Foto - Ģirts Raģelis
 
Pilsēta
03.07.2018

Kam no Maskačkas bail?

Komentē
2

"Vēl caur Jāņa vārtiem cauri,
Kamēr pretnāk lauki, mauri.
Ārķi šo līdz pašu Rīgu
Sauc par Moskavs Ārrīgu."
(No Ernesta Dinsberga, Mārča Reinberga darba "Rīga jeb ziņģe par Rīgu un viņas dzīvi", 1865)

 

Mīts par Rīgas Latgales priekšpilsētas kolorītāko apkaimi – Maskavas forštati, tautā sauktu Maskačku, – kā par pilsētas krēslas zonu, kur tantaliskās mokās ieslēgti visi tajā nokļuvušie, jau pasen kļuvis apnicīgs. Tomēr jēdzienam "mīts", raksturojot šo Rīgas daļu, piemīt zināma nosacītība. Lai Maskačkā piedzīvotu kaut ko neparastu, īpaši apstākļi nav priekšnosacījums, jo smalkjūtīgu pilsoņu acīm te visai ikdienišķi paveras mulsinoša aina. Nav noslēpums, ka ierastie epiteti, ar kuriem sabiedrība apvelta Maskačku, ir emocionāli piesātināti: "šausmīga", "visbīstamākais rajons", "biedējoša", "nepatīkama". Mazliet par daudz nekārtību, neslēpta bohēma, mazāka labklājīgo iedzīvotāju klātbūtne un maģistrālās Maskavas ielas ēku drūmie vaibsti daudzviet uzskatāmi atgādina, ka Rīga joprojām nav gatava, un savu atdzimšanu jeb 21. gadsimta revitalizāciju forštates vēsturiskā unikalitāte vēl tikai pacietīgi gaida.

Pilsētvidi veido dažādu laikmetu – cara, brīvvalsts, padomju, postsociālisma – arhitektūra, taču viskritiskākajā stāvoklī šajā apkaimē ir tradicionālās 19. gadsimta koka ēkas. Apstiprinājums tam gūts arī Latvijas Televīzijas raidījumā "Adreses", kurā arhitektūras pazinējs Mārtiņš Ķibilds kopā ar Maskačkas apdziedātāju Māru Upmani-Holšteini dodas pa apkaimes ielām, pretstatot divas agrākās nomales, ko apdzīvojuši strādnieki un zvejnieki, – Maskavas forštati un Ķīpsalu –, vietas, kur saglabājusies 19. un 20. gadsimtā celtā koka arhitektūra. Skatītāji tiek rosināti pārdomāt savas attiecības ar apkārtējo vidi, arhitektūru, dizainu, ēku stāstiem un sev nozīmīgām vietām, kamēr raidījuma vadītājs vaicā: "Agrākais Rīgas nomaļu koka māju šarms izzūd visur – kā Ķīpsalā, tā Maskavas forštatē. Jautājums – kas nāk vietā?"

Adreses, kuras veido cilvēki

Kas ir adrese? Tā ir personas dzīvesvieta, ko iedzīvina pats cilvēks. Maskačkā to apliecina vairākas lieliskas iniciatīvas. Piemēram, aktīviste no "Asociācijas Latgales priekšpilsētas attīstībai", enerģiskā Baiba Giptere, ar saviem un kaimiņu spēkiem labiekārto pagalmus un rūpējas par to sakopšanu. Baiba ir uzmundrinošs piemērs apkārtējiem: "Cilvēkiem patīk šeit dzīvot. Kur veidojas skaistāka vide, tur arī kārtīgāka un sakārtotāka apkārtne noteikti tam visam nāk līdzi. Viens pagalmiņš, vēl viens pagalmiņš, vēl viens, un tā arī šī Maskavas forštate ar savu briesmīgo slavu lēnā garā aizies pagātnē." [1] Aktīvo kaimiņu projekti – šajā apkārtnē "Lielās talkas pagalmu kustība" – Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā izpelnījās uzmanību ne tikai ar labiekārtotu pagalmu vidi, bet arī košiem un draudzīgiem ikgadējiem kaimiņu svētkiem. [2] Zeļošie stūrīši un ziedošās dobes pagalmā, ko pārņēmusi zaļo īkšķu kustība, aktīvistu koptos apzaļumojumus liek dēvēt par lokālo Rundāli.

