Eseja
27.06.2016

Kā paiet laiks

Komentē
0

No angļu literatūras profesora un rakstnieka Deivida Lodža smieklīgā romāna "Mazā pasaule" (oriģinālā izdots 1984. gadā, latviešu valodā Ievas Lešinskas tulkojumā – "Jāņa Rozes apgādā" 2003. gadā) atmiņā cieši palikusi tikai viena epizode. Liriskais varonis, būdams kaut kādu emociju varā, traucas uz lidostu, tur pieskrien pie biļešu pārdošanas lodziņa vai letes, iegādājas biļeti, šķiet, uz Ņujorku, viņu neaizkavē nekādas bagāžas, apavu, portatīvās sadzīves tehnikas un virsdrēbju pārbaudes, un tikai pirms pašas iekāpšanas lidmašīnā viņu aptur jautājums par ASV vīzu – par tādas nepieciešamību viņš pat nebija aizdomājies.

Nezinu, kā jūs, taču es nudien ar grūtībām spēju atsaukt atmiņā pēdējo reizi, kad lidojuma biļetes, un ne jau tikai tās, būtu iegādājies reālā biļešu kasē, tūrisma firmā, no dzīva cilvēka ar sirdi un dvēseli. Nē, vienu no pēdējām šādām reizēm es tomēr atceros – un arī tikai tāpēc, ka ceļojumu birojā biļeti man pārdeva meitene no manas pamatskolas klases, taču arī viņu kopš tās reizes vairs neesmu sastapis. Bet ne jau par to ir stāsts.

Visvisādi tiešsaistes pakalpojumi un tehnoloģiski izgudrojumi pār mums gāžas kā nelūgta atpestījoša svētība. Lūk, piemēram, es varu sēdēt pie virtuves galda, nerakstīt šo sleju, bet tā vietā reālajā laikā sekot tuvojošās vētras, pērkona negaisa un zibens spērienu virzībai uz manu pusi. Pavadot ceļā vai gaidot mājās kādu tuvinieku, es lidostu interneta lapās varu ne vien noskaidrot to, vai lidmašīna ir laikā pacēlusies un tāpat laikā grasās nolaisties, bet arī vietnē "Flightradar24" izsekot visam lidojumam no sākuma līdz pat galam, lūdzot dievus, Dievu vai vienkārši klusībā cerot, ka vismaz šajā ceļa posmā tā no radariem nepazudīs. Tam visam pa starpu sevi var nodarbināt vēl ar daudz ko citu – iemest aci dažādos sociālajos tīklos, izlasīt ziņu un noskatīties videosižetu par Permā izbēgušu robotu, ar "vienu klikšķi" iegādāties, bet neizlasīt kādu grāmatu, iznomāt vai nelegāli lejupielādēt, bet nenoskatīties kādu filmu vai seriālu u.tml. To visu darīt ir ērti, patīkami, nu jau tā ir neatņemama ikdienas jeb dzīves daļa.

Nepatikšanas sākas vien tad, kad tu sāc pievērst uzmanību lietām un vietām, kas it kā taču ir radītas ar nolūku itin visu padarīt vēl ērtāku, ātrāku, pieejamāku un patīkamāku. Viens šāds, neapšaubāmi, ar labiem nolūkiem radīts uzlabojums ir visādas programmas jeb lietotnes, kuru veidotāji solās palīdzēt plānot jūsu darbus jeb "organizēt laiku", taču kaut kādu grūti izprotamu apziņas procesu rezultātā par tikpat vērtīgu, viegli pazaudējamu un dārgu laiku nez kāpēc neuzskata arī to, kas nepieciešams šo izstrādājumu lietošanas apgūšanai un regulārai "pildīšanai". Vai, piemēram, visādi elektroniskie norēķini. Pašos pirmsākumos viss bija tik nevainīgi, ātri, ērti un skaisti, taču, sasparojoties visādiem blēžiem un žuļikiem, drošības sistēmas ir nācies pilnveidot, bankas ir jutušās spiestas ieviest dažādas divpakāpju verifikācijas sistēmas un ko tikai vēl ne, un no apsolītās laika taupīšanas pāri palikusi vien ilūzija.

