Par Marijas Kondo grāmatu "Kārtības maģija", apgāds "Zvaigzne ABC", 2016
Man nepatīk slaucīt putekļus, un es neredzu jēgu tiem veltīt vairāk par vienu reizi nedēļā. Bet tie mani kaitina. Jo sevišķi tagad, kad man mājās ir zīdainis, ir sajūta, ka es to tikai daru kā haotiski rotēju pa telpām ar mitru lupatiņu, lasīdama kopā lego klučus, kaķa spalvu kumšķus, atstātas krūzes, izmētātas drēbītes. Mājas piekārtošana paņem visu manu brīvo laiku starp zīdīšanas, gatavošanas un rotaļāšanās reizēm, un es esmu kļuvusi par vienu no viņām – (izmisušajām?) mājsaimniecēm. Par mērķauditoriju pašpalīdzības un padomu grāmatām. Tādām kā nesen latviski pārtulkotais pasaules bestsellers "Kārtības maģija", kuru man ierosināja izlasīt "Satori" redakcija. Paldies jums! Tā ilgāk vairs nevarēja turpināties – vai nu manai mājai, vai manai attieksmei bija pienācis laiks mainīties. Nupat beidzu nedēļu ilgu kārtošanu, un mana māja nekad vairs nebūs netīra. Man viss būs kārtībā. Ļaudis man teiks, ka "es izskatoties laimīgāka", man izdosies "palielināt pārdošanas apjomus", beidzot "atbrīvoties no 3 liekajiem kilogramiem", un es sākšu "saņemt īsziņas no kāda".
Par japāņu kārtības konsultantes Marijas Kondo jeb Konmarī kārtošanas tehnikām biju jau dzirdējusi no Rietumvalstīs dzīvojošajiem draugiem, viņa ir arī ļoti populāra vietnē "Youtube", un viņas kārtošanas metodei nav ne vainas. Es gan nevaru piekrist latviskojumam "Marija Kondo", jo viņas vārds, kas japāņu valodā skan "Ma-ri-e", nav bibliskas izcelsmes. Varbūt vārds ir ar nodomu pielāgots Rietumu tirgum, kur grāmata guvusi lielākos panākumus.
Man pazīstamie japāņu vienaudži lielākoties par šo autori neko nezināja. Bijusī skolasbiedrene bija par Kondo lasījusi laikraksta "Courrier Japon" dzīvesstila sadaļā, kurā tiek publicēti provokatīvi raksti par Ķīnas miljonāru bērnu izlaidībām, nigēriešu kāzu rituāliem, "kucēncilvēkiem" (human pups) u.tml. Skolasbiedrene teica, ka viņai Marija Kondo šķietot vairāk tāda kā televīzijas izklaidētāja, tad jūsmīgi iespiedzās un sacīja, ka arī gribētu būt slavena kārtības konsultante.
Toties Parīzē dzīvojošā japāņu māksliniece Mako Išizuka, kas savos mākslas projektos mēģina pievērst francūžus japāniskai kārtības mīlestībai, zināja teikt, ka Konmarī ir vienkārši paveicies tikt tulkotai daudzās valodās. Tādas grāmatas Japānā iznākot ļoti daudz, un šī neizceļas citu vidū. Mako ik dienas kārto ne tikai savu Parīzes istabiņu, bet sakopj arī kopējo kāpņu telpu un dodas slaucīt Monmartras ielu: "Cilvēki man jautā, kādēļ es tā daru. Es saku: lai dalītos pieredzē un gudrībā, ko esmu mantojusi no savas kultūras."
