnieku zārciņi,
klāti ar krāsainām līnijām. Evakuētie bērni
sēž rindās un raugās uz apaviem,
bērns pēc bērna pēc bērna, vecāku
šeit nav. Kad pienāk kārta,
viņi saņem jaunu apavu pāri,
bet vecie tiek savākti projām.
Protams, tas ir jauki no cilvēku puses –
dot viņiem apavus. Protams, ir labāk
atrasties šeit, nevis tur, kur eksplodē
ēkas, saraujot bērnus gabalos.
Protams, protams. Šī dzīve, kas
piešķirta viņiem kā uzdevums! Šī dzīve, šī
spoži melnā, šaurā nevalkātā kurpe.

10. Ķermeņu ošņas
Galu galā viņi atrada cilvēkus,
kuri pēc smaržas varēja noteikt, vai
drupās ir kāds izdzīvojušais. Viņi pieplaka zemei,
piebāza galvas pie šķirbām akmeņu kaudzēs
un pēc kāda laika paziņoja, Jā, šeit kaut kas vai
kāds ir. Viņi ieelpoja vēl mazliet,
guļot plakaniski uz dēļiem, smarža
sūcās augšup, viņu smadzenēs, un
dažreiz viņi teica – šeit esam nokavējuši.
Citreiz asinis vēl joprojām riņķoja, un
tad lielās sijas tika paceltas ar celtņiem,
caurules sagrieztas, ķieģeļi novākti,
pēdu pēc pēdas viņi devās dziļāk, līdz ošņa
iesaucās, Turpiniet, tur kāds ir! Viņi raka dienu un
nakti bez atpūtas, lai ieraudzītu plakstiņus
mirkšķinām, lai saostu svaigo, izšķīdušo sāli.

11. Viņa komanda
Pēc aizdegšanās viņš noturēja lidmašīnu gaisā
pietiekami ilgi, lai komanda varētu izlēkt. Viņš
sajuta grūdienu lejup un sekojošu cēlienu
katru reizi, kad viens no viņiem izlēca, kā dzemdībās,
izpletņi atvērās un uzmirdzēja līdzīgi plīstošām
placentām. Komandas biedri devās pretī
potenciāli ilgam mūžam, viņa dūre
bija piekaltusi pie vadības sviras. Sajutis, ka viss
sešinieks ir projām, viņš sasvēra lidmašīnu uz leju
un ieraudzīja zemi tuvojamies pretī,
tā bija zaļa kā milzu bļoda ar ūdeni,
kurā iegremdēt seju.

12. Ķermenis
Ķermenis guļ, novēlies uz akmeņiem,
piedzīts ar plastmasas un tērauda gabaliem, tas
neelpo, tas nevar likt savai
sirdij sisties, lai cik ļoti arī censtos.
Tas mēģina pakustināt kreiso roku,
kreiso kāju – savas lūpas, mēli,
tas nespēj raudāt, tas nespēj sajust,
mīļotais ir projām, tas, kurš
ar to jāja, jātnieks sedlos, tas, kuram bija
vārds un kurš runāja. Tas guļ uz akmeņiem savā
formastērpā, pie siksnas piesprausta blašķe,
droši vien tajā vēl ir ūdens,
un tas neko nevar izdarīt, tas pat netiek
pēc ūdens, viņi iemetīs to bedrē un
apsegs, tas vairs nekad nejutīs
dzīvības pilno
atmodu sevī.

Šārona Oldsa

Šārona Oldsa ir viena no zināmākajām mūsdienu amerikāņu dzejniecēm. Dzimusi 1942. gadā Kalifornijā, izdevusi vairāk nekā 13 dzejas krājumus, saņēmusi Sanfrancisko Dzejas centra apbalvojumu 1980. gadā,...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0