Ar bērniem
21.12.2015

Kad dzīve vēl ir kā neapzīmēta lapa

Komentē
0

Recenzija par "Dirty Deal Teatro" iestudēto izrādi "Pielipīgie vārdi"

Režisore - Paula Pļavniece, scenogrāfe - Maija Rozīte, gaismu mākslinieks - Jānis Sniķers; Mūzika - Kārlis Kazāks; Lomās - Jana Čivžele un Kārlis Kazāks

No izrādes apmeklējuma mums palikusi saburzīta papīra lellīte, izgriezta kartona karote un zaļš paprāvs zirnis, kuru mājās savirpinājām no salātzaļas salvetes, kā aktieri bija mums ierādījuši. Tas ir zirnis no "Zirņa bērniem", lellīte ir Lolīte, bet ar karoti tika maisīta Raiņa dzejoļa zupa.

Paulas Pļavnieces iestudētā Raiņa dzejoļos balstītā izrāde "Pielipīgie vārdi" ir izglītojoša izrāde patiešām maziem skatītājiem, vēl pavisam maigiem – tikko staigājošiem, tikko no pīta groziņa izceltiem cilvēkiem. Lina biksēs un dabīgi krāsotās vilnas jaciņās. Rotaļlietu kaste vēl smaržo pēc svaiga koka, un pirmā valodiņa ir tik neveikla un neapstrādāta, ka atgādina salipinātu māla lodīti, kurā redzams katra mazā apņēmīgā pirksta nosaukums. Tīra, svaiga un dabīgās krāsās ir arī Marijas Rozītes-Vītolas veidotā izrādes scenogrāfija: nekrāsota kartona aizslietnis fonā iezīmē skatuves teritoriju, milzīga kartona ķemme septiņiem zariem, liela papīra saulīte astoņiem stariem, pāri telpai stiepjas gara sagumzīta papīra bize bēšā krāsā, un istabā nobirst svaigu papīra skaidu sniegs. Šī ekopreču veikaliņiem līdzīgā estētika nes sev līdzi arī tādu kā lauku un senatnes romantiku, latviešu "Balto māju" sajūtu. Tā ir ideālā pasaule, kādu jaunākās audzināšanas metodes iesaka veidot bērniem, piedāvājot pēc iespējas dabiskus pamatmateriālus un ļaujot brīvu vaļu pašiem mācīties, ko izrādes laikā mazie skatītāji varēs arī darīt.

Izrāde konceptuāli atbilst savam vizuālajam veidolam. Aktrise Jana Čivžele un mūziķis Kārlis Kazāks uzvelk no mīkstas dzijas raupji adītus kamzoļus un paceltām uzacīm sāk draudzīgu sarunu ar publiku. Viņu izturēšanās ir tikpat "tīra un dabiska" kā skatuves vide. Viņi nosauc savu vārdu, bet šodien viņus drīkstot saukt arī citādi. Bērni nav pārāk atsaucīgi, tāpēc skatītājos sēdošā Māra Ķimele no aizmugurējām rindām ierosina Kārli nosaukt par Pēteri, bet Janu visi grib saukt tikai par Janu. Taču Jana pati grib būt Lolīte – vai arī scenārijs to paredz. (Tā ir viena lieta, kas reizēm bērnu izrādēs mulsina, – tiek uzdoti tie jautājumi, kas it kā paredz publikas lēmumu un iesaistīšanos, bet beigās tomēr aktieris pasaka, ka būs "tā un tā".) Un Kārlis (Pēteris?) būs brālis Kārlis. Viņš gan grib tēlot tēti, bet – nē! – viņš būs brālis, jo Lolīte tā grib. Visi samierinās ar savām lomām (galu galā izrādās, ka Lolītei ir dzimšanas diena) un sāk spēlēties. Kārlis sāk spēlēt uz mazas ģitāriņas.

Viņa sacerētā mūzika ar Raiņa vārdiem – mierpilna, ar smaidu – izskan šūpuļdziesmu intonācijā, uzburot izrādes telpu vēl vairāk par scenogrāfiju. Mēs esam tikko pamodušies čučumuižā zem mammas siltā spārna vai kāda no tiem zvārgulīšu karuseļiem, kas griežas virs šūpuļa. Pasaule ir droša un labvēlīga vieta, bet mēs esam piecēlušies, lai to apgūtu un mainītu, gan vēl ar pavisam maigiem pirkstiem. Mēs apgūstam sauli, atspulgu spogulī, milzīgu karoti, kas maisa zupu, mēs sapinam izspūrušo papīra bizi, atrodam dāvanu kasti, kartona mašīnu u.c. Katru no šīm atklātajām lietām un jaunā jēdziena mācīšanos pavada kāds "pielipīgs" Raiņa bērnu dzejolis.

