Vairs īsti neatceros, kā tieši tas sākās. Viens ir skaidrs: visa ļaunuma un pilsoniskā aktīvisma sakne ir sociālie mediji. Gan portāla "Mana balss" iniciatīvu "Par sievietes tiesībām lemt par savu ķermeni", gan informāciju par 9. jūnija piketu pret grozījumiem Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā vispirms ievēroju feisbukā, pateicoties savu paziņu un domubiedru grupas "Feministu forums" diskusijām.
2016. gada 11. februārī Saeima trešajā lasījumā sāka izskatīt Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma grozījumus, tajā skaitā veselības ministra Gunta Belēviča ierosināto 17. panta pirmās daļas grozījumu, saskaņā ar kuru turpmāk savas olšūnas donēt varētu tikai dzemdējusi sieviete, nevis ikviena vesela sieviete līdz 35 gadu vecumam, kā tas bija līdz šim. Tuvojās Saeimas sēde, kurā šie grozījumi deputātiem bija jāskata galīgajā lasījumā.
Vēlāk man jautāja, vai tiešām šis jautājums mani tik ļoti personīgi skar. Pāris vārdos – bija sakrājies, jo pēdējā laikā Latvijā notikuši vairāki mēģinājumi ierobežot cilvēku tiesības: gan absurdais Tieslietu ministrijas sagatavotais atzinums par Stambulas konvenciju, gan Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas sinodes lēmums aizliegt sieviešu ordināciju, gan bēdīgi slavenais "tikumības likums" jeb grozījumi izglītības likumā, saskaņā ar kuriem izglītības iestādēm jāsargā skolēni no "netikumīgas" informācijas.
Pirmais pikets 9. jūnijā
Mana pirmā reakcija uz iecerētajiem likuma grozījumiem, kas aizliegtu nedzemdējušām sievietēm ziedot olšūnas, bija vienkārša – tas ir absurds. Tā kā daudzi mani paziņas un draugi grasījās piedalīties un citādi palīdzēt, bija skaidrs – es arī iešu piketēt. Lai politiķi vismaz pamana, ka visiem nav vienalga.
Par "revolucionārās olšūniņas" dalībnieku es kļuvu nejauši – paziņa "Feministu forumā" lūdza palīdzēt noformēt iesniegumu Saeimas frakciju vadītājiem. Redzēju, ka neviens cits nepiesakās, un nācu palīgā. Argumentus pret grozījumiem meklēju – cik nu īsā laikā varēju – "Manas balss" iniciatīvas aprakstā, Katrīnas Kaktiņas rakstā "Satori" un konkrētajā likumprojektā Saeimas mājaslapā.
Vakarā pirms piketa Rīgā sākās smagas lietusgāzes, tāpēc pēdējā brīdī tika atcelts paredzētais futbola treniņš. Toties feisbukā parādījās aicinājums uz plakātu gatavošanas pasākumu; laiks man bija, tāpēc nospriedu: "Okei, turpināšu spēlēt politiski aktīvo."
Uz plakātu pasākumu ieradās daudzi talantīgi cilvēki – juristi, filozofi, antropologi, mākslinieki un reklāmisti –, kas bija gatavi darīt visu, ko vien vajag, lai pasākums notiktu, tostarp arī zīmēt plakātus savam pirmajam piketam. Izrādījās, ka dažādi un savstarpēji nepazīstami cilvēki kopīgu vērtību vārdā ir gatavi ziedot savu laiku un darbu, pietiek tikai palūgt. Gatavos plakātus bija nepieciešams aizvest tuvāk Saeimai, lai no rīta varētu ērtāk paņemt un sadalīt, – uzreiz pieteicās cilvēks, kura dzīvoklis atradās pāris minūšu attālumā no Jēkaba ielas.
Pirmspiketa dienas rītā uzzinājām satriecošus jaunumus – nezināmu iemeslu dēļ atbildīgā Sociālo un darba lietu komisija lūgusi izņemt paredzēto grozījumu izskatīšanu trešajā lasījumā no Saeimas darba kārtības 9. jūnijā. Ha! Uzzināja, ka būs pikets, nobijās un pārcēla! Tā katrā ziņā domāja daži no mums. Citi bažījās – uz nākamo sēdi daļai piketētāju beigsies entuziasms un balsošanas brīdī deputātiem šķitīs, ka esam pārdomājuši. Vēlāk gan noskaidrojās patiesība – Saeimas Juridiskais birojs lūdza citādāk noformēt grozījumu priekšlikumu tabulu.
Ceturtdienas rītā jutos nedaudz eiforiski. Laikam jau endorfīnus var iegūt arī piketā, skandējot saukļus. Vairāki deputāti apstājās un apvaicājās, par ko mēs piketējam, daži mūs atbalstīja un uzmundrināja, citi pagrozīja pirkstu pie deniņiem. Pa gabalu redzējām Jāni Iesalnieku, kuram šķita ļoti asprātīgi nofotografēt mūsu piketu uz Latvijas Sociālistiskās partijas piketa fona un tviterī paziņot, ka feministes "nu jau stāv zem sarkanajiem karogiem".
