Ar bērniem
02.12.2015

Kāpēc mums atkal nesanāks?

Komentē
3

Šoruden vairāku zīmīgu atgadījumu dēļ Latvijas izglītības sistēma nokļuva zem Dāmokla zobena kā paša Cicerona stāstā – tā teikt, neesot nemaz tik šķīsta, kā gribētos domāt.  Kulmināciju publiskais sašutums sasniedza jauna pavērsiena dēļ: kā izrādās, mūsu studentu diplomi Kembridžas un Oksfordas universitātēs tiekot pieņemti nelabprāt. Vēl vairāk – mūžīgajā cīniņā par sasniegumiem atkal piekāpāmies leišiem un igauņiem, jo viņu studētgribošie ar līdzīga rakstura atraidījumiem nesaskaroties.

Kamēr nodarbojamies ar dažu latviešu valodas jēdzienu interpretāciju un citām izklaides formām, kārtējo reizi esam aizmirsuši par izglītības konceptu kā tādu. Periodiski konstatējam, ka izglītības sistēma nav laba un, lai Latvijā studējošie kļūtu konkurētspējīgi, ir jāmaina izglītības stratēģiskais diskurss. Žēl, ka plašāku redzējumu par sistēmas maiņu un ar to saistītus priekšlikumus dzirdam vienīgi partiju priekšvēlēšanu kampaņu laikā, bet tad spožās iniciatīvas izkūp kā nebijušas līdz ar urnu atvēršanu.

Protams, neesam jau nekādas melnās avis šai sakarā. Lielbritānijā šī gada parlamenta priekšvēlēšanu debatēs vieni no aktīvākajiem "jaunas" izglītības sistēmas vīzijas redzētājiem bija leiboristi, kuri prezentēja idejas par izglītības prakšu adaptēšanu, piedāvājot slikti funkcionējošajām valsts mācību iestādēm pārņemt jau pārbaudītu ekspertīzi no tādām izglītības paraugvalstīm kā, piemēram, Somija. Vērts piezīmēt, ka Somijā šī paša gada pavasara parlamenta vēlēšanu pēdējais mēnesis aizritēja bez partiju atsaucēm uz jebkāda veida vēlamiem uzlabojumiem izglītības sistēmā, kas liecina vienīgi par to, ka veiksmīgi integrēti, stratēģiski modeļi strādā ilgtermiņā un nav nepieciešams tos nemitīgi pārskatīt.

Minot Somiju kā vienu no paraugvalstīm, būtu vērts noskaidrot, kuras vēl ir tās labākās un veiksmīgākās izglītības sistēmas pasaulē un kāpēc. Lai vērtētu izglītības sistēmas, OECD valstu organizācija cita starpā jau 5 reizes finansējusi PISA pētījumu (The Programme for International Student Assessment) jeb Starptautisko skolēnu novērtēšanas programmas pētījumu. PISA tiek organizēts reizi 3 gados, un tā mērķis ir apzināt (aptuveni) 70 valstu izglītības sistēmas visā pasaulē, pārbaudot prasmes un zināšanas piecpadsmitgadīgu jauniešu vidū.

Pēdējais PISA pētījums noritēja 2012. gadā, un tajā piedalījās 65 valstis un/vai ekonomikas. Piecpadsmitgadnieku kompetences tika testētas tādās disciplīnās kā matemātika, zinātne un lasītprasme (ar uzsvaru uz matemātiku). Kopumā pētījumā piedalījās 510 000 jaunieši, pārstāvot 28 miljonus skolēnu visā pasaulē.  Kā apgalvo PISA autori, viņu uzdevums ir ne vien novērtēt zināšanas, bet arī izprast jauniešu spējas pielietot teoriju praksē, lai pilnveidotos un sasniegtu sava potenciāla maksimumu, tādējādi piedaloties arvien vairāk savstarpēji saistītajā globālajā ekonomikā un galu galā nodrošinot sev labākas darbavietas un labāku dzīvi nākotnē, kas ir viens no galvenajiem politikas veidotāju uzstādījumiem.

