Anetes Meleces ilustrācijas
 
Ar bērniem
08.01.2018

Kā Spindzele mācīja Vali sveicināties

Komentē
0

Fragments no Laura Gundara grāmatas "Sveiks, Vali!", kas iznākusi apgādā "Liels un mazs" 2017. gadā

Spindzele ir maza, neparasti gudra un rīkoties spējīga meitenīte. Valis ir viņas vectēvs. Katru dienu viņi abi iet uz parku, kur Spindzele spēlējas ar bērniem, bet nekomunikablais Valis klusēdams sēž uz soliņa. Piesardzību pret cilvēkiem varbūt devusi rūgta dzīves pieredze, bet varbūt vecums, kas pārvērtis viņa ārieni. Tikai mazmeita zina, ka viņa "iekšējais Valis" ir pavisam jauns. Viņš nesveicina pat Signes vecmāmiņu, lai gan mazmeitai šķiet, ka viņam to ļoti gribētos. Spindzelei tas viss šķiet ļoti nepareizi, un viņa vectēva uzvedību mainīt. Sākumā viņam jāvingrinās, sveicinot namus, kioskus, pieminekļus, kokus un ūdeņus, kaķus..

Viņa nostāstīja Valim veselu grāmatu par sveicināšanos. Spindzele pati brīnījās, ka zina par to tik daudz, jo nekad iepriekš taču nebija bijis par to ar kādu jārunā. Iepriekš Spindzele bija domājusi, ka par sveicināšanos visi cilvēki saprot vienu un to pašu.

Spindzeles sveicināšanās dalījās divās daļās. Pirmā bija tā, ja kāds uz tevi paskatās, un to viņa sauca par "cita gribēšanas sveicināšanos". Jo neviens jau nekad nejauši tāpat vien uz tevi nemaz neskatās. Kad redzi acis, kuras tev smaida, tad saki "Sveiki!".

Spindzele bija pamanījusi, ka bieži vien abi kopā sanākušie cilvēki pasaka "Sveiki!" pavisam reizē, un tad smiešanās nemaz nav slikts iesākums tālākai runāšanai un varbūt pat draudzēšanās stāstam.

– Bet ja tas cilvēks grib tev ko sliktu nodarīt, un tikai slēpjas aiz tās platās smaidīšanas? – Valim šķita, ka viņš ir atklājis Spindzeles gudrības negudrību.

– Vai tad īsta smaidīšana no neīstas neatšķiras? – šoreiz Spindzele uz jautājumu atbildēja ar jautājumu, jo Valis nebeidza viņu pārsteigt.

– Atšķiras, protams... – Valis sakautrējās no savas aplamās iebildes.

Līdz šīm Spindzele bija iedomājusies, ka ikvienam cilvēkam ir iedzimta arī varēšana atšķirt īstu no neīsta. Valim nācās piekrist. Tomēr tā pavisam vienkārši viņš nepiekrita.

– Varēšana atšķirt īstu no neīsta cilvēkiem tiešām ir, tikai ļaudis bieži iekrīt uz glaimiem, sākot paši sev melot, ka redz īstu smaidu neīsta vietā, – Valis stāstīja savus dzīves vērojumus. – Jo kurš gan nevēlas, lai viņam smaida pa īstam? Mums to ļoti gribas.

– Vali!... – Spindzelei sāka trūkt vārdu. – Kā tu visu sarežģī un pēc tam brīnies, ka kaut ko dzīvē nesaproti!

Valim nācās arī tam piekrist.

Otrs sveicināšanās veids ir "paša gribēšanas sveicināšanās", kā to sauca Spindzele.

– Tā ir tāda pati, kā cita gribēšanas sveicināšanās, tikai no otras, no manas puses, – Spindzele skaidroja pieri saraukušajam Valim. – Ja ir paša gribēšana, ja jūti kaut mazu mazītiņu kriksīti tās sajūtas, ka vēlies ar kādu cilvēku parunāt, paspēlēties, pastaigāt vai jebko citu, tad ej klāt un...

–... saki "Sveiks!" – Valis nobeidza Spindzeles skaidrojumu.

– Un tu teici, ka neko nezini un nesaproti! – Spindzele nu jau labu laiku lēkāja pa dīvānu kā pa batutu. Viņa māk uzmest salto uz priekšu.