Tīrība ir centrālā vērtība japāņu tradicionālajā reliģijā sintoismā, kur nepastāv labā un ļaunā nošķīrums, tikai dažādu pakāpju tīrs vai piesārņots. Ikviens gariņš, kuram, sasitot plaukstas, var palūgt, lai tas piepilda vēlēšanos, dzīvo pilnīgi tīrā vietā, bet materiālā pasaule neizbēgami nes sev līdzi netīrību. Sintoisms būtībā ir rituāla tīrīšanās, kas pamatīgi iesakņojusies japāņu kultūrā un identitātē. Sakārtota dzīves telpa un detalizēts dienas plānojums ir kā struktūra, kurā justies brīvam un kurā nevar ienākt nekas lieks, traucējošs un neparedzēts. Pretēji mums Eiropā, kur brīvību saistām ar haotisku rīcību un spontanitāti. Mako man privātā sarunā teica, ka francūžiem bieži viņu neorganizētība pašiem traucē un viņi lūdz palīdzību kārtošanā. Tad viņas interneta sarunām atvēlētais laiks beidzās.
Kārtošanas konsultante Konmarī piecus gadus ir kalpojusi sintoistu templī un stāsta par sevi kā cilvēku, kas nav spējis paciest nekārtību jau kopš agras bērnības – skolas vecumā viņa pirkusi un lasījusi visus pieejamos mājsaimnieču žurnālus, regulāri pārkārtojusi un iztukšojusi savus un brāļa un māsas skapjus, bet nekārtība tik un tā vienmēr atgriezusies. Reiz mēneša laikā viņa esot izmetusi 30 maisus ar "atkritumiem" (pēdējos divus gadus nelietotām mantām), tad trīs gadus pavadījusi, "tīrīdama un mezdama ārā mantas, bet istaba joprojām bija nekārtīga", līdz beidzot izdomājusi savu kārtošanas metodi, kas aprakstīta grāmatā "Kārtības maģija".
Tiekot pāri nepatikai pret "TV Shop" stila ievadu, klienšu liecībām par metodes efektivitāti, populistiskiem apgalvojumiem ("90 % panākumu ir atkarīgi no domāšanas", "Kad pabeigsiet kārtot māju, jūsu dzīve mainīsies" utt.) un vietām nesaprotamo tulkojumu no amerikāņu angļu valodas, grāmatā patiešām var izlasīt vairākus vienkāršus un noderīgus padomus. Piemēram, ka lietas ir ērtāk šķirot pēc veida, nevis pa telpām. Māja ir jākārto vienā paņēmienā, kamēr jūties pacilāts un spara pilns. Jāpatur tikai tās lietas, kuras, paņemtas rokās, "uzšķeļ prieka dzirksti". Un jau sakārtotajā "ainavā" visu vienmēr jānoliek atpakaļ vietā.
Man ideja par kārtošanu kā garīgu disciplīnu šķiet ļoti simpātiska. Tā vietā, lai veidotu mālus, kārtotu ziedus vai dziedātu korī, pārvērst mājas kārtošanu par pilnveidojamu dzīves mākslu šķiet patiešām atjautīgi. Konmarī popularizē animistisku attieksmi pret materiālo pasauli, māca pirms izmešanas pateikt "paldies" uzticami kalpojušam priekšmetam, veidot dialogu ar lietām un ieklausīties tajās, velkot paralēles ar cilvēciskām attiecībām ("drēbes, tāpat kā cilvēki, spēj labāk atpūsties kopā ar sev līdzīgajiem"). Viņa nenovirzās no pieteiktā "maģijas" kursa un pārliecinoši stūrē savu klienti pretī tīrības brīnumam, mijot racionālus padomus, japāņu tradicionālā dzīvesveida atziņas un modernu ezoterisku absurdu ("sievietes, kuras mājā valkā treniņtērpu, podiņos audzē kaktusus. (..) taču runā, ka kaktusi izdala daudz negatīvi lādētu jonu").
