Kants kā padomdevējs mīlestības lietās

Atšķirībā no „Kristīnes kundzes”, kas katru svētdienas vakaru Ulšteinas vakara avīzē atrisina piņķerīgākos erotiskas dabas sarežģījumus, kurus viņai ceļ priekšā vaimanājošas abonentes un izmisuši abonenti, Kantam tikai vienu vienīgu reizi viņa dzīvē ir gadījies kļūt par padomnieku mīlas lietās kādai sievietei, ko apzīmogojusi nelaimīga mīlestība. Šo sievieti sauca Marija fon Herberta, kāda apdāvināta Kanta skolnieka māsa, un 1791. gada augustā viņa atrakstīja Kantam sirdi plosošu vēstuli. Šīs vēstules mežonīgā primitivitāte un pilnīgi ārprātīgā ortogrāfija, kas tajos laikos nebūt nebija tik neierasta, uz mūsdienu lasītāju atstāj gandrīz vai nepanesamu iespaidu, proti, ka tur norisinās pēdējā, izmisusuma pilnā pirmsnāves cīņa.

Kants kavējas ar atbildi līdz pat 1792. gada pavasarim; iepriekš neparedzamais kaislību uzbrukums, šķiet, viņu ir krietni vien samulsinājis. Un tad viņš aizsūta dāmai vēstuli, ko droši var nosaukt par visu laiku aizkustinošāko filosofa sacerēto vēstuli: tā ir satriecoša savā monumentālajā satura un formas skaidrībā, bet vēl jo vairāk tā satriec ar pilnīgo naivumu jautājumos, kas saistās ar pretējo dzimumu attiecībām, ar bērnišķo nezināšanu par erotikas dabiskajām reakcijām, kas šodien liktu pasmaidīt pat četrpadsmitgadīgajam: it kā, izdzēšot „likumīgas, tikuma nojēgumā balstītas nepatikas pēdas”, iemīļotajā vīrietī būtu iespējams atdzīvināt reiz izdzisušu mīlestību! Kristīnes kundze pilnīgi noteikti daudz labāk pieprot savu amatu. — Bet tieši šī akmenscietā, necaurlaužamā siena, ko mēs šeit redzam uzceltu starp gara pasauli un dabas nemoralitāti, mums šķiet esam viscildenākais komentārs Kanta cilvēciskajam veidolam.

Sievietes vēstuli šeit publicēsim pilnībā, bet no Kanta garās atbildes vēstules — tikai būtiskāko fragmentu.

Par šo sievieti un viņas mīlestības stāstu Kants 1793. gada 17. janvārī Ērhardam raksta sekojošas rindas: „Viņai ir nācies ciest zaudējumu ķezā, no kuras es esmu izvairījies, vairāk gan pateicoties veiksmei, nevis saviem nopelniem, proti, romantiskā mīlestībā. Lai īstenotu ideālu mīlestību, viņa vispirms sevi nodevusi tāda cilvēka rīcībā, kurš ļaunprātīgi izmantoja viņas uzticēšanos, bet savukārt to, ka kritusi par upuri šādai mīlestībai, viņa atzinusi savam otrajam mīļākajam.” 11. februārī Kants šīs sievietes vēstuli aizsūta Elizabetei Morterbijai un pavadvēstuli noslēdz ar sekojošiem vārdiem: „Jūsu veiksmīgā audzināšana dara nevajadzīgu iespējamo nodomu šo vēstuli ieteikt kā brīdinošu piemēru sublimētas fantāzijas maldiem, taču tā var ļaut šo audzināšanas sniegto laimi padarīt vēl jūtamāku.”

1791. gada augustā Kants saņem sekojošu vēstuli:

Augstais Kant,

pie tevis vēršos kā ticīgais pie sava Dieva pēc Palīga un Mierinājuma, vai arī Nāves Sprieduma, visu šo laiku man tavi Pamatojumi tavos Darbos ir bijuši valstība, kurai atnākt, tāpēc meklējot Patvērumu es nāku pie tevis, tikai šajā dzīvē es neatrodu neko, pilnīgi neko, kas varētu man aizstāt zaudēto Godību (Labumu), jo es mīlēju kādu priekšmetu, kas manā Uzskatē sevī ietvēra visu, tā ka tikai viņam es dzīvoju viņš man bija pretstats visam pārējam, jo viss cits man likās Štuntīgs un visi Cilvēki man likās kā jau tas arī ir kā tukšs gvieziens bez satura, bet šo priekšmetu es nu apvainoju ar ilgstošu Melu, kuru es viņam tagad atklāju, bet tajā nav nekas apvainojošs priekš mana karaktera, jo es nenoklusēju nevienu savas dzīves netikumu, taču viņam jau pietika ar melu, un viņa mīlestība izgaisa, viņš ir Godīgs Cilvēks, tāpēc viņš man neliedz Draudzibu un uzticīb, bet tā iekšējā jūta, kas mūs neatsaucami vilka vienu pie otra vairs nav, ō mana Sirds sašķīst tūkstoš gabalos, ja vien es nebūtu tik daudz no jums jau lasījusi, ta pilnīgi noteikti jau būtu vardarbīgi mainījusi savu dzīvi, bet mani attur secinājums, ko biju spiesta izdarīt no jūsu Teorijas, ka man ir nevis jāmirst manas mokošās dzīves dēļ, bet gan jādzīvo dēļ savas eksistences, tad tagad iejūtaties manā ādā un sniedziet man mierinājumu vai arī noladājiet, Tikumu metafiziku es lasīju ar visu Kategorisko imperatīfu, nekas man nepalīdz, mans prāts pamet mani vienu tur kur man tas vajadzīgs visvairāk es pieprasu tev atbildi, jeb arī tu pats nespēj rīkoties pēc paša uzstādītā imperatīfa.

