Photo by paul morris on Unsplash
 
Dzeja
10.08.2018

Karantīna

Komentē
0

***
"Ar ko tad īsti tā sākas?" reiz vaicāja Heijerdāls kaijai.
"Kas tieši?"
"Mūzika."
"Mūzika sākas ar nekustību," tā atbildēja,
Ieķērcās sol mažorā un aizlidoja
Apvāršņa atvērtajā rīklē.

***
šķiltavas liesmiņa grauzdē
mazmazītiņās ādas lokšķerītes atgrieztas kā tulpīte
tās vērpjvijoties veido kraukšķīgas austiņas
caur kurām sadzirdēt
to mirkļa dzīvīgumu
jūtams kā rasa
uz priekšējā stikla
atsvaidzina skatu tuvredzībā
kad noslāpis žigulis apstājies
tieši pie fjorda
kad paša elpa skan kā Mālers

desmit austiņas dzied 13 balstiņās
un gaiss kā pēc cūkas kaušanas
bet liesmiņa bučo vēl maigi kā pusaizmidzis
bērnelis tēvu pirms miega
tad noslāpst.

***
karantīnā iestiguši
vēro
kā kamīnā sadeg
vecāku bērnības
bilde sadeg nabas saite
sadeg žultainas lamas ko var
vērst tikai pret savām asinīm

notraipīti nēzdodziņi:
vai tajos var pareģot nākotni kā tējas biezumos izprast
savu būtību kā roršaha testā?

vai drīzāk vien kā sarkanā morzes kodā
tajā ieslēpts noslēdzošā memento mori paģērējums

pauze punkts punkts pauze punkts punkts punkts pauze
Punkts

***
vilnīši kampa
krasta priežu saknītes
tad atvadījās
kampa
tad atvadījās

līdz tos atvilka atpakaļ
pēdējā arka no melniem sveķiem
pirms tie spēja atvadīties
vilka sev līdzi kā vienīgos un pēdējos
paraugus un eksponātus
kam pielikt šiltītes un aizlikt aiz stikla

tīro daudzpunkti no kā tapināt jaunas


Pulkstenis apstājies

lietus sastingst kā binārais kods

lāses stalti un pašapzinīgi virzās
kā strēlnieki sprakšķošā nāvē

tik viena izliekta kā komats kā
kamikadze kas pēdējā brīdī
šaubās
kalpo
kā nesēja nokrāsu vēdekļiem
sarkanā zilā un dzeltenā astoņstūriem

folijčaukstošas lapas glauda tevi
kā dzērājs mazmeitiņu noglauda
pārlieku spilgtā rītā

un vēja kamols priekšā kārdinošs
gravitācijas un gaisa pinot noir ko degustēt
pierakstīt tā notis brieduma un dzidrības pakāpi

varbūt iespēja beidzot pabeigt
to romānu kas atklāj kamdēļ
mūžs ir vien aizdusas slāpēts pakaļskrējiens bērnībai?

domā raiti
mehānisms tiek labots
klusums ir precīzs
klusums ir akurāts

***
Tēva zilriņķotās acis uzsūc bilžu grāmatas divrindes, viņa mute liek tām skanēt sausi un čerkstoši kā padomju radio, kas nav pilnībā uztvēris pareizo frekvenci.

"Tad ezītis Niezītis lēkāja aši,
Tam jānokļūst bija pie māmiņas braši."

"Tēti," ieskan meitēna balss kā no atmiņām vai slikta ieraksta telefonā, nevis klātesot, "tēti, vai mamma vēl ilgi būs komandējumā?"
"Vēl kādu laiciņu, čabulīt."
Gar acīm kā slaidrāde paslīd ieplēsts virtuves dvielis, mirgojoša spuldzīte, sievietes un vīrieša auru poliritms, bremžu kauciens un degošas gumijas smārds.

"Par tāltāliem laukiem un mežiem viņš skrēja,
Gan ciemos, gan miestos to paziņas sveica."