PISA 2012 atklāj, ka Šanhaja, Honkonga, Singapūra, Japāna un Koreja ir piecas vienības ar augstākajiem sniegumiem lasītprasmē. Arī matemātikas disciplīnā Šanhaja uzrāda vislabākos rezultātus. Kopējā tabulā starp izcilniekiem redzam tādus vārdus kā Singapūra, Honkonga, Koreja, Taipeja, Japāna, Nīderlande, Šveice un Somija. Ar prieku (domājams) nākas konstatēt arī kaimiņu igauņu augstos sniegumus, kas teju min uz astes visām iepriekšminētajām, lielajām ekonomikām. Diemžēl Latvijas centieni nevienā no apskatītājiem raksturlielumiem, kas šķērsgriezumā attēloti dažādās tabulās, pārsvarā gadījumu nepārsniedz "average" jeb viduvējības atzīmi. No vienas puses – būtu jau jāpriecājas, ka atsevišķos rādītājos apsteidzam, piemēram, Grieķiju, Itāliju, Serbiju un pat Norvēģiju, bet vai būtu jāsamierinās ar viduvējību kā ērtāko no blokiem, ņemot vērā,  ka līdz vērtējumam "zemāk par vidējo" ir tikai viens solis?

2012. gada PISA pētījums atklāj vairākas universālas patiesības, kas neatkarīgi no IKP vai mentalitātes attiecas uz lielāko daļu no valstīm. Dažas ir pieminēšanas vērtas:

  • Vairāk vienlīdzības augošas nevienlīdzības un dažādības apstākļos: sabiedrības globalizācijas ietekmē kļuvušas daudz kompleksākas – gan sociālo, gan kultūras atšķirību dēļ. Vienlīdzības aspekts mūsdienu apstākļos kļuvis par izaicinājumu un vērtību: paraugskolu paraugklasēs jūs atradīsiet skolotājus, kuri apmāca dažādu spēju (gan intelektuālo, gan sociālo), interešu un etniskās izcelsmes skolēnu, bieži vien ar asistējošā skolotāja palīdzību.
  • Skolu sistēmu noslāņošanās negatīvi ietekmē skolēnu sasniegumu vērtēšanas taisnīgumu. Skolās ar augstu noslāņošanās līmeni jauniešiem ir zemāka motivācija pēc sasniegumiem. Statistiski sliktāki rezultāti novērojami tajās mācību iestādēs, kur skolēni vienu mācību gadu atkārto divas reizes (jeb paliek uz otru gadu).
  • Skolās ar augstākiem mācību rezultātu rādītājiem parasti ir lielāka atbildība par mācību programmām un novērtējumu tieši pašas mācību iestādes ietvaros. Šīs skolas, kurām ir lielāka autonomija, sasniedz vairāk nekā skolas ar mazu autonomiju.
  • Starp valstīm un ekonomikām, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju ir vairāk nekā 20 000 ASV dolāri (tai skaitā vairums OECD valstu), tās sistēmas, kurās pedagogu atalgojums ir augstāks (t.i., skolotāju algas attiecībā pret nacionālo ienākumu uz vienu iedzīvotāju), parasti uzrāda labākus rezultātus matemātikā.
  • Augstāk attīstītās valstis mēdz sociālekonomiski taisnīgāk pārdalīt resursus, attīstot arī mazāk aizsargātās skolas. No tā secinām, ka daudzās izglītības sistēmās resursi netiek piešķirti taisnīgi (piemēram, "nelabvēlīgām" skolām mēdz būt mazākas klases, skolotāju deficīts, nepietiekami mācību materiāli un slikta infrastruktūra).
  • Sistēmas, kurās novērojams proporcionāli lielāks skaits jauniešu, kuri izlaiž nodarbības vai kavē tās, ir zemāks vispārējais sniegums. Pat salīdzinot skolas ar līdzīgu sociālekonomisko statusu, izrādās, tās, kurās ir labāks disciplinārais klimats, uzrāda labākus vidējos sniegumus.