Taču viss kļūst vēl sarežģītāks brīžos, kad iznāk darīšana ar parādību, kuras apzīmēšanai pieņemts izmantot vispārinājumu "klientu serviss". Jūs taču zināt, ko tas nozīmē: vispirms jums jānoklausās robotiskā balsī diktētas instrukcijas par to, kādai vajadzībai spiežams kurš taustiņš, pēc tam jūs, visticamāk, izraudzīsities taustiņu, kura nospiešana sola sarunu ar dzīvu cilvēku par "citiem" jeb "vispārīgiem" jautājumiem. Šajā brīdī jūsu tālrunī sāks skanēt liega mūzika un balss jūs informēs, ka "visi operatori ir aizņemti" un tāpēc kādu laiciņu jāuzgaida. Šis laiciņš reizēm var izrādīties visai garš. Kad nu beidzot atskanēs klikšķis un no tāluma atsauksies dzīvais cilvēks, iespējams, jūs ar savu problēmu vai vajadzību būsit tik unikāls, ka viņam vai viņai aptrūksies padoma, un, palūdzis/palūgusi mirkli uzgaidīt, viņš/viņa dosies apspriesties ar vēl kādu vai uzmeklēt trūkstošo padomu blakus istabā. Reizēm padoma meklēšana ieilgst tik ļoti, ka šis uzgaidīšanas mirklis tā arī nebeidzas un viss iepriekš aprakstītais cikls jums jāsāk no sākuma, beigu galā nonākot ne jau pie tās pašas personas, ar kuru runājāt pirms visa šī zemē nomestā laika, bet pie kāda cita, kuram savu vajadzību varat sākt skaidrot no jauna. Pastāvēšana nelielā rindā un tikšanās ar "dzīvu cilvēku" pie letes vai lodziņa, salīdzinot ar šiem elles lokiem, tad jau būtu vistīrākā bauda.

Vai, piemēram, iepirkšanās internetā – kas gan var būt ātrāks un ērtāks par to!? Visticamāk, jūs tā uzskatāt tikai tāpēc, ka nekad neko internetā neesat pirkuši vai arī mēdzat iepirkties vien tādās vietnēs kā "Amazon" vai "Apple iTunes", kuru iekārtojums naudu ļauj iztērēt gandrīz vai nemanot. Taču, kolīdz radīsies nepieciešamība pēc kaut kā specifiskāka un šādos interneta lielveikalos neatrodama, par laika ietaupīšanu varat aizmirst. Vai tālruņa numurs obligāti aizpildāmajā lauciņā ir jāraksta ar starptautiskajam kodam pievienotu "+" zīmi vai divām nullēm priekšā? Kas, pie velna, ir rakstīts tajā CAPTCHA simbolu lodziņā? Un kāpēc valstu sarakstā ierastajā vietā aiz Laosas nav atrodams Latvijas vārds? Kāpēc nekas nenotiek, lai gan es nospiedu pogu "pirkt"? Kāpēc man atvērās paziņojums, ka darījums ir sekmīgi noticis, taču man vēl arvien nav pienācis apstiprinājums elektroniskajā pastā? Kāpēc? Bet laiks tikmēr iet – iebrāzties lidojumu biļešu kasē un mirkļa vājumā nopirkt biļeti uz Ņujorku pa šo laiku jau varētu pat vairākkārt.

Lai gan var jau būt, ka tas viss ir tikai šķitums un laiku nemaz nav iespējams nedz ietaupīt, nedz iztērēt, un tā vienkārši ir tik, cik nu ir. Kāds pavārs reiz bija pievērsis uzmanību tam, ka ātri pagatavojamie ēdieni bieži vien tādi tikai šķiet, jo tiem ir nepieciešams krietni vien garāks pirms gatavošanas veicamo priekšdarbu laiks. Tā, piemēram, kotlešu cepšana ir visai žigli paveicams darbs, taču tikai tad, ja nepieskaita laiku, kas jāpatērē gaļas malšanai, sīpolu griešanai u.tml. Savukārt sautējuma sastāvdaļas katlā salikt var ātri vien, taču pēc tam pati sautēšana ilgst vairākas stundas. Kāds līdzīgs laika nezūdamības likums ir novērojams arī citās jomās, kaut vai jau vairākkārt pieminētajā lidošanā ar lidmašīnu – lai dažās stundās nokļūtu no vienas valsts citā, mēs nez kāpēc esam gatavi ziedot reizēm pat divreiz vai vēl vairāk laika, kas jāpavada, kuļoties uz lidostu, pārciešot drošības pārbaudes vai vienkārši dirnot. Droši vien par šo laiku var sacīt, ka tas tiek vienkārši nomests zemē, lai gan varbūt tas vispār nav nekāds laiks, jo atmiņā nekas daudz no tā pāri parasti vis nepaliek. Elektroniskajā kalendārā jeb plānotājā ierakstīto es parasti aizmirstu, kolīdz vairs to neredzu, bet savādā kārtā tā ziemas diena, kurā es vēl arvien spēju sasmaržot iepriekšējā naktī uzsnigušā sniega un tam pāri pārkaisīto koši dzelteno smilšu smaržu un varu sadzirdēt gan to, kā uz piemīdītā sniega skan gājēju soļi, gan manu ragaviņu slieces, šķiet bijusi tikai vakar.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!