Gagarins
Uz staba skaļrunis
Dzied dziesmu nerimis
Par tavu likteni sabeigto, salauzto, grūto.
Pusmūža grāmatvedis
Biļeti pērk
Savai sievietītei, kurai krepžoržeta tērps.
Rindā piektā nosēdinās viņus,
Aizslēgtas aiz viņiem durvis tiks.
Kinohronikā tiem piesienamo aerostatu parādīs.
Zinātnieku akadēmiķi,
Divas audējas un pļavu ziedos,
Šajā pasaulē viss zūd, skaņā, gaismā pārvēršas.
Lūk, jau arī viņi izzūd
Ēnā melni samtainā,
Šajās siltajās un pēdējās, šajās saulainajās dienās.
Cilvēciņš
Cilvēciņš uz austrumiem dodas,
Viņam ir svilpīte, lampiņa dota.
Ja vajadzēs, paraus aukliņas divas
Piepūtīs glābšanas vesti pilnu.
Tālu lejā zem kājām ledus sāļš.
Ledus graudiņi, moku klājs.
Nevienam nav vajadzīgs, smieklīgs tas.
Virs klusuma cilvēciņš lido mazs.
Virs aklas putras bez uguntiņas nevienas.
Prot svilpītē iepūst, bet tas viņam nerada prieku.
Tumsā karājas ļautiņi rindās vien.
Parāde klusējoša, gaisos klīstošs dārzs,
Simts dvēseļu, dienu no nakts kas vairs neatšķir.
... ūdeņos sasaldēts ūdens dreifē un pil....
Ak, cik gan saldi, kad Visumu bužina
Ar borta ugunīm, tumsā tikt meklētam.
Visgodīgāk – svilpītē iesvilpt un piepūst vesti...
Cilvēciņš skumīgi ieklausās – lūk, tūlīt, lūk...
Bet motori rūc, un glāzē ledus kūst
Stjuarte pusdienās piedāvā vistu.
Cerības atmetiet.
...tā, viņa
Ir viņa gadus divdesmit par viņu jaunāka,
tik maiga āda viņai,
bet viņu moka sausums mutē, bailes, galvassāpes,
uz alkoholu vilkme,
viņš drebinoties pieceļas, nes viņai ūdeni no virtuves,
dzer viņa to un zobi klaudz pret glāzi,
aiz loga ziema, un no mākoņveida kabatas
uz viņiem raugās zvaigznes vientulīgais stars.
Jau viņu rāda TV2 kanālā,
jau viņai zvana ļaudis nezināmi,
un viņa raud, un saka, ka vairs neturpinās...
Ak, kungs, viņš domā, ja es pirmais nomiršu,
kam viņu atstāšu?
Kas viņai vārīs kafiju un muguriņu apsegs,
jo tik pret rītu viņa aizmigt spēj.
Ja šeit var vispār izdzīvot, tad tikai divatā,
rokās sadodoties, melnā durvju ailē lūkoties
un liesmojošā apkārtnē...
Viņš sevī pārspriež – vajag zvanīt vienam draugam,
par viņu aprunāties. Viņa sapnī
pa zaļu pļavu peld...
Viņš laikam izdzīvos, jo viņai vajadzīgs,
jo atkarīgi esam mēs no tiem, kam kalpojam,
un tādēļ viņa stiprāka par viņu ir.
Kas ledus jaunavai pārpasaulīga slava,
ja viņai viņš uz sabrukuma sliekšņa jānotur.
Jo, ja vien viņa neraudātu, nemocītos, neniķotos savā stilā, viņu nekrāptu,
viņš tikai tumsā lūkotos kā nohipnotizēts.
***
Kas tev ir, saka, kas tev ir?
Kādēļ tu neguli, vaicā.
Vakars jau klāt, koki čīkst,
Vējš dauzās, vārtiņi rīb,
Lido bezdelīgas un debesis zīmē...
Tāpat vien, atbild, nenāk miegs.
Vakars pieņemas spēkā, koki čīkst,
Vējš uzbrūk, vārtiņi rīb,
Debess satumst, un kas tur ir?
Bezdelīgas kā sikspārņi...
Neskaties debesīs, saka –
Dievs ar tām, lai jau lidinās,
Labāk paskaties logā, kā ābele elpo,
Ar mitrām piedurknēm plivinās,
Slēģi čīkst, aizkars virinās,
Knišļi ap lampu dejo.
Atbild – sērīgi ir man, bēdīgi,
Aizkars vēdinās, slēģi čīkst,
It kā ciemos kāds grib, bet atnākt nemāk,
Lūdz to mājās ielaist, raud un raud,
Knišļi sadeg uz lampas,
Man tik ļoti ir viņu žēl...
Nu un kas, saka, netiks iekšā viņš,
Kas par to, ka zem logiem klīst,
Zāli nomīda, granti gurkstina,
Kas par to, ka aizkaru plivina,
Gaudo, raud un slēģus virina...
Atbild – viņš jau ir mājā ienācis;
Redzi, kaķis šņāc, kūkumu uzmetis,
Lūk, jau sēž viņš uz vecā krēsla,
Māj ar galvu, skatās un čukst,
Māj ar galvu, uz mani skatās –
Palūdz viņu, lai aizgriežas...
Saka viņai – nu, un, bet tu nebaidies,
Skaties – viņam es blakus jau nostājies,
Ņemu viņa roku es savā,
Un aiz rokas vedīšu tālu prom,
Cauri dārzam uz čīkstošiem vārtiņiem,
Pa naksnīgo ceļu no šejienes prom,
Gar pūpoliem, galvas kas kustina,
Uz zeltītām, gaišzilām pļavām, –
Tām, no kurām vairs nepārnāk.
Atdzejoja Liāna Langa
2