Vēl ir diezgan tālu tā diena, kad savs amats būs jāatstāj pašreizējam Satversmes aizsardzības biroja direktoram Jānim Kažociņam. Tomēr politiskās kaislības jau ir sākušās. Tās iesāka pašreizējais tieslietu ministrs Jānis Bordāns, kurš intervijā Latvijas Radio paziņoja, ka jaunajam Satversmes aizsardzības biroja direktoram nebūtu jānāk no specdienestu vides, bet gan jābūt ar politisku skatījumu. Tāds paziņojums sacēla politisku iebilžu gūzmu. Reaģēja praktiski visi vadošie politiķi, izsakot brīžiem pat neiedomājami atšķirīgus viedokļus. Prezidents Andris Bērziņš, kā jau ierasts, izteicās vismulsinošāk. No vienas puses, viņš izteica sabiedrībā nesaprastus apgalvojumus, ka amatā ir nepieciešams kāds, kurš ir dzimis, audzis Latvijā, kā arī ir latvietis (domājams, šī vārda tradicionālajā izpratnē, proti – cilvēks, kura dzimtā valoda ir latviešu), tomēr noraidīja Bordāna vēlmi pēc politiska SAB šefa. Savu viedokli darīja zināmu arī premjers Valdis Dombrovskis, aizsardzības ministrs Artis Pabriks [2], Nacionālās drošības komisijas vadītājs Valdis Zatlers, bet Bērziņa domu par Latvijas latvieti tviterī komentēja arī Vaira Vīķe-Freiberga. Lai labāk orientētos viņu izteiktajos viedokļos, pievienoju tabulu.
SAB direktora amats, neapšaubāmi, ir Latvijā nozīmīgs. Šai personai ir tiesības iegūt jebkādu Latvijas dienestu rīcībā esošu informāciju, lai cik slepena tā būtu. Protams, nerunājot par tiešajiem amata pienākumiem, kas saistīti ar pretizlūkošanu. Zinot gan ārvalstu dienestu, gan arī pašmāju bāleliņu interesi par sev noderīgu, taču publiski nepieejamu informāciju un iespēju ietekmēt tās izmantošanu, ir skaidrs, ka šī amata vērtība ir būtiski augstāka par parasta naudu daloša departamenta vadītāja vietu.
Pamatinformāciju par prasībām, kas tiek noteiktas SAB direktoram, sniedz likums. Tajā teikts: "Satversmes aizsardzības biroja direktoru ieceļ amatā uz pieciem gadiem un atbrīvo no amata Saeima pēc Nacionālās drošības padomes priekšlikuma. Par Satversmes aizsardzības biroja direktoru var būt persona, uz kuru neattiecas Valsts drošības iestāžu likuma 18. pantā noteiktie ierobežojumi, kurai ir augstākā izglītība un kura ir saņēmusi pirmās kategorijas speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam." Savukārt Valsts drošības iestāžu likuma prasību būtību īsumā varētu atstāstīt šādi: Latvijas pilsonis, nav sodīts, nav bijis saistīts ar citu valstu specdienestiem.
Līdz šim dienestam ir bijuši divi vadītāji – Lainis Kamaldiņš un Jānis Kažociņš. Pirmais patiešām ir bijis politiska persona un pašlaik tiek uzskatīts par Lembergam lojālu, bet otrais – britu virsnieks, kas uz Latviju pārcēlās tikai 90. gadu vidū.
Izvēloties labāko pretendentu amatam, svarīgi ir izvērtēt, kā veicies viņa priekštečiem. Līdz ar to Bērziņa vēlme amatā redzēt vietējo būtu jātulko kā neapmierinātība ar Kažociņa izcelsmi, bet Bordāna vēlme pēc cilvēka ar politisko pārliecību – kā neapmierinātība ar Kažociņa distancētību no politiskajām partijām. Protams, ar cerību, ka politiķu apgalvojumi ir kaut kas vairāk par mirkļa emocijām, līdz galam neizdomātām domām.
Politiska amatu izvēle nosaka vairākas prasības, kas citiem amatiem ir mazāk aktuālas. Pirmkārt, tām ir jābūt īpaši precīzi definētām. Daļa prasību tiek ierakstītas likumā, kas nav viegli maināms un pēc pirmās vajadzības pielāgojams. Tāpat atbilstība vai neatbilstība prasībām nedrīkst būt dažādi interpretējama. Pretējā gadījumā, pie varas nonākot neviennozīmīgi vērtējamiem politiskiem spēkiem, amatā var tikt iecelts kliedzoši nepiemērots cilvēks.
Otrkārt, atlases procesam ir jābūt organizētam tādā veidā, kas pārliecinātu politikas interesentus, ka ir izdarīts viss nepieciešamais labākā kandidāta atrašanai un ievēlēšanai. Parasti tas nozīmē caurspīdīgu atlases procesu un publisku diskusiju par katra kandidāta stiprajām un vājajām pusēm. Ja tā nenotiek, tad cieš pilsoņu ticība valsts pārvaldes kvalitātei.