Solījām, ka nākamceturtdien nāksim atkal.
Āķis lūpā. Varbūt tiešām varam kaut kā ietekmēt šo absurdo lēmumu? Bija skaidrs – lai pārliecinātu Saeimu, nepieciešams ne tikai stāvēt ar asprātīgiem plakātiem, bet arī skaidrot un argumentēt. Vairums deputātu pat nebija iedziļinājušies šajā jautājumā. Sākām pētīt.
Kāpēc vispār šādi absurdi grozījumi
Seksuālās veselības un reprodukcijas likuma grozīšanu jau 2013. gada rudenī uzsāka Veselības ministrija, lai ieviestu Eiropas Savienības normas, tajā skaitā atļautu dzimumšūnu importu un eksportu.
Likumprojektu pārcēla uz 12. Saeimu, tāpat kā daudzus citus likumprojektus, kurus 11. Saeima nepaspēja savas darbības laikā izskatīt. Tā kā likums bija "atvērts", deputāti piedāvāja dažādus priekšlikumus (interesantākie – apgrūtināt abortus, terminoloģiski visas grūtnieces padarīt par mātēm utt.), no kuriem trešajā lasījumā gan nekas daudz nebija palicis. Tas viss prasīja laiku un cīņu. Uz šī fona deputātu Ingas Bites, Imanta Parādnieka, Gunta Belēviča, Nellijas Kleinbergas, Mārtiņa Šica un Jāņa Ruka priekšlikums, kurā viens no punktiem bija palielināt olšūnu donoru pieļaujamo vecumu no 18 gadiem uz 25, izskatījās pēc sīkuma. Vēlāk Gunta Belēviča vadītā Veselības ministrija šo punktu apsprieda ekspertu lokā un izdomāja, ka labāk ierobežot olšūnu ziedošanu, aizliedzot to darīt nedzemdējušām sievietēm, nevis palielināt potenciālo donoru vecumu.
Saeima likumprojekta otrajā lasījumā atbalstīja šo punktu ar 44 balsīm par. Tā kā par šī priekšlikuma absurdumu bija diskusijas Saeimā, Sabiedrības veselības apakškomitejai vēlreiz tika uzdots izskatīt šo jautājumu. Izšķirošās debates notika Sabiedrības veselības apakškomitejas 3. maija sēdē, kur piedalījās Veselības ministrijas pārstāvji ar pieaicinātu Ginekologu un dzemdību asociācijas valdes locekli, Saeimas juridiskā biroja un Tiesībsarga pārstāvji.
Kā vispār var uzzināt, kas un kā lemts komisijās? Izrādās, deviņu komisiju sēdes tiek ierakstītas un atklāto sēžu ierakstus var iegūt jebkurš pilsonis (lai arī komisijas palīdze uzreiz negribēja man tos izsniegt un jautāja, vai es pārstāvu kādu NVO), uzrakstot iesniegumu Saeimai. Pietiek ar vienkāršu e-pastu, kur norādīta iesniedzēja adrese, vēlams, arī tālruņa numurs, lai būtu vienkāršāk sazināties.
Tātad ieraksts bija, argumentus noklausījos. Atšifrējums pieejams arī šeit.
Īsumā – komisijas lielāko daļu pārliecināja apgalvojumi par vēža riska palielināšanos. Juristi iebilda, ka Satversmes tiesai šis ierobežojums šķitīs nesamērīgs un nepietiekami pamatots, tāpēc jāizvēlas citi veidi, kā ierobežot olšūnu donēšanu, kas nediskriminētu nedzemdējušas sievietes, tomēr komisijas deputāti ignorēja šos argumentus.
Argumenti par un pret un to skaidrojumi
Nedēļas nogalē uzreiz pēc pirmā piketa kopā ar domubiedriem sagatavojām īsu pārskatu, kāpēc šāds aizliegums nav labākais veids, kā regulēt olšūnu ziedošanu. Vēlējāmies arī saprast, kas tie ir par pētījumiem, atsaucoties uz kuriem tiek argumentēts olšūnu donēšanas kaitīgums tieši nedzemdējušām sievietēm, jo mūsu rīcībā bija cita informācija.
