Pirms vairākām nedēļām internetā paklīda kārtējā ziņa, kas sacēla nelielu informatīvu troksni. Šovasar Londonas Svētā Mārtina koledžas Modes dizaina studente Tīna Gorjanca aizstāvēja maģistra darbu, prezentējot komisijai vienkāršu, atturīgu ādas rokassomiņu un planšeti ar ādas paraugiem. Šī somiņa bija iecerēta kā luksus klases produkts, kas turpmāk varētu tikt izgatavots no nelaiķa dizainera Aleksandra Makvīna ādas.
Sensāciju un morālu dilemmu meklētājiem šī ziņa nāca kā Ziemassvētku dāvana vasaras vidū, un, pat ja daudzi par šo publicitātes triku joprojām neko nav dzirdējuši (uz citu slavenu interneta sensāciju fona šī kampaņa patiesībā bija salīdzinoši klusa), tas tomēr izraisīja pietiekami lielu rezonansi un virkni pretrunīgu viedokļu – ieskaitot publicista Džonatana Džonsa sleju "The Guardian", kurā viņš Gorjancas darbu nodēvēja par "noziegumu, nevis modi".
Viss jau it kā būtu saprotams – mēs dzīvojam laikmetā, kad teju katrs teikums un katra kustība tiek piefiksēta un reģistrēta, taču visā šajā informatīvajā burzmā ir ārkārtīgi sarežģīti pievērst sev uzmanību, neuzkrītot kādam uz nerviem. Gluži otrādi – vairumā gadījumu tas ir vienkāršākais veids, kā pievērst sev uzmanību. It sevišķi tas attiecas uz māksliniekiem, kuru uzdevums ir par katru cenu neatstāt skatītāju vienaldzīgu.
Ieinteresēt lielu auditoriju ir diezgan grūti, un tā nav tikai mūsdienu problēma. Tā saucamā šoka māksla tā vai citādi ir pastāvējusi kopš antīkajiem laikiem. Problēma ir tāda, ka katrs šāds publicitātes gājiens padara auditoriju arvien mazāk jūtīgu. Astoņdesmitajos gados rokmūziķim atlika uzvilkt ādas jaku un ievērt ausī auskaru, lai viņš tiktu apvainots pusaudžu pašnāvībās un sātanismā. Es pārspīlēju, bet jūs sapratāt ideju. Šodien ar to vairs nepietiek. Lai iemantotu skandalozu slavu, ir jāiet tālāk. Vēl ne tik sen Demjens Hērsts kļuva par vienu no pasaules skandalozākajiem māksliniekiem, eksponējot formalīnā iemērkto haizivi un šķēlēs dadalīto govi. Bet kuru tas šodien uztrauc? 1863. gadā Eduārs Manē uzgleznoja savu skandalozo "Olimpiju" – aktu, kurā modele vērš skatienu nevis kaut kur tālumā, kā parasti, bet gan skatītājam tieši acīs. Par šo gleznu viņš izpelnījās kritiķu un morālistu nosodījumu. Akti, protams, ir aizvēsturisks glezniecības motīvs, bet kaut kas tik personisks, seksuāls un uzrunājošs vēl pirms nieka 153 gadiem bija liela uzdrīkstēšanās. Arī mūsdienu Latvijā reiz pietika ar Raini un Aspaziju, kas attēloti viegli erotiskā situācijā. Šaubos, ka tagad tas kādu pārsteigtu.
Šie apzinātie, konceptuālie centieni šokēt publiku mēdz būt bērnišķīgi – kaut vai itāļu mākslinieks, kurš sauc sevi par Prikaso un glezno tūristu portretus ar krāsās iemērktu locekli. Reizēm mākslinieki apelē pie smalkām, viegli ievainojamām jūtām – piemēram, 1987. gadā amerikāņu fotogrāfs Andress Serrano izstādīja fotogrāfiju, kurā bija redzams urīna tankā iemērkts krucifikss. Darbs tika interpretēts ļoti plaši, taču autora nolūki bija vairāk vai mazāk saprotami – tas bija izmisīgs veids, kā tikt sadzirdētam. Izmantojot pareizo simbolu valodu, tas mēdz nostrādāt.
Taču, domājot par Gorjancas diplomdarbu, nepameta sajūta, ka kaut kas nebija paveikts līdz galam un projektam veltītā sabiedrības uzmanība bija krietni pārspīlēta.
