Par ko tad ir stāsts? Par pēckara Japānu, par Nagasaki (autora dzimtās) pilsētas drupām, no kurām neticamā ātrumā izslejas augstceltnes, par tradicionālās kultūras piekāpšanos Amerikas popkultūrai un pašiem japāņiem šajā pārmaiņu apņemtajā pasaulē. Tā vismaz šķiet pirmajā brīdī, kad parādās pirmais dienasgrāmatas virsraksts - 1948. gada oktobris. Taču drīz vien autors liek noprast, ka galvenā varoņa – bijušā mākslinieka - liktenis iesniedzas daudz dziļāk par „vispārīgo gadījumu”, par to jau sākumā brīdina grāmatas nosaukums.
Diezin vai uz kādu citu pasaules tautu Otrais pasaules karš ir atstājis tik milzīgu iespaidu kā uz japāņiem. Tiem, kas karu atbalstīja un tika godāti par varoņiem, pēc zaudējuma arī jāuzņemas visa atbildība par tā sekām un jāpacieš klusējošs visu cietušo nosodījums. Šī melnā ēna krīt arī uz tautas tradīcijām un kultūru, pēckara japāņu sabiedrība cenšas pārraut saites ar pirmskara Japānu, tāpēc jebkādas ar karu saistītas tēmas ir tabu, kaut gan tā sekas skaidri redzamas visapkārt. Šīs ilgās noklusēšanas dēļ romāns, kas lūkojas 40 gadus senā pagātnē (sarakstīts 1986.) liekas atklājam neizrunāto, nākamajām paaudzēm neizstāstīto stāstu.
Grāmatas lielākā vērtība ir stāstījuma veids – ar nelieliem atmiņu uzplaiksnījumiem un sarunu zemtekstiem pa mazām daļiņām atklājas grāmatas patiesais stāsts, tomēr nekad ne līdz galam, noslēgumā radot tumšas gleznas iespaidu, kurā tikai atsevišķi gaismas laukumiņi ļauj nojaust, ne saredzēt attēloto. Īpašu vērību autors pievērš smalkiem dabas un pilsētas ainavu aprakstiem, kas palīdz iejusties gan apkārtējā vidē, gan japāņu īpatnējā redzējumā uz to. Patīkams un atbilstošs ir arī grāmatas noformējums, tāpat arī tulkojumam nekādas vainas neatradu (autors raksta angļu valodā).
Pēc grāmatas izlasīšanas rodas nepārvarama vēlme pārlasīt Vikipēdijā Otrā pasaules kara notikumus Japānā, bet autora vārdu domās nolieku starp labākajiem šobrīd man zināmajiem rakstniekiem.
0