Volha Hapejeva ir baltkrievu dzejniece, rakstniece un tulkotāja, dzimusi 1982. gadā Minskā. Septiņu grāmatu autore, Vācijas, Austrijas un Latvijas kultūras programmu stipendiāte un Baltkrievijas literārās balvas laureāte. Hapejevas darbi ir tulkoti angļu, vācu, poļu, maķedoniešu, čehu un lietuviešu valodā. Dzejniece pati tulko no angļu, vācu, ķīniešu, latviešu un japāņu valodas. Hapejeva ir ieguvusi doktora grādu lingvistikā, veic pētījumus valodniecībā, valodas filozofijā, ķermeņa socioloģijā, dzimtes jautājumos kultūrā un literatūrā. Sadarbojas ar elektroniskās mūzikas pārstāvjiem un veido audiovizuālas performances. No baltkrievu valodas atdzejojis Māris Salējs.
***
Marcipāna sniegu
pieslēdza tikai piektdienās
kad putnu svētie
slēpa savas pēdiņas
no maniem bērnišķajiem skatieniem.
Viņi bijās trekno ziemas kāpuru
tādēļ apvilka pūkainus kažociņus
un slēpa savas pēdiņas
no maniem bērnišķajiem skatieniem.
***
atraujos
lidoju
krītu
acis sadurstās pret kaut ko siltu
– tas tu – nolasi inkvizīcijas pēdas
zem saskābušas veļu mēneša
saules
koki spēlē šahu
mēs spēlējam kokus
kāds allaž padodas
pirmais
rīts pirms nošaušanas
šodien mana kārta
kraukļus ganīt
sāļajos pirkstos ierobus
iešņāpt
kad acis atsakās
redzēt
es atrodu tavu balsi
ar tausti
***
zirga acs
valga no manām lūpām
apvērš mani
ar galvu uz leju
manas rokas pārāk vārgas
lai ietu pa zemi
bet kājas pārāk netīras
lai soļotu pa debesīm
tā parādās nepieciešamība
izaudzēt
spārnus
vai sastiķēt tos
no palīgmateriāliem
un
nelidot
man ir tik viegli
ar uzasinātu spalvu iešņāpt
zilajā vēnā
kuru kā debesis izklāja virs kastaņas
labāk bēgu zvērā.
pie izžuvušas akas
grauzīšu akmeņus
līdz sāļai rūsas garšai mutē
un noplaks manas slāpes
kā skropsta zirga acij nokrīt
uz mežonīgās brīvības
izkaltušajām lūpām
secen rudajām uzacīm
tam vienīgajam tiltam
līdz kuram man nekad netikt –
pārāk tuvu
***
+
vagonā numur 898
gaidīšana paspēj sapīt bizīti
piespiežas cieši pie kreisajiem deniņiem
jautājums
– Jūs nākamajā izkāpjat?
nē,
es nospiežu sirds sarkano
pogu
steidzamai saziņai ar mašīnistu
lai parakstītos zem tava auguma
ar savu vissīkstāko kompromisu
un kad acis kļūs skaidras no mākoņiem
un kad balss lapas atpakaļ pie koka
pacels
es noslīdēšu
kā temperatūra aiz logiem
zemāk par Celsija kungu
jo tas kurš nes no akas spaiņus
ne vienmēr tos piepilda ar ūdeni
aizslēgšu lūpas
uz seju robežas
lai tam kurš mani gaida
būtu iespēja
nesagaidīt
vīrišķība – ir apsēsties
tieši pretī
pasažieriem
pilnā trolejbusā
pulksten 22.30
un neaizmirst
ka nenoteikts
var būt
ne tikai artikuls
***
kā neievalkāti apavi
man spiež sirds
un ja pie vainas nav izmērs
tad kas
vīns tēja alus
reizēm kafija
tāda meitonīmija dēlonīmija bezbērnība un bērni
ārpus laulības nav mani
e s n e v a r u v ī l ē t (cik ērti ka "v" un "m" ir
tik tuvu uz klaviatūras)
ij mēs tik tuvu neesam
ij ceļamkrānu karātavas
tajās es ik dienas karinu
savu vientulību
(tu ar savu tiec galā vienā paņēmienā)
pamestā parkā
piesmiešu skumjas
pusdienlaikā
un
pat pazaudētais auskars
neliecinās
ka
ļaundaris esmu es
***
ja tu esi koks
bet vējš no tevis ir aizgājis
stāvēt nekustīgi var gadsimtiem
un kam tev putni ar skanīgajām vasaras balsīm
ja tu esi
koks
no kura aizgājis vējš
***
no rīta pamodies mēģini mani atcerēties
kā piemirstu gramatikas likumu
atminies – senāk tur kas bija un nu ir žēl