"Man pietrūkst mammucis. Viņa taisa vislabāko melleņmannu."
"Zinu, čabulīt, zinu."
Starmešu krustugunis, plauksta ar krāsotiem nagiem, kas uzrauj roķeni, troksnis, kā tiktu nomests ledusskapis no devītā stāva.
Viņš pamirkšķināja. Jau nedēļu gulēja kā ierindnieks tranšejās: miegs neveldzēja, tikai ļāva uzturēt pamatfunkcijas.

"Te Niezītis lēkā aiz priekiem un laimes,
Jau namdurvis vaļā un gaida to saime."

Ilgstošs mašīnas taures vaids kā trombons melanholiska džeza koncerta izskaņā, pusducis pēdu, kas saviļņo peļķes, monotonais slimnīcas sistēmas metronoms.
Vīrietis iztaisno muguru, tā nokrakšķ kā aizlūzis kadiķis.
Mazajai jau acis puspievērtas.

"Kas siltāks, kas tuvāks par māmiņas skavām?
Tās saldas kā ledenes, ber tās kaut kravām."

Izdzirdis viņas sņākuļošanu, viņš uzelpo kā vecs jūrnieks, sasniedzis savu mīļo un pazīstamo krastu. Maigi un uzmanīgi uz naktsgaldiņa kā mācītājs Bībeli uz altāra viņš noliek bilžu grāmatu un sasedz snaudošo dzīvībiņu ciešāk. Tad pieceļas un dodas no istabas ārā.
Viņš grasās jau izslēgt gaismu, kad viņu aptur pusaizmidzis čuksts no gultas puses:
"Tēti, vai es būšu liela, kad tu man vairs nelasīsi pasakas?"
"Ar laiku, čabulīt, ar laiku."
Ar laiku, ar laiku, ar laiku,
Ar laiku mūs visus dzīve salauzīs, viņš nodomāja, paskatījās uz mierpilno, blondo pakausīti un izslēdza gaismu.

***
dzintarā ieslēgtas vibrācijas
antīkā stoiķa ieskandinātas
pa gadsimtiem sveķi
tec-
    ē-
        -ju
             -ši
tad attapušies
kaklā Regīnai
jau kopš Brežņeva
viņai gaismu rāda

***
izčākst kā pēdēja kaktusa pēdējais ziedputeksnis
uz beduīna mēles
uzvelk kā peldcepuri kuprainis
uz laipas stāvot

pamirkšķina koķetu sūnotas lauku
stacijas aci mīļi savelkot
trūkstošo mirgojošas Krāslavas laternas
neizgaismoto koka zibenslauztā zara
vien pavirši un miglaini norādīto

aizvirpo tālāk dūna
simbiozē ar zilaļģēm greizo
spoguļu panoptikums uz mirkli taisnots
nu atkal plaisā vien tāļāk

***
iespaidīgi
šūnas kā zvejas tīkla caurumi
lec domu olis pa apziņas virsmu
vibrē membrāna kā jūras ezis straumē
kaut kā no tā visa iznāk cilvēks
bet izņem ārā vidējo
un čušš.
Dīvaini.

***
"Tuk, tuk, Heijerdāl, tuk, tuk," saka mazs purpura zilonītis, lidinādamies virs viņa galvas.
"Zilonīt," saka Heijerdāls, "vai es to sasniedzu?"
"Ko es zinu?" atbildēja zilonītis. "Es esmu tikai purpura zilonītis. Bet tu esi smagi dehidrēts."
Heijerdāls uz brīdi noklusa un pabaudīja samtainās smiltiņas sev zem pakauša, liegā vēja iekustināto niedru kņudoņu pie pēdām.
"Zilonīt, kas tas ir?"
"Kas ira?"
"Klusums."
"Nezinu, bet zinu, ka tas ir divtik, nē, trīstik ātrāks atpakaļgaitā."
"Zilonīt, purpuriņ, es ceļošu pa pasauli!"
"Arī viena ūdens glāze var izgaismot pasauli," noteica zilonītis un izčibēja.

Tēmas

Kaspars Zalāns

Kaspars Zalāns studē žurnālistiku Glāzgovā. Ir darbojies gan Skotijas televīzijā, gan rakstījis mūzikas recenzijas, gan arī pielicis roku jauniešu raidījumam Latvijā. Brīvajā laika raksta dzeju un aiz...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0