Kad lepošanās nodara ļaunumu

Tas, ar kādām fotogrāfijām sociālajos medijos cilvēki izvēlas dalīties, man vienmēr ir bijusi liela mistērija. Šķiet, īpaši dīvaini cilvēki sāk izturēties, kad viņiem parādās bērni – daudzi vecāki grib, lai viņu draugi, radinieki un dažkārt arī plašāka publika uzzina, cik skaisti, smieklīgi, lieliski un brīnišķīgi ir viņu bērni. Tā internetā nonāk foto un video, kur bērnam no deguna tek puņķis, visa seja nosmērēta ar saldējumu vai bērns ir kails.

Manuprāt, dalīšanās ar fotogrāfijām ir nopietns lēmums, un pirms katras fotogrāfijas publiskošanas vecākiem ir simtreiz jānomēra un tikai tad jāspiež poga "OK". Bērna foto nav foto ar kaķīti, te ir jādomā, kā tas var ietekmēt bērna drošību, anonimitāti, privātumu un to, cik daudz cilvēku patiesībā šo ierakstu redzēs. Bet par visu pēc kārtas.

Viens no maniem mazajiem prieciņiem ir lapa "Stfuparents"*,[1] kura ir veltīta vecāku nevaldāmajai vēlmei dalīties ar vecāku ikdienas vissīkākajām detaļām – sākot ar asiņainas placentas bildēm un beidzot ar kaku, kas peld vannā. Nu, ko lai saka – tie visi ir vecāku "ikdienas prieki", tomēr aktuāls jautājums ir, vai visiem par to ir jāzina un tas ir jāredz.

Ikdienā strādājot ar sociālajiem medijiem, esmu lasījusi desmitiem grāmatu, rakstu un viedokļu par to, kā panākt, ka kaut kas kļūst "virāls" un pa internetu izplatās milzu tempos. Par to, kā to izdarīt uzņēmumiem, ja godīgi, domāju, ka simtprocentīgu recepšu nav nevienam, tomēr liela iespēja radīt virālu video ir tad, ja tajā galveno lomu spēlē bērni (vai dzīvnieki). Tādēļ tu nekad nezini, vai tas smieklīgais "YouTube" video, kuru tu izliksi ar saviem bērniem, nekļūs par nacionāla mēroga ziņām. Tā gadījās tētim Bleikam Vilsonam (Blake Wilson) no ASV, kas filmē smieklīgus un īsus "Vine" video par modernās bērnu audzināšanas izaicinājumiem kopā ar saviem bērniem, pats ģērbies Betmena maskā un saucot sevi par "BatDad". Viņš nebija gaidījis, ka kļūs par slavenību, taču jautājums ir par to, vai bērniem vispār bija un ir dota izvēles iespēja.

Man kā blogerei ir bijusi izvēle, par ko un kā stāstīt. Apzināta ir bijusi mana vēlme nestāstīt stāstu par savu ārējo izskatu, bet gan savām zināšanām un viedokļiem. Esmu arī tikpat apzināti pēc iespējas retāk dalījusies ar savu bērnu fotogrāfijām – bērniem nav jākļūst par mana bloga un mana naratīva "aksesuāru". Kad manas meitas būs gatavas, viņas izstāstīs pašas savu stāstu un viņām līdzi nevilksies fotogrāfiju gūzma no mana bloga, kurā viņām varētu nepatikt, kā viņas izskatās vai ir aprakstītas.

Fotogrāfijas internetā ir publisks īpašums

Jāņem vērā, ka svešinieki var izmantot jūsu fotogrāfijas bez jūsu ziņas un tā, kā jūs to neesat paredzējis, – tāpat kā zog blogeru un mediju radītās bildes, zog arī ierindas pilsoņu foto. Tā, piemēram, kāda amerikāņu ģimene 2009. gadā atklāja, ka brīvdienu fotogrāfija, kuru viņi bija izvietojuši internetā, ir izmantota Čehijas lielveikala reklāmā. Cita ģimene atklāja, ka viņu kāzu foto tiek izmantots kā paraugattēls fotorāmīšos.[2] Vai ir kāda garantija, ka jūsu bērna fotogrāfiju kāds nenozags? Labākajā gadījumā – reklāmas vajadzībām, taču nevar izslēgt arī daudz netiklāku scenāriju. Ja nu kādam tās šķiet seksuāli rosinošas? Te ir runa par visām ikdienas plikbildēm, vannošanās bildēm, bikini pludmales bildēm, kuras daudzi vecāki izvieto internetā publiskai apskatei.

Bez fotogrāfijas zādzības un nelikumīgas izmantošanas draudiem pastāv arī daudz bīstamāka iespēja – ka publiski pieejami attēli var palīdzēt cilvēkiem ar perversām nosliecēm noskaidrot, kur jūsu bērns dzīvo, kuru skolu un pulciņus apmeklē. Tāpēc būtu jāizvairās publicēt fotogrāfijas, kas ļauj identificēt bērna skolas nosaukumu, mājas adresi un citu personīgu informāciju.[3]

Bērniem un pusaudžiem, kas lieto internetu, ir jāatgādina: "Neliec internetā neko tādu, ko tu nevēlētos, lai redz tava vecmāmiņa, nākotnes simpātija, augstskolas mācībspēks vai nākotnes darba devējs." Bet kā lai to iemāca bērniem tad, ja paši rīkojamies ne mazāk muļķīgi? Ikvienam ir jāseko līdzi privātuma atļaujām internetā, un jo uzmanīgākam jābūt, ja runa ir par bērniem. Vecākiem vajadzētu pārliecināties, ka bērnu bildes "Facebook" ir redzamas tikai draugiem, ja viņi nevēlas tās padarīt par publisku īpašumu. Un apzināties, ka ikviena fotogrāfija, kas sociālajā tīklā "Instagram" iegūst vairāk nekā 100 "Like", kļūst par šī uzņēmuma īpašumu, kuru viņi var izmantot, kā vien vēlas.