Līdzās šai kaimiņu kustībai pilsētas centram tuvākajā forštates pusē – Lastādijā – darbojas arī citi iniciatīvas un jaunrades pilni cilvēki. Aktīvā inteliģentu kustība, biedrība "Free Riga", vienojoties ar tukšu ēku īpašniekiem, atdzīvina un pārvērš tās par sabiedrībai noderīgām, publiskām radošajām telpām. Iespēju aktīvai iedzīvotāju līdzdalībai paredz regulāra iespēja pieteikties rezidencēm. Biedrības "T17" jeb rezidences Turgeņeva ielā 17 aktīvistu mērķis ir "kopīgi ar citiem aktīvajiem iedzīvotājiem pētīt Lastādijas – senās ostas apkaimes – sadzīvi un stāstus, aktivizēt tās kultūras dzīvi un stiprināt piederības sajūtu". Uzmanību saista arī "T17" 2017. gada augustā izdotā lokālā karte "Tikšanās ar Lastādiju". Savā jaunākajā versijā tā ietver 38 punktus, kuri Lastādijas un Maskavas forštates iedzīvotājiem ir topogrāfiski, kultūrvēsturiski un subjektīvi nozīmīgi, bet svarīgākais – tie atklāj apkaimes vietu cilvēciskos vaibstus. Kartes vietu apraksti veidoti kā poētiski asprātīgas un reizē praktiski orientētas urbānās miniatūras. Apkaimes topogrāfijā iezīmēti iedzīvotāju personiskie iespaidi un arī emocionālie nospiedumi: "Dzīve iet uz priekšu," atgādina vietējais rabīns pie Rīgas Lielās Horālās sinagogas memoriāla, bet kāda cienījama kundze, 400 gadus vecās Jēzusbaznīcas apmeklētāja, ar gandrīz vai mūžības balsi saka: "Es te nācu un nākšu. Šī ir visskaistākā baznīca. Svēta vieta." Īpaši simpātiska priekšrocība, kuru nedrīkst nepieminēt, – punktus elektroniski var pievienot un karti nebeidzami papildināt ikviens, tādējādi veidojot pašam savus Lastādijas stāstus un personisko topogrāfiju.

Būtisks aspekts, uz ko rosina "T17" iniciatīva, ir atbildība, individuāla iesaiste, optimisms un neuzspēlēts dzīvesprieks lokāli patriotiskas darbošanās labā. Mazliet neticami un grūti aptverami vidējā latvieša dūmakainajam pasaules skatījumam, vai ne? Tomēr visai reāli un veselīgi. Kartē atrodamie objekti un vietas uzrāda gana daudz ieinteresētu un uzņēmīgu cilvēku paveikto, piemēram, Krasta darbnīcu ēkas, kurās atrodas "Krasta galerija", mūziķa Igo dizaina lietu darbnīca, kafejnīca "Bānūzis", kurā vēl nesen mājoja šarmants antikvariāts, "Goodwil Studio" ar brīvu, multikulturālu atmosfēru, galda spēļu vakariem un latviešu un angļu sarunvalodas kursiem, romantiskais kaķu suvenīru veikals "Deficīts", sociālā uzņēmējdarbības paraugs "Humusa komanda" ar gardiem Tuvo Austrumu ēdieniem, atdzimstošā Dagdas iela un daudz kas cits.

Ikdienā daudzi Maskavas forštates iedzīvotāji netieši apliecina, ka vietējo attieksme pret savu apkaimi nav uzspēlēta pozitīvisma poza vai nomācoša nasta, ar kuru jāsamierinās. Katrs, kurš jūtas piederīgs Maskačkai, tāds arī ir. Un katram ar darītvēlmi, ideju vai labu vēsti, šeit ir potenciāls un cerība.