– Saprast un darīt ir divas dažādas lietas, – Valis teica, taču Spindzele izlikās, ka nav dzirdējusi viņa dīkšanu. Spindzele lēkāja pa dīvānu samērā ilgi, iemācījās salto atpakaļ, bet Valis to pat nepamanīja, jo stipri domāja. Ilgi un stipri.

– Labi, iesim! – beidzot viņš cēlās. Un pasmaidīja ūsās. Tomēr šoreiz viņa smaids nebija vis gluži īsts – to taču uzreiz var manīt. Spindzele gan gribēja domāt, ka tas ir īsts, ka viņa ir kļūdījusies, un ka viss būs labi. Ka Valis ir sapratis un rīkosies pēc savas jaunās saprašanas. Viņi devās uz parku. Bija laiks.

Bet nekas nesanāca – Valis izgāzās.

Iesākums gan bija labs. Jau pa gabalu, no ielas stūra viņi pamanīja parka spēļu laukumiņā Signes vecmāmiņas balto copi ar sarkano matusprādzi, un šoreiz Vaļa roka vilka turp Spindzeli, ne otrādi. Spindzele tik ļoti priecājās, ka pa ceļam diviem puikām un vienai meitenei uzsauca sveikas pat no mugurpuses. Tie salēcās, taču visi trīs bija Spindzelei labi pazīstami.

– Sveika! Sveika! Sveika! – viņa saņēma pretim.

Var jau būt, ka Vali nobiedēja tieši Spindzeles pārlieku skaļais prieks – tā viņa vēlāk sprieda. Kad bija palikuši ejami vēl seši soļi līdz Signes vecmāmiņai, Vaļa roka strauji mainīja virzienu un uzņēma tik lielu ātrumu, ka Spindzeles kājas knapi spēja izskriet tai nopakaļ. Viņi apstājās tikai pie parka pretējās malas luksofora sarkanās acs. Bet Valis ierunājās vien tad, kad iedegās zaļais.

– Es izgāzos. – Viņš bija knapi saklausāms – Es nemāku...

Neizkustējušies viņi nostāvēja krustojumā vēl trīs zaļos un četrus sarkanos signālus.

Tad Spindzelei bija gatavs plāns, un pie nākošā zaļā viņa rāva Vali ielai pāri un pilsētā iekšā.

– Ir jāmācās, – viņa teica, – ja nemāk. Mans vectētiņš parasti tā saka.

Spindzeles plāns bija pavisam vienkāršs – vispirms sākt sveicināt tos, kas nemaz nevar atbildēt. Vismaz spert pirmo soli, nedomājot vēl par nākamo – vai sveicinātais atbildēs, vai būs jāsveicinās vēl kādu reizi vai divas. Valim vajadzēja sveicināt kaut vai avīžu kiosku. Kaut vai mašīnas un namus, vai kaķus un suņus. Un pieminekļus, kas jau pavisam līdzīgi cilvēkiem. Vai kokus, grūtāk – krūmus un ūdeņus. 

Bet Valis jau atkal sāka Spindzeles plānu apšaubīt – tāda sveicināšanās nebūtu nekāda īsta sveicināšanās, jo Valis to nemaz nevar gribēt, nevienu pašu kriksīti viņam nevar gribēties sveicināt, piemēram, bankas durvis.

– Tad iedomājies, ka gribi, nevis negribi! – Spindzelei gan viss bija pilnīgi skaidrs. – Tas ir tāpat, kā tu man stāstīji par olimpiskajiem skrējējiem: ka viņi visi trenējoties ar svina zābakiem kājās. Lai tad, kad tos nomaina pret krosenēm, viņi no tā kāju viegluma brāztos kā viesuļi. Tev vajadzētu sanākt tieši tāpat, man šķiet.

Valim gan laikam tā nešķita, tomēr arī nekas, ko teikt pretī, viņam neatradās. Pirmo viņš pasveicināja ielas malā stāvošu izrūsējušu zilu fordiņu.

– Skaļāk! – Spindzele aizrādīja. – Varētu šķist, ka tu viņam saki kādu nepieklājību, vai pārmet, ka fordiņš nav īpaši tīrs.

Valis bija pārsteigts, ka Spindzele zināja un atcerējās auto markas, par kurām viņš tai bija stāstījis iepriekšējā dienā. Tomēr Spindzele viņam neļāva runāt lieku. Drusku labāk Valim sāka iznākt astotajā sveicināšanas reizē, kad viņš uzrunāja kādu strīpainu kaķi. Spindzelei par prieku tas pat atbildēja un sāka trīties Valim gar kājām.