Lasot pētījumu, šādas un līdzīgas atziņas sniedz gana virspusīgas, tomēr tiešas veiksmes formulas konceptuālā līmenī, kurās nenāktu par ļaunu ieklausīties ikvienai valstij un ekonomikai. Pieņemot, ka Izglītības ministrija ar PISA, kā arī citiem starptautiska mēroga pētījumiem ir pamatīgi iepazinusies, rodas jautājums, kāpēc ietiepīgi, jau daudzus gadus un sasaukumus pēc kārtas, publiskais diskurss aprobežojas vienīgi ar pedagogu atalgojuma jautājumu. Pārējo laiku pavadām, koncentrējoties uz detaļām, jo galu galā un visupirms taču jāizlabo neķītrās nācijas portfolio.

Apzinoties, ka riteni nevar izgudrot no jauna, iespējams, būtu vērts iedziļināties kādā no veiksmes piemēriem un iespēju robežās apdomāt arī par detaļu (jo detaļās mēs esam labi) pielāgošanu savai izglītības sistēmai vai tieši otrādi – izvairīties kāpt uz jau samīdītām ecēšām.

Kamēr Ķīna, ASV lielākais ekonomiskais konkurents, decentralizē mācību programmas, diversificējot novērtējumu un stimulējot lokālo autonomiju un inovācijas, bet Singapūra veicina radošas mācību vides attīstību pēc principa "Mazāk māci, vairāk iemācies!", ASV izglītības sistēma stūrgalvīgi seko autoritārisma principam, ļaujot valstij pilnībā noteikt – kā studentiem jāmācās un kas skolām jāmāca.

Šobrīd ASV nav vienīgā vieta uz kartes, kur daudzu gadu desmitu gaitā veiktajās izglītības reformās ir bijusi pārāk spēcīgā angloamerikāņu kultūras ietekme, kas veicinājusi neveselīgu apsēstību ar visu, kas ir "lielāks, stiprāks, cietāks, ātrāks" utt. Viss, kas tiek piedāvāts, ir pārmērīgs, uzpumpēts, mākslīgi barots ar steroīdiem – diemžēl mācību programmas jo īpaši. Šīs "larger than life" stratēģijas, kas prognozē nepārtrauktus, uz iedomām balstītus uzlabojumus it visā, nenodrošina ilgtspējīgus un stabilus uzlabojumus.

Pievēršoties veiksmes stāstiem, noteikti jāapskata jau minētais Somijas izglītības modelis, kas, iespējams, likumsakarīgi iesakņojies jau pirms gadu simtiem. Triviāls piemērs: Latvijai – Lāčplēsis ar tautiskā romantisma dziesmu par mīlestību pret dabu, darbu, dieviem un savu tautu; Somijai – novele "Septiņi brāļi" (autors – Aleksis Kivi). Šajā stāstā brāļi, bāreņi, apjauš, ka, kļūstot par izglītotu cilvēku, lasīt un rakstīt pratēju, ir atrasta laimes atslēga jeb atklāts labas dzīves noslēpums. Jau kopš tām senajām dienām lasīšana kļuvusi par neatņemamu un intergrētu somu kultūras sastāvdaļu. Izglītība somu tautai bijusi galvenais stūrakmens tās nācijas un kultūras, kuru pazīstam šodien, veidošanā. Un "Septiņi brāļi" joprojām ir galvenais vēstījums jebkurā Somijas skolā.

60. gadu beigās un 70. gadu sākumā Somijā sociāli politiskais klimats jau bija konsolidējis vērtības par vienlīdzību un sociālo taisnību visos tā laika sabiedrības slāņos. Ja iepriekš fundamentālā ticība bija saistīta ar veco izglītības sistēmas struktūru, kas apgalvoja, ka "ne visi var iemācīties visu!" un ka talanti sabiedrībā nav vienlīdz izplatīta parādība, tad jaunā jeb t.s. "peruskoulu" ideja bija apvienot esošās klasiskās ģimnāzijas, "pilsoņskolas" un pamatskolas vispārizglītojošās deviņklašu municipālajās pamatskolās. Attiecīgi visi bērni neatkarīgi no sociālās izcelšanās un pieredzes, dzīvesvietas un interesēm apmeklēs vienu un to pašu vispārizglītojošo skolu, kuru uzraudzīs izglītību regulējošas iestādes. "Peruskoulu" ieviešanas tiešās sekas bija ātra vidusskolu izplatība. Vecāki vēlējās, lai viņu bērni mācās arī pēc 9. klases, un arī paši skolēni vēlējās izglītoties tālāk.