Jo, lūk, kur ir āķis – diplomdarbu skatē Gorjanca bija izstādījusi visparastāko rokassomiņu no visparastākās cūkādas, turklāt pēc izskata nemaz ne tik kvalitatīvu. Studentu projekts kā jau studentu projekts. Varētu teikt, ka tā bija plika ideja (un, pieļauju, arī pietiekami pārliecinoša prezentācija). Publikas sašutumu drīzāk izraisīja fakts, ka Gorjanca bija mēģinājusi patentēt Makvīna (vai jebkura cita) ādas audzēšanas metodi, izmantojot no nelaiķa iegūtu DNS paraugu. Taču arī tā bija tikai tukša runāšana – diplomdarba skatē bija redzams neīsta produkta prototips, neapstiprināts patenta pieteikums, neīsti ādas paraudziņi un matu kumšķis, kurš tikpat labi varētu piederēt pašai autorei – šaubos, vai kāds to tik detalizēti izmeklēja. Citiem vārdiem sakot, karalis izrādījās kails. Uz šī fona daudz iespaidīgāks šķiet mākslinieks Dīmuts Strebe, kuram izdevās klonēt van Goga ausi no kaut kāda attāla radinieka DNS, un pat mākslas students Aleksandrs Selvīks Vengšēls, kurš apēda pats savu gūžas kaulu. Ja ir viena lieta, ko māksla lieliski pierāda, tad tas ir tas, ka pasaule ir pilna ar frīkiem.
Taču es nesaku, ka Gorjancas projekta teorētiskais raksturs padara mākslas darbu bezjēdzīgu. Tieši otrādi, tas liek aizdomāties par dažiem ļoti interesantiem jautājumiem. Piemēram, ar ko cilvēka āda ir izpelnījusies tik neaizskaramu statusu, kamēr lielākajā civilizētās pasaules daļā vēl aizvien tiek audzēti kažokzvēri?
Ja Džonatanam Džonsam patiešām ir taisnība un Tīna Gorjanca ir izdarījusi noziegumu, būtu lietderīgi saprast, kurš no šī nozieguma varētu būt cietis. Iespējams, arī juristiem šeit būtu, ko teikt, taču pagaidām izskatās, ka vislielāko izaicinājumu projekts ir metis kristietības idejām. Apustulis Pāvils 1. vēstulē korintiešiem raksta: "Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo? Ja kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās; jo Dieva nams ir svēts, tas jūs esat." (3:11-17) Ideja par cilvēka miesu kā svētītu templi lielā mērā izskaidro, kādēļ pret to ir šāda attieksme. Taču tad rodas jautājums, vai arī DNS paraugs būtu uzskatāms par kaut ko, kas pret Dieva gribu iznests no tempļa (tādā gadījumā parūku izgatavošana no īstiem matiem varētu būt vienlīdz grēcīga darbība). Vēl vairāk – vai retortā uzaudzēts ādas paraugs var tikt uzskatīts par daļu no Dieva nama, ja nekad tajā nav atradies? Pirmajā Mozus grāmatā ir minēts, ka Dievs ir izvēlējies iepūst savu dvašu tieši cilvēka miesā, nevis kaut kur citur. Taču, pat ja Gorjancai izdotos realizēt savu projektu un izaudzēt pietiekami daudz Makvīna ādas strēmeļu, lai palaistu savu produktu līniju aktīvā ražošanā (šobrīd tas tehniski nav iespējams), varētu strīdēties, ka formāli tā nekad nav piederējusi Makvīnam. Proti, pierādīt, ka ādas somiņa ir apgarots un līdz nepazīšanai deformēts objekts, nav tik vienkārši.
Un, visbeidzot, uz to visu var palūkoties arī no tirgus viedokļa. Gorjancas produktu līnija tika prezentēta kā ekskluzīva greznības prece. Tajā pašā laikā tā bija visparastākā ādas soma, par kuru londonietis ar brīviem līdzekļiem būtu gatavs maksāt... Nu, cik? Maksimums – 500 mārciņas. Vienīgais, kas tam pievieno šķietamu vērtību, ir leģenda. Un, protams, arī tas – ja šādi produkti patiešām parādītos Haistrītas modes veikalu skatlogos, to ražošanas process būtu sarežģīts un sadārdzināts izsmalcinātā, taču absolūti bezjēdzīgā veidā.
Taču, ņemot vērā, ka Aleksandrs Makvīns jau kādu laiku ir miris, rodas jautājums, ar ko viņa āda ir labāka un dārgāka nekā jebkura cita. Man, piemēram, arī ir āda. Un Tīnai Gorjancai ir āda. Un jums, visticamāk, ir āda. Pat Kītam Ričardsam joprojām ir āda. Vai slavenību āda ir vērtīgāka nekā jebkura cita?
Neatkarīgi no morālās, reliģiskās, mākslinieciskās un likumiskās nostājas šajā jautājumā ir skaidrs, ka šoka mākslai ir nepieciešama skatītāju reakcija un mākslas darbs ātri vien krīt aizmirstībā, ja neviens par to nerunā.
Varbūt tieši šī iemesla dēļ nākamreiz Gorjancai būtu jābūt konkrētākai savos nodomos. Piemēram, jāizgatavo auskari no savām ausīm. Jā...
1