– Redzi?! – Spindzele nočukstēja un stipri kaķi sapaijāja, jo nekā garšīga viņiem līdzi nebija.

Pie kāda sena rakstnieka pieminekļa Valis teica: "Labdien!". Viss jau bija pareizi, bet skanēja samērā jocīgi, un Spindzelei nācās atcerēties, ko viņa ir domājusi, izvēloties lietot tieši "sveiki!", nevis "labdien!" vai "čau!", vai kādu "hei!", vai vēl ko citu, ko ļaudis pasaulē mēdz teikt satiekoties.

– Ieklausies pats, kā tas skan: "Sveiks!... Sveika!... Sveiki!..." Jūti: aste gaisā! Kā trīs izsaukuma zīmes! !!!... Ar asti lejā to kādreiz saka atvadoties, bet tas ir tas pats, kā teikt "rīt būs vakardiena". Nē, Vali, rīt būs rītdiena! Sveiks, Vali, sveiks, sveiks, sveiks!

Iedami pa Dzirnavu ielu, viņi teica tik daudzas un arvien svaigākas un dzīvākas sveikas, ka ļaudis jau sāka atskatīties pat no garāmbraucošām automašīnām. Kad Spindzele ar Vali to pamanīja, viņi sasmējās kopā ar pamanītājiem. Viņi bija laimīgi. Un to parasti nevar neredzēt.

Tomēr tai pašā dienā Spindzelei nācās piedzīvot lielāko kaunu mūžā. Par Vali.

Viss taču jau bija kārtībā un labi, un tieši pārsteiguma kauns ir pats sīvākais, nejaukākais kauns. Tas notika pēc pusdienām. Parasti šajā laikā Spindzele ar Vali knibinās un rosās ap saviem projektiem, taču todien Valis paziņoja, ka viņš nevarēšot sagaidīt nākamo dienu, nesācis teikt "sveiki!" tādām būtnēm, kas spēj ar "sveiki!" arī atbildēt. Esot jābeidz trenēties.

Kaut Spindzelei ļoti patika, kā Valis sveicina Rīgas tiltus, skursteņus, vienreiz pat plasta tualetes būdiņu, tomēr vēl daudz vairāk viņa priecājās par Vaļa gribēšanu sveicināties pa īstam. Abi sarunāja, ka iesākto bruņinieka ķiveri līmēs tālāk nākamnedēļ, un devās laukā. Valis gan jau mājās bija izkaulējis Spindzeles atļauju pirmo "sveiki!" neteikt Signes vecmāmiņai. Un pēc tā, kas ar šo pirmo Vaļa "sveiki!" gadījās, Spindzele domāja – labi, ka tā nebija Signes vecmāmiņa!

Abi bija jau aizstaigājuši līdz vecajiem dārziņiem. Aptuveni Vaļa ārējā vecuma sieviete violetos brunčos viena pati stāvēja autobusa pieturā un skaitīja kaijas debesīs. Varbūt iekšā kaut ko svilpoja vai dungoja, kaut ko gaišu – sieviete smaidīja. Laikam tāpēc Valis beidzot saņēmās. Valis saņēmās, saņēmās, saņēmās, un tad...

– Sveiki!!! – Vaļa balss noskanēja kā naftas lielkuģa taure un kravas vilciena svilpe, kopā ņemtas. Šķita, ka autobusa gaidītājai tieši sejā trāpa spējš orkāna pūtiens, šķita, ka viņa nenoturēsies kājās no pārsteiguma un izbīļa – matiem un violetajiem brunčiem plīvojot, sieviete brāzās prom. Viņa lidoja, kājām zemi neskarot, kā šķita Spindzelei, un nozuda viņu skatam vienā acumirklī, kā nebijusi.

Taču nekas vēl nebija beidzies.

Protams, sieviete bija stāvējusi šai autobusa pieturā, un to bija redzējuši arī divi garāmbraucoši policisti, kuru auto pēc trim sekundēm, zilajām jumta ugunīm zibot, nobremzēja Vaļa un Spindzeles priekšā.

– Stāt!!! – sauca uz ietves izlēkušais kārtības sargātājs. – Kas šeit notiek?!!!...


Lauris Gundars

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0