Izrādei izvēlēti lielākoties paši vienkāršākie Raiņa dzejoļi – vispār jau Rainis bērniem ir sarežģīts gan formas, gan daudzo svešādo un novecojušo vārdu ziņā. Bet arī pavisam vienkāršajos, skaitāmpantiņiem līdzīgajos dzejoļos, kuros nav aprakstīts nekas vairāk par vienas istabā vai dabā sastopamas lietas vērojumu, ienāk pa kādam Raiņa izdomātam vai senatnīgajam vārdam. Kāds "ģīmītis", kāds "ķēķis", kāda "mīla", "vēlme", "vaļa" u.c. Patiesībā tieši šiem vārdiem ir ļoti būtiska loma – to svešādums raisa iztēli un ļauj nojaust, ka pat šajā mazajā, mums it kā pazīstamajā un tuvajā pasaulē vēl ir daudz atklājamu slāņu. Tie ir kā aizmetnis pamatīgākai pasaules izziņai. Spilgti atceros no pašas bērnības, ka klasiskajā Raiņa dzejolī "Lellīte slima" viss šķiet it kā skaidrs, bet mieru neliek tas "pulsiņš" vai "plusiņš", ko ārsts "rauga". Nekad nesapratu, taču ap to vien visas domas grozījās, un tā "pulsiņa" dēļ vien lūdzu vecomāti skaitīt dzejoli atkal un atkal.

Ritmiska un rituāla dzejoļa atkārtošana, viļāšana pa muti un galvu ir veids, kā pieradināt valodiņu. Kā atcerēties ne tikai jaunu vārdu, bet arī citus, kas ar to ir jēdzieniski un tēlaini saistīti. Tāpēc, manuprāt, ļoti būtiska loma dzejoļos balstītajās bērnu izrādēs būtu jāpievērš tieši dzejoļa atkārtošanai, lai to kaut kā atšķirtu no vienkārši runātā teksta, lai to gribētos pašam atcerēties un pārnest no izrādes mājās, meklēt atkal. Lai arī "Pielipīgajos vārdos" dzejolīši lielākoties parādās divas reizes – gan Janas norunāti, gan Kārļa izdziedāti –, brīžiem šķita, ka to varētu akcentēt vēl vairāk. Pavisam lieliski būtu, ja pēc izrādes Kārļa dziesmas varētu iegādāties kādā datu nesēja formātā, ar paroli lejuplādēt internetā vai ja vismaz būtu programmiņa, kurā vēlreiz izlasīt izrādē dzirdētos dzejoļus. Šī šķita īstā reize, kad šāda ekstra patiešām noderētu.

Es nevaru nesalīdzināt šo izrādi ar Valmieras teātra piedāvāto "Bērns vārdā Rainis" Reiņa Suhanova režijā, kurā Raiņa deminutīviem pārbagātie, onomatopoētiskie dzejolīši tika izspēlēti ar citiem pirmatnējiem materiāliem – akmentiņiem. Dažādo akmeņu attiecībās simboliski atspoguļojās mājas, sēta, cilvēki un plašais kosmoss ap mazo pirmcilvēku Raini, kurš alkst apgūt to visu. Režisors izrādē ir mēģinājis parādīt Raiņa ģēnija tapšanu, liekot nonākt pie atziņas, ka ģēnijs ir spēja apzināties ikviena cilvēka tapšanas skaistumu. "Pielipīgie vārdi" nav tik daudz par Raini pašu, bet par ikvienu un to, kā labāk iepazīt pasauli, kas ir mums pieejama. Papīrs kā pamatmateriāls šķiet simboliski izvēlēts, radot asociāciju ar pasaules iepazīšanu caur grāmatām un vārdiem, un Rainis šajā iepazīšanas rotaļā ienes savu atļaušanos brīvi rīkoties ar valodu, radīt un papildināt to.

Lai kā negribētos piesaukt dzimumu stereotipus: Paulas Pļavnieces izrāde ir meitenīgāka – izrādes materiālā ir vairāk atlasīti maigie dzejoļi no lellītes Lolītes sērijas un protagoniste ir meitene –, kamēr Suhanova izrāde ir vairāk no spurainā puikas perspektīvas. Tā kā es uz abām izrādēm gāju ar puiku, tad mēs laikam tomēr vairāk bijām Suhanova dauzonīgā auditorija, kurus iedvesmoja abu aktieru blēņošanās, nevis Pļavnieces piedāvātā mācīšanās un ieklausīšanās. Varbūt arī četrgadnieks ir jau drusku par lielu "Pielipīgajiem vārdiem", izaudzis no kartona kastītēm līdz konstruktoriem, viņa vārdi jau ir salikušies komplicētos teikumos, un viņam vajadzīgi aizraujošāki stāsti.

Varbūt izrādē ir arī mazliet par daudz pamācīšanas tendences, tāpat raibās publikas iesaistīšana rotaļās un sēdināšana atpakaļ skatītāju rindās ne vienmēr norit gludi, nojūk plūdums un uzburtā telpa, un tā jārada atkal. Brīžiem šķita, ka aktieru darbs robežojas ar tādu kā bērnu svētku vadītāju entuziasmu – "nu, lūdzu, paspēlējieties taču", un Janas uzacis ceļas vēl augstāk, un izskatās, ka viņai jau ir grūti. Sarežģīti ar tiem mazajiem bērniem, tomēr kopējais iespaids ir labs. Pirmo pielipīgo vārdu atklājējiem šī izrāde noteikti sniedz iedvesmu un padomu. Un, neskatoties uz dēla nelielo spītēšanos pretī Janas un Kārļa ierosinātajām rotaļām, Rainis, kartona karotīte un zaļais zirnis joprojām stāv mums uz galda.

Santa Remere

Santa Remere ir publiciste, tulkotāja un “Satori” redakcijas locekle. Raksta par laikmetīgo mākslu spektrā no teātra līdz fotogrāfijai, kā arī interesējas par bērnu un jauniešu kultūras piedāvājumu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!