Uz sarunu par teātri, talantu un atbildību aicinājām aktieri Artusu Kaimiņu.
"Pirms tam es strādāju tādā autodidaktā. Režisori ar mani strādāja, bet uzticējās manam „iekšējam sunim”, kas ir katrā aktierī. To sauc par suņa organiku, un ja aktierim tāda iekšā ir, tad viņi uz tās uzsēžas un cer, ka aktieris pats iznesīs lomu tālāk. Un man jau šitas bija līdz kaklam, apnika, jo trīs vai četrus gadus man visu laiku bija vienādas lomas. Nu cik var? Sajutos kā tas netalantīgais aktieris Stīvens Sīgals, kas visu laiku spēlē vienu un to pašu tipāžu. Un tad nāca Kirils un bija interesanti izbaudīt, kā viņš strādā ar aktieri, un no viņa es iemācījos pārslēgties [..]
Ir tādi aktieri - медийные лицa [ekrāna sejas - krievu val.]. Krievijas seriālos šie aktieri vienmēr spēlē policistus vai galvenos izmeklētājus. Teiksim, mūsu Mārtiņš Vilsons. Populārs? Vieglāk viņam ir? Vakar lasīju, Krievijas seriālā galveno lomu dabūja, 40 sērijas, policists būšot. Nu jā, viņš jau ir tāds diezgan, nu, dinozaurīgs džeks, tādi mums ir maz palikuši. Savu nišu ieņem arī Ģirts Ķesteris un no tās viņu nevar izspiest ārā. Vai tas ir labi? Jaunam tas nav labi, tas pat ir garlaicīgi, ja nu vienīgi tu gribi to „re, kur, es esmu, filmējiet mani, dodiet man darbu!”. Ja tas ir vienīgais, kas tam cilvēkam dzīvē ir vajadzīgs, tad lai dara. Vai, pieņemsim, Andris Bulis. Viņš cenšas, bet viņam visu laiku nesanāk. Es viņam to arī esmu teicis. Es domāju, ka tas ir atkarīgs no skolotājiem – gan no tiem pirmajiem, gan no tiem, ar ko tu strādā pēc tam. Mani izlaida no Kultūras akadēmijas kā baltu lapu, kā tas baltais apsnigušais Porche aiz loga.Tā es jutos. Kaut kas jaudīgs, bet es nesapratu, kas es esmu, biju baigi apjucis.”
Skatieties visu interviju:
0