Atšķir(t)ība

Maskačkas atšķir(t)ība pilsētvidē ir vēsturiski veidojusies parādība, sākot ar senās priekšpilsētas jeb Ārrīgas apbūvi ārpus Vecrīgas vaļņiem, kuri pastāvēja līdz pat 1857. gadam, kad pakāpeniski tika nojaukti un pilsēta ieguva mūsdienās jau pierasto apveidu. Liecības par to, ka ārpus Rīgas centra vaļņiem "ne tik tikumīga un paklausīga bija ārpilsēta – Lastādija" un te "vairāk savvaļas un pārgalvības" 1930. gadā sniedzis Rutku tēvs (Arveds Mihelsons) savā stāstā "Rīgas ķeizars", tomēr tās rodamas arī dažādos citos vēsturiskos, literāros, periodiskos avotos.

Preses hronikās lasāms ne mazums gadījumu par nekārtībām priekšpilsētā – satiksmes traucēšanu, smēķēšanu braucot, noģiftēšanos, jaundzimušo un bērnu lielo mirstību, zādzībām un citiem nelāgiem notikumiem. 1889. gada "Rīgas Pilsētas Policijas Avīzē" minēts, ka "[n]o žīdu Movši Šlahtmana un Miheļa Ovseja dzīvokļa Lielā Maskavas ielā 132 7. oktobrī caur logu nozagtas dažādas drēbes 145 rubļu vērtībā" [3], kāda cita gada avīzēs lasāms, kā "mazpilsone Domna Markova Jaroslavas ielā Nr.16 atrodošā traktierī iedama, nokrita no trepēm un pārlauza kāju (..)" [4] vai, piemēram, "28. augusta vakarā kāds nepatīkams cilvēks Maskavas ielā pie mājas Nr.75 uzbruka zemniekam Aleksandram Mihelsonam, kurš iedzēries gāja pa ielu, un ievainoja Mihelsonu ar nazi mugurā (..)" [5].  Savukārt "17. decembrī Lielā Maskavas ielā Nr.193 ķildojoties, kurpnieks Roberts Guts ievainoja ar nazi krūtīs strādnieku Karlu Štolcu (..)" [6]. Tomēr apgalvot, ka šādu negadījumu krietni mazāk Iekšrīgas ielās, gan nevar.

Iepazīstot Maskavas forštati, ir jāņem vērā, ka tās ievērojamā kultūrvēsture, kas jau no 17. gadsimta visciešāk saistīta ar etniskajām minoritātēm – krieviem un ebrejiem –, ir plaša, sensitīva un faktoloģiski, hronoloģiski, pētnieciski un, galvenokārt, emocionāli ietilpīga tēma. Tā skar jautājumus, no kuriem liela daļa sabiedrības joprojām distancējas. Latvijas simtgadē ir svarīgi apzināties, ka multikulturālās vēstures nospiedumi ir būtiski arī visas Latvijas vēsturei un ka Latvijas valsts, Latvijas teritorijas un konkrētu "adrešu" vēsture nav saistāma tikai ar latviešu nāciju un daudzas vēstures epizodes joprojām ir aktualizējamas un skatāmas plašākos analītiskos kontekstos. Izcilā teātra un kino zinātniece Valentīna Freimane, runājot par sabiedrībā politizētajiem jautājumiem, kas skar Latvijas etnisko minoritāti – krievu kopienu –, aicina nejaukt "Puškinu ar Putinu" [7], bet vēsturnieks Andris Caune grāmatas "Rīgas Latgales priekšpilsēta" priekšvārdā izteicis cerību, ka nākamā rīdzinieku paaudze ar cieņu atcerēsies "tos iepriekšēju paaudžu dažādu tautību rīdziniekus, kas cēluši un veidojoši šo pilsētu" [8]: un te īpaši minama arī Maskavas forštates krievu inteliģence, bagātu namu īpašnieki, skolotāji, ārsti, tirgotāji. Tāpat Maskavas forštate neizbēgami saistāma ar ebreju kopienas likteni Latvijā, par ko šodien atgādina Lielās horālās sinagogas drupas Gogoļa ielā un piemineklis  Žanim Lipkem un citiem ebreju glābējiem, Rīgas Geto un Latvijas Holokausta muzejs Spīķeros, Ebreju iela un tai blakus esošie kādreizējie ebreju kapi.