Pēc autores ieteikuma kārtošanu sāku ar drēbēm. Nekas daudz man nebija ārā metams, taču Konmarī pamudinājumi ļāva vieglāk izšķirties par dažu lietu neglabāšanu priekšdienām. Šī grāmatas daļa man šķita vērtīgākā, jo tajā tiek piedāvātas arī praktiskas tehnikas, kā locīt drēbes un zeķes, lai tās aizņemtu mazāk vietas un neburzītos. No Japānas nāk papīra locīšanas māksla, tāpat viņiem ir tradicionālā apģērba kimono un jukatas uzglabāšanas metodes, taču patiesība ir vienkāršāka par origami: drēbju locīšana pēc žāvēšanas ir iespēja tās rūpīgi aplūkot. Saudzīga salocīšana, tāpat kā gludināšana, ir brīdis, kuru es veltu savai lietai, izvērtēju tās stāvokli un padomāju, vai man tā vajadzīga. Locīšanā es iesaistīju arī ģimeni – un nu mums katram tagad ir viens akurāti salocītu drēbju plaukts. Vieglums, ar kādu Konmarī pārloka zeķi, man atgādināja, kā Akira reiz Japānā mācīja mīcīt onigiri rīsu pikas ar laša gabaliņi viducī. Viņa tās sauca par sirds kūciņām, kuras dot līdzi ceļā tam, kuru mīli, jo to formā vēl redzams un jūtams gatavotāja roku nospiedums. Atcerējos arī, cik siltas skolas gados šķita mammas gludinātās drēbes – kā iedrošinoša plauksta pie muguras.
Pēc tam sekoja grāmatas. Konmarī iesaka tās mest laukā, jo ""kaut kad" [izlasīsiet, pārlasīsiet] nozīmē "nekad"". Paturiet tikai dažas, kas rada prieku... Bet man visas rada prieku! Es jau tās vienreiz atlasīju un izvēlējos. Jā, mani fascinē arī visas vecās padomju dzejas izlasītes. Es reizēm paceļu un ievelku migā arī tās, ko izmet citi. Grāmatu klātbūtne mani iedvesmo. Man patīk, ejot pa koridoru, pamanīt kādu grāmatas aizmugurīti, ielasīties un atrast šķietami meklētās atbildes.
Lasot tālāk, kārtošanas fejas nepiekāpīgais tonis kļūst arvien valdonīgāks: "Pat trīs gadus vecs bērns spēj kārtot!", "Dāvanas nav "lietas", bet līdzeklis jūtu paušanai", "Ierādiet katram ģimenes loceklim viņa vietu mantu glabāšanai!" Lai arī saprotu, ka viņas stingrība un runas veids ir humoristisks pārspīlējums, pamazām sāku just pretestību. Man tomēr traucē Konmarī apgalvojumu pretrunīgums, patvaļīgi izvēlētie statistikas skaitļi un izteikumu muļķīgums ("kad jāizmet izmetamās mantas, problēmas izraisa racionālā domāšana"). Pie nodaļas "Gultas veļa ciemiņam, kurš nekad neatnāk" manī notika lūzums. Mana māja ir pilna ar segām un plediņiem, kuros es varu ietīt salijušu ciemiņu, aizklāt vējainas logu spraugas un jebkurā laikā varu izguldīt vismaz četrus nejaušus palicējus. Lai arī bieži nesanāk, bet es gribu dzīvot šādai iespējamībai… Kad grāmatas sākumā Konmarī lika iztēloties savu "ideālo dzīvesveidu", es iztēlojos ciemos sanākušus draugus, bērnus un viņu viesus. Mana māja nav askētiska meditācijas celle, bet gan vieta, kur var nākt ēst un dzert, spēlēt spēles un reizēm nokavēt pēdējo autobusu. Un šajā ideālajā vīzijā es redzu arī suni, kaķi un putekļus. Varbūt man patīk aizmigt tukšā sakārtotā telpā ar svaigu gaisu, bet man patīk arī franču bezrūpība, flāmu bagātīgi nokrautais galds, slāviskas pārmērības un alkains, dumpiniecisks brīvības gars. Tās taču ir tikai lietas! Neatkarīgi no kultūras tām nevajadzētu mums traucēt dzīvot.
