Par grāmatām
11.08.2017

Kā paslēpt karotīti

Komentē
0

Par Šella Vesto romānu "Trešdienu klubs", tulkojusi Dace Deniņa, apgāds "Zvaigzne ABC", 2017

Somija, 1938. gads. Klāss Tūne ir viduvējs advokāts no augstākās vidusšķiras. Varētu pat teikt, neveiksmīgs – ņemot vērā sociālo stāvokli. Kamēr Tūne kā diplomāts uzturējās ārvalstīs, viņa sieva uzsāka romānu ar Tūnes labāko draugu un vīru pameta. Tagad Tūnem ir pusmūža krīze. Reizi mēnesī sevis iedibinātajā Trešdienu klubā viņš satiekas ar pieciem draugiem, lai iedzertu un papļāpātu par politiku, ekonomiku, kultūru un ko nu vēl tādās džentlmeņu sanākšanās mēdz runāt.

Vīka kundze ir Tūnes jaunā sekretāre – viņa ir uzcītīga, vientuļa sieviete no zemākās vidusšķiras, kas savu brīvo laiku pārsvarā pavada kinoteātrī. Vīka kundzes psihē smagas pēdas ir atstājis Somijas pilsoņu karā piedzīvotais: viņa nespēj cilvēkiem uzticēties, dibināt draudzību. Kādā Trešdienu kluba biedrā viņa atpazīst vienu no saviem pagātnes pāridarītājiem. Vīrietis Vīka kundzi neatpazīst, bet vēlas ar viņu veidot attiecības vai drīzāk vienkārši pārgulēt. Vīka kundze no vīrieša baidās, tomēr, pašdestruktīvu dziņu vadīta, dažas reizes piekrīt satikties.

Tie ir divi centrālie personāži zviedriski rakstošā Šella Vesto romānā "Trešdienu klubs", kuru skatpunktus Vesto pamīšus pielaiko visas grāmatas garumā. Manuprāt, šāds romāna uzstādījums neizklausās pārlieku intriģējoši. Vēl garlaicīgāks būtu tikai sižeta atstāsts, ar ko es šeit tomēr nemēģināšu nodarboties, jo konkrētajiem notikumiem vai to secībai nav būtiskas nozīmes, tāpat kā aprakstītie personāži nemaz nav romāna galvenie varoņi un grāmata nav par viņu dzīves neveiksmēm. Romāns patiesībā vēsta par to, kā pirms Otrā pasaules kara lēnām sabiezē gaisotne, aug neiecietība, spriedze un krājas nolemtības sajūta, līdz pašā pēdējā lappusē (ko varu raksturot tikai un vienīgi ar vārdu "eksplozīvi") nāk apjausma par to, cik tālu viss aizgājis, bet ir jau par vēlu.

Vesto izdodas spriedzi lēni kāpināt visa romāna garumā, to nodrošina intriga ap Vīka kundzes pāridarītāju, kņudinoši lēnais temps, kādā tiek atklāti pagātnes notikumu slāņi un to šodienas atbalsis, sīki vai lielāki incidenti (nereti dokumentāli vai gandrīz dokumentāli vēstures fakti) un varoņu aizvien ciešākā noslēgšanās no ārpasaules savās domās. Visuzskatāmākais šis process ir Tūnes drauga ebreja Jiri aizvien straujākajā ceļā pretim vājprātam, kura virzienā viņu grūž atskārsme par to, kāda vieta ebreju tautai tiek gatavota notikumos, kuru tuvumu visi nojauš, bet vairās uzlūkot. Tomēr šķiet, ka prātā jūk ne tikai Jiri, bet arī pārējie romāna personāži, kaut arī cenšas izturēties normāli un ignorēt spriedzi, kas kā varenībā augoša straume mutuļo zem viņu kartona plānuma un pelēkuma rutīnas čaulas. Par stipru uzspiežot uz samirkušā kartona, tas iebruks.

Pats Vesto vairākkārt romānā iestrādājis metaforas, kas vērš lasītāja uzmanību uz stāsta dubultdibenīgo konstrukciju. Piemēram, vakariņas starp Tūni un viņa draugu Lindemarku grāmatas sākumā, kas notiek pilnīgā klusumā un no malas vērotājam varētu šķist kā divu sen visu izrunājušu draugu mierīga kopā pasēdēšana, lai gan patiesībā ir ļoti saspringta abu pirmā tikšanās pēc tam, kad Tūnes sieva viņu pametusi par labu Lindemarkam. Vai arī vārdā nenosauktais skaņdarbs, kuru Tūnem tik ļoti patīk klausīties atslīgušam klubkrēslā, – vienveidīgs motīvs, kam pievienojas arvien jauni instrumenti, līdz izveidojas strauja un trokšņaina kakofonija, kurā sākotnējais motīvs tiek pilnībā sapluinīts.

Caurviju metaforas un rūpīgi izgrebtās konstrukcijas dēļ jocīga šķiet nosaukuma maiņa, ko romāns piedzīvojis latviskajā tulkojumā: tiešs romāna nosaukuma tulkojums būtu "Mirāža 38", un nav skaidrs, kāpēc tulkotāja Dace Deniņa vai apgāds "Zvaigzne ABC" izvēlējušies atkāpties no tik trāpīgā nosaukuma, kas kalpo kā ceļazīme romāna lasītājiem. Arī "Trešdienu klubs" nav neveiksmīgs nosaukums, jo vērš uzmanību uz sešu džentlmeņu draudzības disfunkcionālo dabu, kurā labi novērojamas laikmeta aktualizētās viedokļu sadursmes un spriedze, tomēr šis nosaukums arī mudina vairāk uzmanības pievērst tieši romāna personāžiem.

Romāna personāži, lai arī sākotnēji šķiet esam pārliecinoši un kompleksi varoņi, rūpīgāk ieskatoties, kļūst par simboliem, kas katrs pārstāv kādu sabiedrības daļu, viedokli vai rīcības modeli: viņi ir klišejas, kas demonstrē to, kā varēja notikt Otrais pasaules karš, kā cilvēku starpā varēja būt tik maz cilvēcības, sapratnes un tuvības.

Skaidrs, ka Šells Vesto ar "Trešdienu klubu" norāda uz paralēlēm starp laiku pirms Otrā pasaules kara un mūsdienām, kad aug spriedze, neiecietība un popularitāti gūst krasi labēji politiski spēki. Tomēr "Trešdienu klubs" neiekrīt ilustratīvas alegorijas vai paštaisnas didaktikas lamatās – tas nav pārnesums citā mērogā vai labas audzināšanas rokasgrāmata. "Trešdienu klubā" dzīvību iepūš gan Tūnes un Vīka kundzes tēli, kas ir pretrunu pilni un rada līdzjūtību, gan tuvojošos draudu sajūta, kuru Vesto nevis apraksta vai par kuru brīdina, bet gan liek izjust lasītājam pašam.

Vesto ir izveidojis elegantu konstrukciju, kuras mērķis ir likt lasītājam justies gudram un tālredzīgam, – ir maz kā kaitinošāka par rakstniekiem, kas iedomājas, ka lasītājs ir stulbs un tam viss ir pašrocīgi jāiebaro ar karotīti. Mazliet labāki ir tie rakstnieki, kuri karotīti noslēpuši tā, ka tā nav atrodama, vai tikai stāsta, ka tai kaut kur jābūt. Vesto ir izdarījis visu, lai lasītājs, palīkumojis pa metaforu gaismekļiem pārdomāti iezīmēto taku, pats atrastu kāroto karotīti un pilniem vaigiem stūķētu sev mutē lapu pēc lapas.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0