Dzeja
16.02.2018

Kad atveru acis, tevis nav blakus

Komentē
2

horizontāli/vertikāli

viņi atkārtoja, vajag 10 000 stundas darīt,
lai kļūtu pavisam labs darītājs.

es izdarīju 20 000.
vicoju pēc piena, sitos kā sirds, skumjas bija mans ampluā.
bet joprojām atgriežos agrīnajā sāpē,
kad sapratu, ka tā nav melleņu fanta, kas pudelē.

es iemīlējos vairāk, nekā spēju atcerēties:
uz ielas, tramvajā, traumpunktā, attēlā.
jo kādu dienu skudras manās dzīslās izbira pa acīm,
baltas, melnas. ja atrodu, tās kož kā pagalmā, kur sāpes apmeta ap mani loku.

un zālē nogūlies, un roka meklē tavu roku.
jau nedaudz vilta zinātkāre tvēra bērza sakni.
tu viļņojies, kā sula tavās dzīslās mezglotos un izšļāktos pa acīm,
un slēji galotni, pavisam neskartu, un aizlīgoji.

lai jūtu senie akmeņi guļ dīķa dūņās.
lai virsmu skraida ūdensmērītājas domas.
lai maziņās dzen spārnus, izstiepj pavedienus-
lai pasauli klāj manu dienu plānā vate.

 

liecības

vietās, kur kāpj pāri izgāztuves žogam, ir ielocīta metāla augšiņa. "vēlmju liecības," tu teici, smejoties spirgtus limonādes smieklus. vilkmju celtie burbulīši uzsprāga atmiņās. pierādījumi par produktu dzīves noslēgumu lēnām atstāja kalnu, bet virsotnē pabeigtības sajūtu pastiprināja iepretim izklājies lielveikals. mēs uzņēmām selfiju, kurā tev ir ārkārtīgi sarkanas lūpas.

 

ilgoties

18.13 saulenēs ar pārpildītu "drogu" maisiņu
20.29 ādas jakā uz riteņa
22.03 spogulī ar ķermeni, vērojot sejas tumšo, atslābušo pusi
22.11 arī līdzīgu stimulu trūkumā es netieku vaļā no domas, ka tu kaut kur esi

 

dzejolis, ar kuru izdzēst savu seju

zīmēju visumu,
bet lapā nav vietas.
no iekšpuses redzama antīka seja
piepilda debesu griestus –
pufīgs mākonis ar laura veipa vaibstiem.
tik tuvu, asinsvadi, senu upju ceļi,
caur miglu centrs met slāpētu gaismu.
patiešām vecs šis pavadonis, dievs –
kopumā tas nav vajadzīgs,
vien aizņem vietu,
ko tagad pārņems dažādas smeldzīgas atmiņas.

 

orgānu tirdzniecība

strauji kūstošiem ledus klucīšiem pilnās, maskulīni stūrainās ķerrās pārvadā sirdis. ar āķiem un trīšiem tās met blakus vēl pukstošajām mūsu atvērtajos krūškurvjos. kamēr tu bēdājies lidostā, tālsarunas otrā galā draugs jūt sarežģītu emociju miksli, kaut ko starp līdzcietību un varas apziņu. metro sieviete vieglos sviedros vēro, kā izzūd robežas starp viņu un apkārtējo pasauli – vilcieni  kursē tik ātri, ka visi vienlaikus ir visur. tātad viņa vairs nav viena pati? ziemeļos kāds norij pēdējo mēli.

 

darbs

naktī es guļu, dūres sažņaugtas kā lietusmākoņi, no kuriem spiežas ārā ūdens.

būt vienalga kur, tikai ne savā personā, domās, ķermenī. izlīt virs kāda pirmatnēja okeāna un miljardiem gadu ilgā izgarošanas un nokrišņu ciklā izkaisīties pa pasauli tā, ka, pat ja labi gribētu, no atšķirtajām daļiņām nevarētu atjaunot šīs miesas un prāta nedalāmo totalitāti.

neskaidri apsvērumi – pāris mēnešu atsvaidzināties kādā obskūrā aukstuma skapī, sapņaini spriņģot pa austrumu magoņu laukiem. ja būtu vairāk laika, varbūt es varētu saprast, kā dzīvot, nedarot pāri sev un citiem.

vajadzīga drakoniska rīcība – tūlīt pat mesties ārā no dzīvokļa, vienās apakšbiksēs ienirt ziemas naktī. kura, es mierīgi saprotu, tāpat ir manējā.

bet tu pagriezies pret mani. atraisi rokas, atver plaukstas, uzliec uz tām savējās. es grābjos tevī, un tu izdves noraidošu skaņu, it kā sakot: maini stāvokli, mainīsies arī domas.

patiešām, labāks būtu cits stāvoklis. sasalis, iebalzamējies kūdras purvā, izšķīdis, izgarojis. taču aukstajās alās kaut kas kustas. kāda pulsējoša būtība iet vai drīzāk aug no saules pinuma uz acīm. un te – priekšā iznirst balts, eksotisks putns. tas mirklī nozūd, sekojošai gaisa plūsmai iespiežot mani dziļi vecajā, violetajā dīvānā.

es paraudu un, prātodams par visiem domu gaismas gadiem, kurus tu ņēmies ar cēloņsakarību mudžekļiem, vienādojumiem un bilansēm, kas beigu kartotēkai paredzētajā atskaitē būtu liekami kategorijā "svešs", iemiegu.

kad atveru acis, tevis nav blakus, tu esi darbā.

 

pilnmēness ekskursija

dienu mēmais miers,
pa kreisi – mēness,
labi – saulesriets.
un kaut kur, viņpus perifērās redzes,
marmora lodīšu ļaudīm, nejaušībā
izsviestiem pa promenādes ceļu,
viņpus smalko otas triepienu ļaudīm,
santīmu sejām autobusa logos,
ir tieši tas, ko redzi:
lapas lido sejā,
pārāk domājošo, pārāk – galvu – apņem
gadalaika skūpsts.
zem pumpurotas lustras vēsā pavasarī
drauga vaibstus atstāj smaids,
kā nodziest gaisma.

tu baidies, baidies nākt pa durvīm iekšā,
sēdi uz grants ar mugursomu plecos
un ļauj, lai tevi aiznes lakstīgalas dziesma.

Tēmas

Lauris Veips

Lauris Veips ir 25 gadus vecs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2