Par Janoša grāmatu "Ak, skaistā Panama", Izdevniecība "Liels un Mazs", 2013
Janoša grāmata “Ak, skaistā Panama!” ir bagātīgi ilustrēts sešu stāstu apkopojums, kas stāsta par divu draugu – lāča un tīģera – piedzīvojumiem. Šī ir ļoti klasiska bērnu grāmata tādā izpratnē, ka tās sižeti ir vienkārši un (vismaz pieaugušajam) iepriekšparedzami: tīģeris un lācis dodas meklēt Panamu un atrod to savās mājās, dodas meklēt bagātības un atklāj, ka bez bagātībām viņi ir laimīgāki, vai arī vienkārši dodas pie ārsta vai sarīko ballīti. No citiem, līdzīgiem stāstiem “Panamu” patīkami atšķir tas, ka morāles klātbūtne stāstos ir ļoti neuzkrītoša – tā ir aizstāta ar “trādirīdi” un draudzēšanos, kas, protams, ir daudz patīkamāk par gudrām pamācībām. Patiesi sirsnīgās un daudzveidīgās ilustrācijas, kas ir neatņemama stāsta sastāvdaļa, padara “Panamu” par ideālu grāmatu pirmsskolas vecuma bērniem.
Vēl viena interesanta grāmatas iezīme ir tās valoda, precīzāk – stāstu ritms un dinamika. Pirmkārt, pašos stāstos ir ļoti daudz nelielu, īsu epizožu, kas savā starpā nav cieši saistītas – daudzi stāsti atgādina bērniem tipisko stāstīšanas veidu, kurā varoņi teju nejauši satiekas ar dažādiem personāžiem, kas no stāsta pazūd tikpat viegli, kā uzradušies. Otrkārt, stāstu teikumi ir dažāda garuma un formas, tajos mijas stilistiskā izteiksme un iekšējais ritms. Teksts neieaijā – tieši otrādi, lasītājam pastāvīgi jābūt gatavam uztvert un izprast dažādus teikumus, kuros bieži vārdi tiek izmantoti neparastos, bet intuitīvi saprotamos veidos. Šis stāstījums, kas ļoti līdzīgs sarunvalodai, arī savā ziņā imitē bērna stāstījumu. Nezinot oriģinālu, tomēr šķiet, ka Ingas Karlsbergas tulkojums ir veiksmīgs – es gan sākotnēji šaubījos par to, vai tiešām labāk nemitīgi atkārtot “mazais lācis” un “mazais tīģeris”, nevis izmantot deminutīvu, bet grāmatas beigās šī forma mani jau bija pārliecinājusi.
Desmitgadīgais Džonatans acīmredzami ir izaudzis no “Panamas” vecumgrupas. Viņa atsauksme: “Man patika šī grāmata, it īpaši pirmais stāsts. Man likās, ka ilustrācijas bija labas. Šajā grāmatā bija ļoti daudz dažādu notikumu. Man labāk patika mazais lācis, jo viņš ir kārtīgāks par mazo tīģeri. Es šo grāmatu ieteiktu bērniem no 5 līdz apmēram 8 gadiem.” (Grāmatas pirmajā stāstā mazais lācis un mazais tīģeris dodas ceļojumā uz Panamu, pa ceļam sastop daudzus dzīvnieciņus un atgriežas pēc daudziem mēnešiem, kad viņu mājiņa un tās apkārtne nav atpazīstama – netipiski šāda veida grāmatām, kurās ceļojumi parasti ir ne ilgāki par dažām dienām. Stāsts beidzas ar varoņu dzīvesveidu labi raksturojošu secinājumu: “Vai tu domā, ka viņi mierīgi būtu varējuši palikt mājās? Tu domā, ka tā viņi būtu aiztaupījuši garo ceļu? – Ak, nē, jo tad viņi nebūtu satikuši lapsu kūmiņu un arī vārnu ne. Un viņi nebūtu satikuši zaķi un ezi, un nekad neuzzinātu, cik omulīgs ir tāds skaists un mīksts plīša dīvāniņš.”)
Sešgadīgajai Liai “Ak, skaistā Panama!” bija pirmā patstāvīgi izlasītā lielgrāmata – un nav brīnums, jo tās vizuālais iekārtojums ar labu līdzsvaru starp attēliem un tekstu atvieglo lasīšanu un tajā pašā laikā neatstāj bilžu grāmatas iespaidu (lai arī emocionālās, līksmās ilustrācijas noteikti daudz palīdz stāstu uztverē). Viņai grāmata ļoti patika un droši vien tiks vairākkārt pārlasīta. Viņai mīļākais bija stāsts “Labdien, mazo ruksi!” un tā varonis ruksis. Manā skatījumā, protams, ruksis ir pilnīgs sušķis un slaists, bet Lia bija sajūsmā par to, kādas interesantas izklaides viņš var izdomāt un kā viņš bez mazākajām šaubām izēd kūkas mīklu, nevis izcep kūku. Viņai arī tīģeris patika labāk par lāci. “Es pati esmu līdzīgāka lācim,” viņa teica, “bet man patika palaidnīgais tīģeris.”
Par to, kam Lia ir līdzīgāka – apzinīgajam un “kārtīgajam” lācim vai “palaidnīgajam” un dzīvespriecīgajam tīģerim –, vēl varētu pastrīdēties. Bet, no otras puses, strīdēties nav pamata: ikvienā no mums ir gan kaut kas no lāča, gan kaut kas no tīģera. Pateicoties autora lieliskajai un reti sastopamajai spējai nemoralizēt un nemēģināt tīģeri (vai slinko ruksi) kaut kādā veidā “sodīt” par viņu liderīgumu, gan bērniem, gan vecākiem ir iespēja pašiem nevis moralizēt, bet atzīt, ka bez tāda izdomas bagāta un pastāvīgu uzmanību pieprasoša tīģera, lāča dzīve būtu daudz skumjāka un garlaicīgāka.
Jo mazajam tīģerim “Panamā” piemīt tā īpašība, kas raksturīga mīlētiem un lutinātiem bērniem – spēja kā pašsaprotamu pieņemt, ka citi vēlas par viņu parūpēties, vēlme būt mīlētam un arī mīlēt, un prasme būt laimīgam, pat tad, ja tas sagādā neērtības citiem. Un šī ir viena no tām prasmēm, kuras bieži vien pietrūkst labajiem, prātīgajiem lāčiem – un ļoti bieži pietrūkst pieaugušajiem.
Iespējams, tieši tāpēc mums ir bērni – lai ienestu mūsu pieaugušajā un nopietnajā dzīvē mazliet tīģeriskas palaidnības, neapdomības un laiskuma. Un, ja paveicas, atklāt tādu mazo tīģeri arī pašiem sevī.
0