Photo by Amadeo Muslimović on Unsplash
 
Psiholoģija
23.08.2018

Kāpēc tu raudi?

Komentē
0

Pirms divām nedēļām es viesojos kāzās. Pēckāzu diena bija tikpat gara un saviesīga kā pašas laulības. Vēlbrokastīm vecpilsētā sekoja dzērieni jaunlaulāto dzīvoklī, kuru kopā ar draugu pametu tikai īsi pirms pusnakts. Karstā saule bija norietējusi, šķērsielās ielauzās vējš, un pilsēta, nogales nogurdināta, vilka elpu lēni un dziļi. Divas dienas, pilnas saviļņojuma, nepazīstamu cilvēku un nerimstošu sarunu, bija aizritējušas.

Luksoforā dega zaļā gaisma, beidzot bija laiks doties mājup. Es stāvēju krustojumā sagumušiem pleciem, smagu sirdi un nevarēju paspert soli uz priekšu. Vispirms apdomīgi, tad pamazām, bet apņēmīgi ļāvu asarām riesties.

"Kāpēc tu raudi?" draugs vaicāja.

"Nezinu," atbildēju.

Tradicionāli mēs nedomājam par raudāšanu kā par nodarbi, kurai vērts atvēlēt laiku. Tā drīzāk tiek uztverta kā kaut kas ārdošs vai vismaz neauglīgs. Lai arī publiska raudāšana nav retums – tai regulāri atvēlēts raidlaiks gan Dziesmu un deju svētku, gan "Oskara" balvas pasniegšanas un Pasaules futbola čempionāta tiešraidēs, asaru liešana joprojām tiek uztverta pretrunīgi. No vienas puses, sociālo lomu un konstruktu kontekstā radītiem stereotipiem par vīriešiem kā dzimumu, kas neraud, un sievietēm, kuras raudot ir histēriskas un neaprēķināmas, joprojām ir sava tiesa varas pār sabiedrisko domu. No otras puses, pateicoties mūsdienu psiholoģijas atklājumiem, šie uzskati palēnām mainās. Neskaitāmos rakstos eksperti iesaka neliegt bērniem, tostarp puikām, ļaut vaļu asaru birdināšanai un norāda uz to, ka pretēja rīcība var izraisīt, piemēram, pārlieku lielu agresiju, kurā izpaužas apspiestās skumjas. Tas attiecas arī uz pieaugušajiem, kuri raudot var atbrīvoties no spriedzes, – ASV 80. gados veiktā pētījumā [1] noskaidrots, ka emocionālās asaras satur stresa hormonus, kas šādā veidā pamet organismu.

Saprotams, ir dažādu veidu raudāšana, visbiežāk sastopamies ar to, kas notiek fizisku sāpju vai emocionālu pārdzīvojumu iespaidā. Emocionāla raudāšana palīdz atzīt un apzināties kādu emociju klātesamību. Tā ir šo sajūtu šķetināšana, apstrādāšana, "sagremošana" – vai tās būtu skumjas, saviļņojums, bezpalīdzība, pazemojums, sirdēsti, melanholija vai kaut kas cits, dažkārt vārdos neaprakstāms. Plaša emocionālā vārdnīca nodrošina rīku kopumu ne tikai sajūtu aprakstīšanai, bet arī izprašanai, taču reizēm vienas valodas robežās nav iespējams atrast pietiekami daudz apzīmējumu. Ne velti britu kultūrā vērojami centieni [2] ieviest svešvalodu vārdus, kuriem angļu valodā nav līdzvērtīgu, lai aprakstītu starptautiski izjustas emocijas.

Zinātnieki, psihologi, psihiatri un citi speciālisti vienbalsīgi atzīst raudāšanu par vērtīgu nodarbi ar virkni dažādu labumu. Plašākā mērogā raudāšana kā laiks, ko atvēlam emocijām un sevis saprašanai, ir daļa no emocionālās inteliģences. Psihologs Daniels Goulmens vienā no ievērojamākajām grāmatām par attiecīgo tēmu ("Emotional Intelligence", Goleman, 1995) apgalvo, ka lielāka pašizpratne uzlabo attiecības ar apkārtējiem un paaugstina darbspējas. Šī iemesla dēļ Emīlija Grosmane, autore un zinātniece, uzstājoties nesenā TED konferencē, aizstāv kolēģu tiesības raudāt apgalvojot, ka: "Kad esam emocionāli atvērti, mēs varam atslābt, domāt brīvi un vispusīgi, skatīt problēmas no jauniem redzes punktiem, gūt pieeju savai iztēlei un intuīcijai: citiem vārdiem sakot – būt radoši".

Taču mēs joprojām mērķtiecīgi atturamies šķetināt emocijas. Kā skaidro "Dzīves skola" ("School of Life") [3]: neapstrādātās emocijas, kuras izvairāmies konfrontēt, ja tās ir nepatīkamas vai sāpīgas, rada vēlmi būt nepārtraukti aizņemtiem. Tā vietā izvēlamies nodarbināt sevi ar dažādām aktivitātēm, piemēram, interneta pornogrāfiju, nemitīgu sekošanu ziņām vai kvēlu sportošanu.