1941. gada 30. novembra un 8. decembra masu slepkavības Rumbulā, kurā tika nogalināti šajā pašā gadā izveidotajā Rīgas ebreju geto ieslodzītie cilvēki, ir daļa no apkaimes vēstures, jo geto robežas, kas aptvēra plašu teritoriju Maskavas, Jersikas, Ebreju, Līksnas, Lielā Kalna, Katoļu, Jēkabpils un Lāčplēša ielās, ir ievērojama daļa no mūsu Maskačkas.

If You Like Maskačka, Maskačka Likes You

Kinoteorētiķa Viktora Freiberga leģendārais izteikums "Braukšana 15. trolejbusā ir eksistenciāls jautājums" [9] ietver esenciālu, lokālo vidi visai nepārprotami raksturojošu vēstījumu. Šī maršruta "Latvijas Universitāte–Ķengarags" realitāti pārējai sabiedrībai reprezentē feisbuka un tvitera konts kā "15. trolejbusa ziņas@trolejbuss15", kas vēsta, ka īsti iepazīt Rīgu un Latviju varot, tikai iepazīstot 15. trolejbusu. [10] Administrētāji ironiski min transporta līdzekļa "patīkamo aromātu" kā vienu no atpazīstamības zīmēm. Ne mazums sociālo tīklu lietotāju dalās pieredzē par saviem braucieniem šajā maršrutā.

Otra populārākā Maskačkas sabiedriskā transporta maršruta – 7. tramvaja – vide šajā ziņā nav diži atšķirīga, jo permanentas smakas varā bieži slīgst viss transporta līdzeklis un smirdoņas avots ir neidentificējams. Diemžēl Rīgas satiksmes piemīlīgās preventīvās reklāmas un gleznieciskās filmiņas ar pasaules dižgaru mākslu vai ēdienu receptes tramvaju ekrānu displejos nemazina apstākļus, kuros pabijušajam vienīgā iespēja atgūt normālu pašsajūtu un sejas krāsu ir dezinficējoša vanna vai taisns ceļš uz spirtoto dzērienu pārdotuvi "Nāc uz manām trepēm". Sava veida apburtais loks, kas liek kļūt par smakas vajātajiem.

Naski apkaimes demonizācijas paņēmieni pastāv ne tikai tautas mēlē, tiem savu roku pieliek arī sabiedrībā atpazīstamas personas. Tas rosina uz jautājumu – kas ir viena no lielākajām Maskačkas problēmām? Nākas domāt, ka nereti tie ir ārišķīgie. Šis simpātiskais apzīmējums sastopams Luīzes Pastores bērnu grāmatā "Maskačkas stāsts" (2013). Grāmatas varoņi – Maskačkas suņi – par sevi saka: "Mēs neesam "sliktie", mēs tikai sargājam savas mājas." Darbā ietverta cilvēciska ideja, kura lielā mērā attiecas uz ikvienu no mums, lai kur mēs dzīvotu, – vietējā apkaime pašiem tās iedzīvotājiem ir sava veida pasaules centrs. Ne velti suņi teritoriju aiz Maskačkas vārtiem sauc par Āreju, kas autores tēlojumā ir asprātīgs centra un perifērijas apvērsums.

Latvijas valsts 100. dzimšanas diena atgādina, cik vērtīgi apzināties savas apkārtējās lokālvides potenciālu un – Maskavas forštates kontekstā – kultūrvēsturiskā mantojuma dažādības pievilcību. Būtu derīgi atcerēties, ka ne tikai latvieši ir lūgti viesi šajos svētkos. Katri svētki savā būtībā taču ir prieks, ko dalīt kopā ar savējiem. Vai simtgades kūka negaršos mazliet sāji, ja pie svinību galda būsim vienīgie svētku viesi? Un ko mēs katrs individuāli saprotam ar jēdzieniem "savējie", "mūsējie"? Vai savējo lokā neietilpst mūsu visi līdzcilvēki, draugi, kaimiņi, kolēģi, neatkarīgi no savas etniskās piederības, cilvēki, no kuriem ļoti daudzi ikdienišķi pauž lojalitāti šai valstij un sniedz ieguldījumu tās attīstībā?