Galu galā jāatceras, ka ar bildēm dalās ne tikai vecāki, bet arī draugi un paziņas. Tādēļ vecākiem ir jāapzinās, kāda ir viņu attieksme pret bērnu fotogrāfiju publicēšanu internetā un jāpārrunā tas ar cilvēkiem, kas to varētu izdarīt. Pārējiem savukārt ir jāsaprot, ka bez saskaņošanas ar vecākiem izvietot svešu bērnu bildes sociālajos medijos ir nepieņemami.

Nākotne bez anonimitātes

Atbilstoši pētījumam, kas tika veikts Lielbritānijā, 94 % vecāku internetā izvieto bērnu fotogrāfijas, 64 % vecāku bildes sociālajos medijos ielādē vismaz trīs reizes nedēļā. Kas notiks pēc 10 vai 15 gadiem, kad bērns mantojumā saņems "Facebook" profilu, pilnu ar apkaunojošām un neveiklām fotogrāfijām?

Ar bērnu jārunā par viņa reputāciju tiešsaistē, tiklīdz viņš sāk izmantot sociālos tīklus. Ir vērts kopā ar viņu apsēsties pie datora, pameklēt, kas par viņu atrodams "Google", novērtēt, kā izskatās viņa "Facebook" profils. Izsecināt, vai tas, kas tur redzams, bērnam patīk, un, ja ne, tad to izdzēst.

Bērnu un pusaudžu vidū ir aktuāla arī kibervardarbība. Tādēļ vecākiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem, bez saskaņošanas izvietojot fotogrāfijas, kas varētu kļūt par ņirgāšanās iemeslu. Jāapzinās, ka šīs fotogrāfijas tur paliks vienmēr. Pat izdzēstas no profila vai mājaslapas, tās var palikt saglabātas ekrānšāviņos uz citu cilvēku datoriem. Vai atceraties skandalozo "Time" vāku[4] kurā piecgadīgs puika zīž mammas krūti? Vai varat iedomāties, kā pret viņu izturēsies paziņas tad, kad viņš sasniegs pusaudža vecumu? Protams, vienmēr ir jāizglīto bērni un jaunieši par vardarbību, tomēr vecākiem nebūtu jāveicina iespējami pazemojošas situācijas, ar kurām viņu bērns varētu saskarties.

2011. gadā hakeri radīja aplikāciju, kas ļauj skenēt cilvēku sejas un telefonā uzrādīt identificēto cilvēku vārdus un pamatdatus par viņiem. Līdzīga aplikācija ir radīta "Google Glass" lietotājiem. Lai gan oficiāli interneta gigants "Google" ir aizliedzis sejas atpazīšanas aplikācijas, tas nevar ietekmēt to, kādas aplikācijas rada trešās personas. Ir jāsaprot, ka ikviena fotogrāfija, kas tiek ielādēta internetā, rada datu apjomu, kas savukārt rada algoritmus, kuri laika gaitā iemācās visu par attiecīgo personu. Noteikti "palīdz" arī mirkļbirku izmantošana un atrašanās datu iezīmēšana uz fotogrāfijām. Vecāku uzdevums ir bērnus pasargāt un dot viņiem iespēju savu dzīvi sociālajos medijos sākt ja ne gluži ar "baltu lapu", tad vismaz ne ar informācijas (iespējams, pazemojošas) plūsmu, kas ir internetā krājusies vairākus gadus.

Interesants stāsts par iespēju nodrošināt interneta dzīves sākumu ar "baltu lapu", nesen tika publiskots žurnālā "Slate". Žurnāliste Emija Veba (Amy Webb) ar vīru nolēma, ka nepublicēs nekādas savas meitas fotogrāfijas vai video. Turklāt, izvēloties meitas vārdu, viņi ņēma talkā "Google" meklētāju, noskaidrojot, kuri vārdi ir "rezervēti" vai populāri. Tad viņi uz meitas vārda reģistrēja e-pasta adresi, sociālo mediju kontus un mājaslapu. Ar radiniekiem un paziņām ir panākta vienošanās, ka viņi nepublicēs meitas bildes, taču pāris arī regulāri monitorē sociālos medijus un noņem "tagus". [5]

Katram vecākam jau atšķiras uzskati par to, kas ir vai nav pieņemams un drošs bērnam (un sev). Tomēr gribētos cerēt, ka vecāki, pirms pieņem lēmumu par bilžu vai video publiskošanu internetā, dažas minūtes padomā par to, kam un kādēļ tas būtu jāredz.

Raksts tapis sadarbībā ar "Lattelecom"