taču kas tas bija un kāds tur varēja būt pārvaldījums
pēc manas aiziešanas tavā galvā
paliek nepareizas galotnes
pārstatīts uzsvars
un sašķiebusies izruna
tāpat kā man noskaņojums
(tev) katrā vēstulē atkārtot
ka es neesmu liela
***
tur kur šodien uzsnigs sniegs
manis nebūs
kur klusēšana ir mēģinājums atzīties
svešus nolūkus neatšķirt
un ilgi aplūkot atspulgu stiklā
iedomāties īsu griezumu
savu garo matu vietā
tomēr nepaņemt šķēres
tā nu es braucu turp kur dzimst sniegs
katru dienu
slēpjot esības nepilnīgumu
tas sniegs ir humānists
tas neko nesolīja
tas vienkārši bija
dzima un mira
tas varēja doties kurp vien vēlējās
uz armēniju vai koktebeli
uzkrist un nospiest ar savu svaru
un tikpat ātri izkust
kā stafetes kociņu pasniedzot drēgnumu
lai vēlāk brīnītos kāpēc man tādas aukstas rokas un
pēdas
un mēģinātu ar elpu sasildīt pirkstus
šādā bezjēdzīgā nodarbē
es un mans sniegs gultā īsinām laiku
tā arī nespēdami atzīties
viens otram
savā vientulībā
***
ja es dzīvotu 1908. gadā
es būtu emelīna pankhērsta un piedalītos demonstrācijās
un iespējams manās krūtīs
atrastu kaut ko līdzīgu audzējam
tādam dzeltenam un no bronzas
un nākamajā rītā kāds vīrietis, atvēris avīzi
nodomātu
viņa gluži vienkārši gadījās neīstajā laikā
turklāt neīstajā vietā
ar naivu cerību es pārdzimtu soņā
un dienām ilgi pārrakstītu sava ģeniālā vīra darbus
labskaņas dēļ samainot vietām vārdus
un vārdi mani žēlotu un domātu
viņa gadījusies neīstajā vietā un laikā
piedzimusi šeit un tagad
es uzvelku svārkus vai bikses
dažreiz – prieku
taču visbiežāk – spriedumu, ka
tas nav laiks un vieta
bet tas vīrietis un tā avīze, žurnālists un redaktors
žēlošana, vārdi, audzēji, romāni un ģēniji
un varbūt pat cieši iebāztais korķis
reiz tu vaicāji, ja man būtu iespēja izvēlēties vienu no diviem
kur un par ko piedzimt
ko es izvēlētos
es izvēlētos atbildi kura tev patiktu
un izbrīnītu bet ko lai te izdomā
man liegts izvēlēties
varētu teikt patiesību
būt par ķīniešu zemnieku divpadsmitajā gadsimtā
ganīt lopus un domāt par briesmām
reizēm par bļodu karstu nūdeļu
savukārt tev – ņujorka, gadsimta sākums, džezs
izvēle – tas
nav ne laiks ne vieta
bet kaut kas daudz niecīgāks
pilnībā dalāms ar manu eksistenci
piemēram – tava eksistence
***
aizkavējos uzmeklēt tava auguma migu
bija laiks mosties un doties projām no meža
man zem lāpstiņām ieēdās skumīga uguns
atsedza cerības un
ietiecās dziļāk iekšās
tik ļoti laupīja siltumu lai man būtu ko iegaumēt
bez liesmas spraksta jānosalst salā
ugunskurā savu kauliņu kraukstoņu metu un
kauli
strauji sadega pametot pīšļus un pelnus
svešie ar ogli man pāri zīmēja dažādas skaņas
sacīja ir vēl citas kuras pat neesi dzirdējusi
šņirkstoņa spiedās caur ādu un taureņos mani caurlidoja
baltie plankumi
nesaprašana salapojusi smaržoja kokos
neomulība izdzina saknes un neļāva kustēties
pret tukšajām sienām atlēca atbalss un šķēpi
valodā iestrēga atsakot man vārdus
tā nu gadījies – brīvība šajos platuma grādos neizdzīvo
tāpat kā visos pārējos svešas skaņas tai nodara ļaunu
tevi savukārt traucēja aizkari kopā ar kraukļiem parkos
vai varbūt tu izbailēs radīji šādus vārdus
manējo matu garuma nepietiktu vienalga
lai pasargātu
aizsegtu tavu migu no saules
bija laiks mosties un atdot tevi atpakaļ tavam mežam
man savukārt palikt par rēcienu lāču mēlē
0