Ņemot vērā, ka "Kārtības maģija" ir grāmata, kas māca pieticību, tajā ir pārāk daudz solījumu. Pārāk agresīvi pierunājošs mārketings sola gan kļūt bagātam, gan palīdzēt notievēt, gan atrisināt psiholoģiskās problēmas, novērst pinnes un kompleksus, apprecēties, aizstāt fenšui, veikt "detoksikāciju" utt. Kā kazino gar acīm griežas izmesto lietu skaits – vismaz 30 maisi dienā, pa visiem kopā 28 000, kopā vairāk nekā miljons lietu. Mani mēģina pārliecināt, ka man šī metode ir vajadzīga, tieši tādā pašā veidā, kā pārdevēji mani ir agrāk pārliecinājuši par visas tās liekās mantības nepieciešamību.
Ironiskā kārtā, lasot grāmatu, kļūst skaidrs, ka tā ir tikai vēl viens priekšmets, kuru izmest kopā ar bezmaksas paraudziņiem, pamācību diskiem un komandas veidošanas kursu pierakstiem. Pašpalīdzības grāmatu kategorija izliekas par praktisku, noderīgu tehnisko literatūru, kas satur instrukcijas reālu problēmu risināšanai, lai radītu komerciāli veiksmīgu produktu, bet patiesībā tikai ekspluatē to, ka cilvēki patiešām vēlas šīs problēmas risināt. Šo grāmatu reālais saturs visbiežāk ir ļoti vājš, tomēr pietiekams, lai pildītu savu mērķi – pārliecinātu dezorientētu pircēju šo lietu iegādāties. Konmarī necīnās ar patērēšanas kultūru, bet tikai investē pirkšanas un pārdošanas apjomu palielināšanā un "bezsmadzeņu" pircējas tēla kultivēšanā. Viņas konsultācijas ir paredzētas tikai sievietēm, vidējā vecuma mājsaimniecēm, kuru ieskicētais profils liek domāt par apsēstu šopaholiķi un mantu vācēju, kas pati nespēj pieņemt lēmumus un kam ir jāpalīdz domāt.
Man sakārtot domas palīdzēja šī raksta uzrakstīšana, un kādu brīdi, varbūt pat veselu dienu, es jutīšos maģiski. Rakstot gan es nopietni iekavēju putekļu slaucīšanu, un laikam nāksies ar tiem samierināties. "Personīgās svētnīcas" iekārtošana tik un tā neatrisinās to, ka bērni turpinās izmētāt mantas un, pārnākot mājās, nedos laiku izņemt un salikt pa atvilktnēm somas saturu un nolikt somu skapī, lai tā nezaudētu formu. Tomēr japāņu kārtības paraugs ir arī mans ideāls.
Vēsturiski japāņi ir apzinājušies resursu taupības vērtību daudz senāk nekā citur pasaulē. Edo periodā (17./18. gs.), kad Japāna bija izolējusies no sakariem ar pārējo pasauli, tā uzlaboja savu ekonomiku un izveidoja pašpietiekamu sabiedrību, tieši pateicoties pilnīgai materiālu pārstrādei un ilgtspējīgai mežu izmantošanai, un tajā laikā viņu kultūrā nostiprinājās mottainai (budistu termins, kas apzīmē nožēlu par pārpalikumu radīšanu) princips. Es uzskatu, ka japāņi noteikti var sniegt labu piemēru tīrākas un kārtīgākas vides veidošanā, un to viņi arī dara ne tikai pašpalīdzības grāmatu formātā. Īstie tīrības krustneši ir japāņu organizācijas "Greenbird" aktīvisti, kas, bruņojušies slotām, ar saukli "Tīrāka pilsēta – tīrāks prāts un sirds" slauka Parīzi, Bergenu, Šrilanku, Dakāru u.c. Kā arī japāņu futbola fani, kas 2014. gadā pasaules futbola čempionātā pēc Zilo samuraju zaudējuma Didjē Drogbas komandai 2:1 savāca stadionā visus atkritumus.
2