Emocijas var būt īslaicīgas un pārejošas vai ilgstošas un paliekošas. Ilgstošas emocijas, piemēram, dziļa nepatika pret māti vai romantiskas jūtas pret labākā drauga draudzeni, var būt apzinātas vai neapzinātas. Abos gadījumos jūtas neapjausti var izpausties citādi – caur īslaicīgām emocijām, neracionālu rīcību vai šķietami nesaprotamām vēlmēm, tieksmēm, domām. Ilglaicīgām apzinātām vai neapzinātām emocijām par pamatu var būt arī traumatiska pagātnes pieredze. Kaut arī esam jau paspējuši nogurt no jēdziena "bērnības trauma" un padarījuši to par klišeju (galu galā, pat Homērs Simpsons prot atsaukties uz Freidu), tāpēc vien tā nekļūst mazāk patiesa.

Psihoanalītiķi apgalvo, ka mēs neapzināti izstumjam no apziņas nepatīkamu pieredzi, lai izvairītos no neomulības, ko tā rada. Tomēr kāda tagadnes uztvēruma iespaidā vai nu pati atmiņa, vai ar to saistītas nepatīkamas sajūtas var nonākt apziņā. Šāds atkārtots pārdzīvojums var radīt ilgstošu spriedzi, izraisīt melanholisku noskaņojumu, skumjas vai dusmas, mums nemaz neapzinoties, ka konkrētā atmiņa neviļus tikusi aktivizēta. Tas rada apmulsumu, un pēkšņā noskaņojuma maiņa šķiet nepamatota. Tāpēc raudāt, kad neviens cits neraud vai kad nav acīmredzama ārēja iemesla to darīt, par spīti tam, kā jūtamies, šķiet nesaprātīgi.

Psihoanalīzē, lai mērķtiecīgi piekļūtu apspiestajām atmiņām vai emocijām, tiek izmantota asociāciju virkne. Tās laikā terapeits pēc kārtas min dažādus jēdzienus, bet pacients atbild ar pirmo, kas ienāk prātā, šādi palīdzot atklāt sakarības. Savukārt kāda tagadnes uztvēruma izraisīta emocionalitāte var kalpot līdzīgi, jo jau norāda uz sakarību. Lai atklātu tās izcelsmi, papildus subjektīvās pieredzes izjušanai nepieciešams kļūt arī par sava prāta satura – domu, atmiņu un sajūtu – vērotāju. Šajā nozīmē raudāšana ir kā miniterapija.

Manā gadījumā vairākas nesekmīgas publiskas pieredzes bērnībā joprojām raisa nepatiku ilgstoši atrasties cilvēkos. Mana atbilde uz svešu cilvēku klātbūtni ir tik smalka, ka tā norisinās, man pašai to neapjaušot un par spīti tam, ka neesmu pieņēmusi apzinātu lēmumu reaģēt vienā vai otrā veidā. Proti, kaut arī, ieejot telpā, pilnā ar svešiem cilvēkiem, es nepieņemu lēmumu justies skumji vai nolemti, bieži vien tā ir pirmā reakcija, un tikai brīdī, kad iztēlojos sevi bez šīm sajūtām, redzu, ka tās nav nepieciešama daļa manas pašidentitātes.

Pāris pēdējo desmitgažu laikā veiktie pētījumi pierāda, ka emocijas piedalās lēmumu pieņemšanas norisēs daudz lielākā mērā, nekā pieņemts uzskatīt. Varbūt, lai ieviestu nedaudz lielāku skaidrību par savu rīcību cēloņiem, mums nav obligāti jādodas pie terapeita, bet jāļauj sev laiku pa laikam konstruktīvi paraudāt. Kādu emociju klātesamības atzīšana un ziņkāres izrādīšana par to izcelsmi ir neliels, tomēr būtisks solis, lai attīstītu emocionālo inteliģenci. Tas ir sākums emociju izprašanai, kam seko iespēja tās izvērtēt un pieņemt lēmumu no tām atbrīvoties, ja tās izrādās traucējošas – tādējādi ievērojami uzlabojot dzīves kvalitāti.

[1] Dr. Viljama H. Freja 1981. gadā veiktais pētījums par asaru ķīmisko sastāvu.

[2] Tima Loumasa "Pozitīvās leksikogrāfijas projekts" un "School of Life" "Netulkojamo vārdu" kampaņa.

[3] Londonā radies iestāžu tīkls, kas tiecas uzlabot pieaugušo izpratni par attiecībām, karjeru un citām būtiskām dzīves jomām, rīkojot speciālistu vadītus kursus, organizējot konferences, veidojot video utt.





Daila Krakte

Daila Krakte absolvējusi Latvijas Universitāti ar bakalaura grādu filozofijā. Tulko tekstus par mākslu un kultūru un interesējas par emocionālo inteliģenci.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!