90. gadu vidū un arī jau mūsdienās tiek veikti nepārtraukti pētījumi, kas pierāda, ka spiediens, ko skolēni izjūt no strukturētām mācību metodēm, drakoniskas stingrības, nepārtrauktiem pārbaudījumiem un spēju novērtējumiem, atstāj dramatiskas sekas nākotnē – izvairīšanos no riska, bailes, vienaldzību, utt.

Somijas skolotāju uzdevums ir palīdzēt saviem jauniešiem apgūt mācību vielu, nevis nolikt kārtējo pārbaudījumu. "Kupari & Valijarvi" pētījums pierāda, ka jaunieši Somijā piedzīvo daudz mazāk izteiktas bailes un nepatiku no matemātikas nekā viņu vienaudži citās valstīs.

Somijas skolu sistēmas pamatos ir priekšstats par to, ka skolēniem būtu jākļūst par kritiski un patstāvīgi domājošiem pilsoņiem. Tai pašā laikā 21. gadsimta sākumā Lielbritānijā, Vācijā un Francijā, kā arī ASV tika periodiski pastiprinātas skolu inspekcijas, ārēji radīti un pēc tam uzspiesti mācību programmu standarti un augsta konkurence, kas daudziem skolotājiem lika atstāt darbu.

Somijā inovāciju meklējumi un uzticība katrai atsevišķai skolai, ka tieši tās spēkos ir saprast, izzināt un pēc tam uzlabot studentu mācību procesu, nesuši statistiski pierādītus rezultātus.

Par Somiju un Singapūru visbiežāk runā kā par pasaules izglītības spēkstacijām, taču pēdējo gadu laikā ievērības cienīgus rezultātus strarptautiskajos izglītības salīdzinājumu datos uzrādījusi Šanhaja. Šo faktu vēl īpašāku padara tas, ka ceļš līdz uzvaras lauriem sasniegts vien trīs desmitgažu laikā, radot izglītības sistēmu no Mao un kultūras revolūcijas atstātajām drupām. Iespējams, viens no svarīgākajiem veiksmes faktoriem ir Ķīnas attieksme pret izglītību. Ne mazums "Tucker" pētījuma aptaujātie kā izšķirošas min divas pārliecības: ka izglītība ir svarīga un ka smags darbs var mainīt dzīvi.

Šanhaja, atšķirībā no Somijas, neuzstāj uz pedagogu maģistra grāda nepieciešamību, bet pieprasa, lai skolotājam ir grāds tēmā, kuru viņš māca, pat pamatskolas līmenī. Piemēram, lai mācītu zinātni pamatskolā, jums nepieciešams zinātnes grāds, lai mācītu matemātiku, jums ir nepieciešams matemātikas grāds.

Tikpat svarīgs ir nepielūdzams uzsvars uz pedagogu karjeras profesionālo attīstību. Kā piemēru var minēt tā dēvētos "mentor" skolotājus, kuri vada iknedēļas tikšanās ar skolotājiem, diskutējot par to, kas jāuzlabo, jāmaina un kā pārvarēt izaicinājumus. Tas skolotājiem nodrošina strukturētu mācību vidi un iespēju pastāvīgi uzlabot savu meistarību ļoti disciplinētā veidā.

Veiksmes piemēru ir daudz. Starp tiem var meklēt līdzības vai identificēt atšķirības. Taču jebkuras sabiedrības izglītības sistēma sastopas ar dubultizaicinājumu – ko darīt, lai jaunieši jau šodien varētu apgūt neprognozētā nākotnes nogrieznī pieprasītas zināšanas, meistarību un prasmes un kā šīs iespējas izglītoties piedāvāt jebkuram jaunietim –neatkarīgi no sociālekonomiskajiem apstākļiem.

Bet ko tad nu mēs, tāpat nesanāks...

Krista Teivāne

Krista Teivāne ir mārketinga/reklāmas darbone. Zina, ka iespējams pārdot visu. Netic teokrātijai. Studējusi starptautisko biznesu Zviedrijā, bet šobrīd kopā ar draugiem attīsta savu radošo aģentūru.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3