Kandidātu atlase drošības iestādēm ir vēl specifiskāka, jo ne visa informācija par kandidātiem ir publiski pieejama un atklājama. Šķiet, neviens vēl nav pieminējis, ka SAB direktoram ir jābūt uzticamam. Iespējams, tādēļ, ka tas šķiet pašsaprotami, tomēr, veidojot prasību sarakstu, ir jānosauc arī pašsaprotamas prasības. Amata pildītāju savas specifikas dēļ ir ļoti grūti, teju neiespējami kontrolēt, piekļuve informācijai ir neierobežota, kā arī ir plašas iespējas ar to rīkoties sev vēlamā veidā.
Ņemot vērā, ka tas ir vadošs amats, būtu nepieciešama arī pieredze vadītāja darbā un izpratne par drošības iestāžu darba specifiku. Cik nopietni ir publiski minētie argumenti? Vislielākā vienprātība ir par to, ka SAB direktoram ir jābūt politiski neitrālam. Tiešām ir grūti nepiekrist. Ja amatā ar šādām pilnvarām un iespējām nonāks cilvēks, kas vēlēsies izrādīt noteiktas politiskās simpātijas, sekas var būt ļoti nepatīkamas. Pat ja cilvēks pats šādu vēlmi neizrādīs, vecās politiskās saites un draudzība gan jau būs saglabājusies, kas apgrūtinās objektīvu lēmumu pieņemšanu.
Vai amata kandidātam būtu jābūt no drošības iestādēm? Manuprāt, tas nevienu nepārsteigtu, lai gan es arī nedomāju, ka tā būtu izvirzāma kā obligāta prasība. Lielākajā daļā vadošo amatu darba pieredze līdzīgā jomā ir mazāk svarīga par labām vadītāja iemaņām un spēju ātri mācīties, reaģēt. Tātad vēlams, ka jaunais SAB direktors būtu ieguvis pieredzi drošības iestādēs, bet vajadzētu izskatīt arī citus spēcīgus kandidātus, pat ja šādas pieredzes nav.
Vai kandidātam ir jābūt patriotam? Droši vien – jā, bet kā to izmērīt? Ar atbildēm testā nepietiks, arī melu detektora izmantošana nesniedz pietiekami uzticamus rezultātus. Tad jau precīzāk būtu definēt, ka viņa iepriekšējai darba pieredzei ir jādemonstrē lojalitāte valstij.
Izpratne par starptautiskajiem procesiem? Šo kritēriju man ir grūti vērtēt, jo trūkst informācijas par SAB ikdienas darba specifiku un šībrīža prioritātēm. Tomēr skan pietiekami loģiski, lai sarakstā ietvertu.
Nu, un saldajam ēdienam – vai SAB vadītājam ir jābūt etniskam latvietim, kas dzimis un audzis Latvijā un "saprot drēbi"? Nesteigsimies noraidīt šo kā bezjēdzīgu muļķību, sava loģika Bērziņa domā ir. Piemēram, vai mums šķistu normāli, ja par SAB direktoru kļūtu tāds kandidāts, kas līdz 40 gadu vecumam ir dzīvojis Krievijā, bijis tās pilsonis, bet naturalizējies Latvijā tikai pirms pieciem gadiem? Protams, nē. Pat neņemot vērā iespēju, ka viņš varētu izrādīties attiecīgās valsts spiegs, kas tieši ar šādu mērķi ir iesūtīts Latvijā, viņam var būt saglabājušās sentimentālas jūtas pret savu dzimteni, kas, tāpat kā politiskā piederība, traucētu viņam objektīvi pieņemt lēmumus, veidotu zināmu interešu konfliktu starp abām viņam tuvajām valstīm.
Ņemot vērā Kažociņa precedentu, varam pieņemt, ka no kādas Latvijas sabiedrotās valsts, visticamāk, NATO dalībvalsts, tomēr šis cilvēks varētu nākt.
Pilnīgi noteikti gan varam noraidīt prasību būt etniskajam latvietim. Mums ir pieejami daudz precīzāki kritēriji, lai noteiktu personas lojalitāti Latvijai. Neaizmirsīsim – tieši etniskais latvietis Alfrēds Rubiks ir tiesāts par mēģinājumu gāzt ievēlēto valsts varu.
Avoti:
[1] Bordāns: SAB direktoram nebūtu jānāk no specdienestu vides. http://www.delfi.lv/news/national/politics/bordans-sab-direktoram-nebutu-janak-no-specdienestu-vides.d?id=42665084
[2] Bērziņš: SAB vadītājam jābūt Latvijas latvietim. http://www.diena.lv/latvija/viedokli/berzins-sab-vaditajam-jabut-latvijas-latvietim-13968558
[3] Premjers: SAB vadītājs jāizraugās no tiesībsargājošo iestāžu vai specdienestu loka. http://nra.lv/latvija/politika/79925-premjers-sab-vaditajs-jaizraugas-no-tiesibsargajoso-iestazu-vai-specdienestu-loka.htm
[4] Tvīti: https://twitter.com/VairaVF/status/249056381435510784 un https://twitter.com/VairaVF/status/249056323348615168
[5] Satversmes aizsardzības biroja likums. http://www.likumi.lv/doc.php?id=57257
[6] Valsts drošības iestāžu likums. http://www.likumi.lv/doc.php?id=57256
0