Domas
14.03.2012

Kā notiek jaunā mūzika?

 
Komentē
0

Jau trešo gadu martā notiek Latvijas Jaunās mūzikas dienas – festivāls, kas cenšas būt dažāds veidos un vietās, kādās mūzika aizsniedz klausītāju, taču koncentrēties vienā saturiskā virzienā un popularizēt ne pārāk populāro latviešu komponistu radīto laikmetīgo mūziku. Festivāla nosaukums ir vienkāršs kā bibliotēkas šķirklis, taču mūzikas klasifikācijā vārds "jauns" ir visai plūstošs apzīmējums. Šī gada festivāls tika atklāts ar koncertu Lielajā Ģildē, kurā no četriem skaņdarbiem divu autori bija jau miruši, viņu sarakstītie "jaunie" darbi tapuši pirms četrdesmit un trīsdesmit gadiem. Protams, Gundara Pones un Romualda Grīnblata mūzika ir dzirdēta reti un var tik uzskatīta par "jaunumu" šajā izpratnē, taču ne mazāk interesants ir koncerta programmas veidotāju uzdotais rēbuss – saprast, kas vieno dažādo un atšķirīgo mūziku, ko dēvējam par jaunu. Cits bieži lietots termins "laikmetīgā" ir vēl mazāk saprotams – ja tas nošķir "neseno" mūziku no "agrākās", tad vienīgā robeža ir kalendārais periods: gads, pieci, desmit vai piecdesmit.

Tiesa, pārskatāmā mūzikas vēsturē ir pamanāms, ka vienā brīdī krasi mainījās jauno un revolucionāri noskaņoto mūziķu un komponistu uzstādītie mērķi. Ja līdz pat divdesmitā gadsimta sākumam tradīciju lauzēji centās atrast jaunus izteiksmes līdzekļus esošo mūzikas likumu ietvaros, tas ir – radīt jaunu tradīciju, tad gadsimta vidū radās tendence nostāties ārpus tradīciju, muzikālo valodu vai skolu rāmjiem un radīt mūziku, kas būtu jauna nevis attiecībā pret kādu veco, bet jauna pati par sevi. Šādi domājošu komponistu bieži vien pat neinteresēja, ko par to saka vai domā kritiķi, klausītāji un pat mūziķi – mūzika, kas tapa šādā ceļā, tā arī nekļuva par atdarināšanas objektu, labākajā gadījumā tā iedvesmoja domāt un meklēt vēl kādu citu muzikālu ceļu. Un, lai arī kritiķi nereti centās to kaut kā nosaukt un iegrožot "virzienos", par tādiem grūti nosaukt aleatoriku, "konkrēto mūziku", mikrotonālo vai dodekafonisko mūziku. Pat minimālisms, lai cik skaists un vienkārši definējams tas nebūtu, nav radis kaislīgu sekotāju loku un nav arī guvis attīstību, kas varētu liecināt par tā noformēšanos jaunā muzikālā tradīcijā. Iespējams, ka tieši šāda "jaunā" izpratne, kas daudzām norisēm mūzikā ir raksturīga pēdējos sešdesmit vai septiņdesmit gadus, ļauj to apzīmēt ar kādu kopīgu terminu.

Cita iezīme, kas vienoja festivāla atklāšanas koncertā izskanējušo mūziku, bija saistīta ar mēģinājumu pārvarēt to tehniskās perfekcijas strupceļu, kādā akadēmiskā mūzika nonāca divdesmitā gadsimta nogalē. Runa ir par to, ka muzikālās izglītības un koncertdzīves globalizācijas iespaidā mūziķu profesionalitāte, pareizāk sakot, tās vidējais līmenis ir ievērojami cēlies. Ģēniji un virtuozi ir bijuši vienmēr, taču tik daudz izcilu orķestru un ansambļu, kas spēj nevainojami izpildīt vissarežģītākos mūsdienu komponistu skaņdarbus, vēl nekad cilvēces vēsturē nav bijis. Es zinu, ka tas ir strīdīgs apgalvojums un atradīsies kritiķi, kas vienmēr būs gatavi sūkstīties par mūzikas skolu kvalitāti, taču ir arī objektīvi fakti – tradīciju uzkrāšanās, valsts atbalsts, iespēja gūt pieredzi starptautiskā līmenī, galu galā – iespējas, ko sniedz mūsdienu tehnoloģijas gan informācijas aprites ziņā, gan mūziķu apmācībā, ir novedušas pie tā, ka mūsdienās komponists var itin viegli panākt to, lai viņa skaņdarbs tiktu izpildīts nevainojami precīzi. Perfekti. Varētu domāt, ka komponistam par neko citu pat sapņot nevajadzētu, taču vienā brīdi kļūst pamanāmas negribētas konsekvences – pārāk precīzs izpildījums kļūst nedzīvs. To ir garlaicīgi, pat nepatīkami klausīties. Galu galā – jebkuru partitūru mūsdienās var izpildīt arī ar labu datorprogrammu, taču zūd kaut kas tāds, kas mūziku savulaik ļāva nosaukt par augstāko no mākslām.