Apkaimes aktualitātes atspoguļojošajā feisbuka lapā "If You Like Maskačka, Maskačka Likes You", kur lasāmi un skatāmi dažādi kolorīti apkaimes jaunumi, asprātīgi pārfrāzēts Latvijas Institūta veidotās, tūristiem paredzētās lapas "If you like Latvia Latvia likes you" – "Ja tev patīk Latvija, Tu patīc Latvijai" moto. Domājot analoģijās, visai vienkārša un vairākumā gadījumu nesāpīga ir iespēja tiekties kaut mazliet iepazīt šķietami atbaidošo un mītisko Rīgas pusi, kas realitāte nav tāla, sveša teritorija, bet mazliet citāda Rīga, kura bez snobiskas glances un nopulējuma piedāvā daudz jauku vietu dažu minūšu attālumā no galvaspilsētas centra.  

Tikai šeit iespējams sastapt vīrieti, kas skaļi, sirsnīgi un pilnīgi šķībi dzied Andreja Vozņesenska tekstus no balādes "Dāvāja Māriņa" krieviskās versijas "Миллион алых роз", tramvaja vadītāju, kurš mēdz izkāpt konkrētās pieturās, lai no vienā pieturā paņemta mistiska sarkana trauciņa nākamajā pieturā pabarotu klaiņojošus kaķēnus, piparbodes pārdevēju, kura ik dienas saka mīļu paldies katram pircējam, meiteni, kas tramvajā ved gigantiska izmēra sudrabainu piecstaru zvaigzni, vai leģendāro krievu tirgotāju trīsvienību ar profesionāli atstrādātu piedāvājumu: "Cienījamie pasažieri! Baterijas, velūra kabatas lakatiņi, superlīme. Pērciet, nenožēlosiet!" Vai pēc skata vienkāršus, reizēm mazliet iereibušus, taču citādi sirsnīgus ļaudis, kuri ikdienas runā iekļauj poētiskus aforismus: "Kāds paspēja, kāds nokavēja…", "Dzīvē neko nenožēlojiet!" un tamlīdzīgus.

Un te, adresējot novēlējumu skeptiķiem, jāliek lietā vēlējuma fragments no kādā iepriekš pieminētā ceļveža "Tikšanās ar Lastādiju" dialoga: "Kā labi sajusties Rīgā? Iemīlies!" Mūsu adrese: Maskačka.

 

[1] Baiba Giptere: "Šeit nebija nekā, izņemot zāli līdz viduklim, viss briesmīgi aizaudzis." Saknes debesīs. 21.05.2017. Tiešsaiste.

[2] Kaimiņu svētki Maskavas forštatē. Un kas notiek tavā pagalmā? Rīga 2014. 16.09.2013. Tiešsaiste.

[3] Pilsētas dienashronika. Zādzības. Rīgas Pilsētas Policijas Avīze, Nr.225 (10.10.1889).

[4] Pilsētas dienashronika. Nelaimes atgadījums. Rīgas Pilsētas Policijas Avīze, Nr.244 (08.11.1895).

[5] Pilsētas dienashronika. Ievainošana. Rīgas Pilsētas Policijas Avīze, Nr.191 (01.09.1895).

[6] Pilsētas dienashronika. Ievainošana. Rīgas Pilsētas Policijas Avīze, Nr.277 (20.12.1895).

[7] Latvju Teksti. Literatūras žurnāls. Latvijas Literatūras centrs, Nr. 7, 2012, 8. lpp.

[8] Caune, A. Rīgas Latgales priekšpilsēta pirms 100 gadiem. Priekšpilsētas ielas, celtnes un iedzīvotāji 20. gadsimta pirmās puses atklātnēs. Latvijas vēstures institūta apgāds. Rīga: 2013, 8. lpp.

[9] Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāte. LU SZF runā. Tiešsaiste.

[10] 15. trolejbusa ziņas. @trolejbuss15. Tiešsaiste.

Agija Ābiķe-Kondrāte

Agija Ābiķe-Kondrāte ir filoloģijas maģistre. Profesionālā pieredze un intereses saistītas ar Latvijas muzejiem. Valdzina glezniecība un lirika, mūža sapnis ir dzejas krājumu kolekcija. Mīļākā vārdšķi...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2