1792. gada pavasarī Kants uz to atbild:

Jūsu emocionālā vēstule, ko radījusi sirds, kam jābūt radītai tikumam un taisnībai jau tāpēc vien, ka tā ir tik atvērta mācībai par tiem, un kas nenēsā sevī neko pieglaimīgu, aizrauj mani sev līdzi uz turieni, kur Jūs pieprasāt, lai es Jums sekotu, proti, iejusties Jūsu situācijā un tādā veidā apdomāt līdzekļus, kas sniegtu jums tīri morālu un tādēļ vispamatīgāko mierinājumu...

Vispirms es jums iesaku pārliecināties, vai rūgtie pārmetumi, ar kuriem sevi apveltāt dēļ meliem, ko, starp citu, neesat izdomājusi, lai apslēptu kādu piekoptu netikumu, nevarētu būt pārmetumi, kas radušies no negudrības, vai arī iekšēja, netikumības izraisīta sevis apsūdzība, ko vienmēr satur meli paši par sevi. Ja patiess ir pirmais pieņēmums, tad jūs sev pārmetat tikai to, ka vaļsirdīgi esat atzinusies savos melos, tātad, jūs nožēlojat, ka esat pildījusi savu pienākumu (jo ir taču pilnīgi skaidrs, ja kāds apzināti ir maldināts un kādu laiku turēts, kaut arī viņam nekaitīgos, taču maldos, tad viņš no tiem ir atkal jāatbrīvo). Un kāpēc Jūs nožēlojat savu atklātību? Tāpēc, ka Jums, protams, līdz ar to ir nācies samierināties ar nepatīkamo sava drauga uzticības zaudējumu. Šī nožēla nesatur neko morālu kā savu kustības cēloni, jo ne jau rīcības, bet tās seku apzināšanās ir tās cēlonis. Taču, ja pārmetumi, kas Jūs nomoka, ir tādi, kas balstās tikai un vienīgi Jūsu rīcības tikumiskā novērtējumā, tad tas gan būtu visai slikts morālais ārsts, kas dotu Jums padomu, tā kā notikušais nav padarāms nebijis, šos pārmetumus vienkārši aizdzīt no Jūsu prāta un vienkārši turpmāk no visas sirds censties sasniegt noteiktāku taisnprātību, jo sirdsapziņai jāuzglabā visi pārkāpumi tāpat kā tiesnesim, kurš neiznīcina lietas aktus tāpēc vien, ka pārkāpumi ir jau iztiesāti, bet noglabā tos arhīvā, lai, ieraugot veidojamies jaunu apsūdzību līdzīgu vai arī citu pārkāpumu dēļ, spriedumu atbilstoši taisnīgumam padarītu stingrāku. Bet doma perēt vecu nožēlu pat vēl pēc tam, kad ir jau izveidojies cits domāšanas veids, un nebeidzamu pārmetumu dēļ par bijušo, bet nu vairs neatsaucamo, sabojāt sev visu dzīvi, būtu (pieņemot, ka pastāv droša pārliecība par savu labošanos) jāuzskata par visai fantastisku priekšstatu par to, kas ir pelnīti pašpārmetumi, un kas, tāpat kā atsevišķi reliģiski paņēmieni, kuriem būtu jārada labvēlīga attieksme augstākos spēkos bez nepieciešamības pašam kļūt par labāku cilvēku, nemaz nav uzskatāmi par morāli pieskaitāmiem.

Ja šāda veida pārvērtība ir atklājusies Jūsu mīļotā drauga domāšanas veidam — jo taisnprātībai piemīt tās ne ar ko nesajaucamā valoda —, tad vēl ir nepieciešams tikai laiks, lai palēnām dzēstu viņa likumīgās nepatikas, kas pati balstīta tikumības nojēgumos, pēdas un atsalumu pārvērstu par vēl stingrāk nostiprinājušos pieķeršanos. Ja nu tomēr minētais nenotiek, tad agrākais viņa pieķeršanās siltums vairāk ir bijis fizisks nekā morāls un, ņemot vērā tā gaistošo iedabu, arī bez visa pārējā būtu drīz vien izzudis; viena no tām nelaimēm, kādas ar mums ik pa brīdim dzīves laikā atgadās un ar kurām jāmēģina nesatraucoties tikt galā, jo dzīves vērtību, ciktāl tā saturas tajā, ko labu mēs varam baudīt, cilvēki vispār ir uzsituši pārāk augstu, bet, ja tā tiek vērtēta pēc tā, ko mēs labu varam izdarīt, tā ir cienīga, lai to glabātu ar vislielāko cieņu un rūpību un priecīgu prātu izmantotu labu mērķu sasniegšanai. — Šeit nu, mana mīļā draudzene, kā jau tas pienākas sprediķos, Jūs saņemat mācību, sodu un mierinājumu, no kuriem pie pirmās es Jūs lūdzu pakavēties ilgāk kā pie pārējiem, jo, jā tā būs īstenojusi savu iedarbību, pēdējais no minētajiem, kā arī zaudētā apmierinātība ar dzīvi pilnīgi droši radīsies paši no sevis.

No vācu valodas tulkojusi Linda Gediņa.
Benjamin, W. Gesammelte Schriften, Bd. IV, 2.
Suhrkamp, Ffm 1972 (1991). S. 808–815).