Dažās datorprogrammās, kas paredzētas mūzikas apstrādei, ir iekļauts palīglīdzeklis (vai latviski to tagad sauc par spraudni?), kas nosaukts par "humanizer" jeb cilvēciskotāju. Tas ienes gandrīz nepamanāmas neprecizitātes skaņas tembrā vai nobīdes laikā, lai radītu ilūziju, ka šo mūziku izpilda cilvēks. Līdzīgu cilvēciskošanu ir mēģinājuši panākt jaunās mūzikas komponisti, lai mūsdienu perfektie orķestra mūziķi (un kamerorķestris Sinfonietta Rīga ir pierādījis, ka tuvojas zināmai perfekcijas pakāpei), paši to negribot, nekļūtu par aukstu un iepriekš aprēķināmu mūzikas mašīnu. Vinetas Līces koncertā alta saksofonam un kamerorķestrim "Jūras balss" ieskanas jūras, viļņu, vēja, priežu, smilgu, smilšu un pat kaiju balsis, liekot saksofonam elpot pavisam neakadēmiskā un notīs nepierakstāmā veidā. Gundara Pones skaņdarbs "ELY: septiņas studijas dabā" izmanto skaņas un trokšņus, ko mūziķi iegūst gan no saviem ierastajiem instrumentiem, gan no citiem, pie rokas esošiem priekšmetiem, kādā no epizodēm liekot solistei iziet ārpus skatuves un spēlēt, neredzot pārējos mūziķus. Rutas Paideres skaņdarbs "Tempera" tika izpildīts, novietojot instrumentu grupas atstatus dažādās skatuves vietās un vienu no tām noskaņojot par pustoni zemāk, šādi izraujot mūziķus no ierastās komforta zonas un arī klausītājam liekot saklausīt vāji uztveramas neprecizitātes un nobīdes. Vismehāniskākais laikam bija koncerta kulminācijā atskaņotais Romualda Grīnblata "Koncerts flautai un stīgu instrumentiem", kas sarakstīts, "izmantojot šķietami kailu matemātisku tehniku", taču arī tajā sausais un precīzais flautas solo tiek konfrontēts ar partitūrā nekonkretizētu, tāpēc neprognozējamu apkārt izvietoto stīgu instrumentu pieslēgšanos, kas rada pārsteiguma efektu un dzīvas, šajā brīdī topošas un tāpēc "jaunas" mūzikas sajūtu. Šādas neprecizitātes, lai arī mūzikas autoru akceptētas un jau iepriekš paredzētas, ir raksturīgas tieši "jaunajai" mūzikai, kas cenšas kaut kā tikt galā ar visas iepriekš radītās mūzikas tradīciju uzkrājumiem un tomēr aizkustināt un saviļņot savu klausītāju.

Turpinot sarunu par to, kā un kurā brīdī notiek mūzikas un klausītāja sastapšanās, es gribu jums piedāvāt iespēju noklausīties Leonarda Bernsteina lekciju kursu par šo tēmu. Leonards Bernsteins (1918-1990) ir viens no ietekmīgākajiem pagājušā gadsimta komponistiem un diriģentiem, savdabīgs klasiskās un laikmetīgās mūzikas interprets, mūzikas teorētiķis un izglītības reformu entuziasts, kas labprāt un aizrautīgi runāja par mūzikas pedagoģijas lomu cilvēka attīstībā. 1972. gadā viņš atgriezās Hārvarda universitātē, lai pieņemtu goda amatu – 1925. gadā dibināto Čārlza Eliota Nortona vārdā nosaukto Dzejas profesora vietu, kas ne vien definē "Dzeju" nedaudz plašākā izpratnē, bet arī prasa noteiktus pienākumus – dzīvot universitātes pilsētiņā, sniegt padomus studentiem un nolasīt sešas publiskas lekcijas. Pirms Bernsteina šos pienākumus savā laikā ir pildījuši Tomass Stērns Eliots, Vistens Hjū Odens, Ārons Koplends, Edvards Estlins Kamingss, Roberts Frosts un Horhe Luiss Borhess. Lekciju ciklu, kas notika 1973. gada rudenī, Bernsteins nosauca "Neatbildētais jautājums". Problēmu loks, kas tajā tika apskatīts, bija visai plašs – no dzejas un lingvistikas līdz filozofijai un fizikai, taču centrālā tēma bija cieši saistīta ar mūziku. Neatbildētais jautājums bija par to, kāpēc un kā mūzika iedarbojas uz cilvēku. Pēc visa, ko mēs par to zinām, pēc gadsimtiem ilgas muzikālās izglītības un mūzikas klausīšanās pieredzes, kas radījusi grandiozas muzikālas tradīcijas un padarījusi to par neatņemamu mūsu kultūras sastāvdaļu, pēc visa tā mēs joprojām nespējam saprast, kas notiek ar mūsu apziņu, sirdi vai dvēseli brīdī, kad tai pieskaras mūzikas skaņas. Bernsteina lekciju kursu iespējams iegādāties DVD diskos vai grāmatas formātā, taču var arī noskatīties bez maksas YouTube kanālā:

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0