Diemžēl apakškomisijas sēdes audioierakstā un protokolā nebija iespējams atrast precīzas atsauces uz pētījumiem, kuru secinājumus minēja dr. Anna Miskova – viņa sēdē piedalījās kā Ginekologu un dzemdību asociācijas valdes locekle un, spriežot pēc "Linkedin" datiem, kādu laiku strādājusi arī reproduktīvās veselības klīnikā, kas pieņēma olšūnas no donoriem un izmantoja tās apaugļošanā. Neatradis atbildi ierakstā, lūdzu sniegt precīzāku informāciju par pētījumiem apakškomisijas priekšsēdētājam Romualdam Ražuka kungam, kurš gan vēl līdz šim brīdim nav papūlējies atbildēt uz manu e-pastu. Izmantojot "Satori" sniegtās speciālkorespondenta privilēģijas, zvanīju pašai dr. Annai Miskovai. Viņa bija ļoti laipna un labprāt pieteicās elektroniski nosūtīt saites uz pētījumiem par olšūnu ziedošanas kaitīgumu.
Saņēmu aptuveni septiņas saites uz dažādiem pētījumiem un ieteikumu vispirms izlasīt portālā eggsploitation.com bieži uzdoto jautājumu sadaļu. Pēc ātras šo pētījumu analīzes varējām noformulēt precizējošus jautājumus Miskovas kundzei. Tā kā laiks līdz nākamajai Saiemas sēdei, kurā bija plānots izskatīt likuma grozījumu projektu, bija ierobežots, priecājos, ka viņa solīja līdz otrdienas vakaram atbildēt. Miskovas vēstījums gan bija nepārprotams – tā kā nav 100% pierādīts nekaitīgums, procedūra būtu jāaizliedz. Gluži kā galvenais arguments pret ģenētiski modificētiem organismiem pārtikā.
Miskovas kundze atbildēja uz maniem jautājumiem vēlāk, nekā solīja, par ko arī paldies, jo skaidrs, ka tas nebija viņas pienākums. Jutos patīkami pārsteigts – viņa atzina savu kļūdaino apgalvojumu Saeimas apakškomisijai, ka pētījums pierāda smadzeņu audzēja riska palielināšanos par 50% olšūnu donorēm (attiecīgā pētījuma anotācijā norādīts, ka pēc pārskatīšanas rezultāti nav nozīmīgi). Par pārējiem pētījumiem īsumā – nav pierādījumu, ka ir nopietni riski, nav pierādījumu, ka risku nav. Kopsavilkumā Anna Miskova atzina: "Vēlreiz gribu pasvītrot – vēža riski un zinātniska polemika apkārt [ap to] nav galvenais motivators. Mēs daudz par to runājam, bet tas nav galvenais. Galvenais, lai donors apzinās, ko viņa dara, jo tas ir saistīts gan ar fiziskas, gan ar psihiskas veselības kaitējumu, un Latvijas Dzemdību speciālistu un ginekologu uzdevums ir veicināt sieviešu veselību un drošu mātes un augļa, sievietes veselības aprūpi."
Ginekologu un dzemdību asociācijas valdes priekšsēdētājai Dacei Matulei jau sākotnēji nebija tik asa nostāja pret šo procedūru kā Annai Miskovai. Tātad skaidrs, ka ekspertu viedokļus uzklausīt vajag, bet vēlams tomēr tos pārbaudīt un arī pieaicināt vairāk par vienu ekspertu.
15. jūnijā lūdzu arī Veselības ministriju skaidrot, kāpēc tā aizstāv šos grozījumus, pamatojoties arī uz kopīga donora reģistra trūkumu: tā vietā, lai ar MK noteikumiem beidzot ieviestu kopīgo donoru reģistru, ko likums atļauj jau no 2002. gada. Atbildi saņēmu 11. jūlijā, kurā tiku informēts, ka Veselības ministrija 30. jūnijā iesniegusi priekšlikumu šos grozījumus izņemt no likumprojekta un ka Veselības ministrija strādā pie reģistra izveides.
Pārmetumi par finansiālu ieinteresētību
Aktivitāšu laikā pamanīju kādu nepatīkamu tendenci – daļa sabiedrības ir pārliecināta, ka neviens neko nedara paša pārliecības dēļ (it īpaši, ja labi sanāk). Šāda attieksme parādās citās lietās – "Dogo" ražotājs redz sazvērestību un iesūdz veterinārārstus tiesā, Latvijas Medicīnas eksporta asociācijas prezidents trauksmes cēlājus "Rigvir" lietā sauc par organizētu provokatoru grupu, kas gatavi par naudu rīkot melno PR un gremdēt uzņēmumus.
Arī mums dažādi cilvēki pārmeta, ka mēs uz jaunu sieviešu veselības rēķina atbalstām biznesu, – vai nu liekot noprast materiālu ieinteresētību, vai klaji paužot pārliecību, ka mums ir samaksāts.
Absurdāko pārmetumu "Satori" videointervijā pauda Saeimas deputāts Mārtiņš Šics: pēc viņa domām, "olšūnu protestus" organizē kāda Krievijas lielā biznesa pārstāve, kurai pieder reproduktīvā klīnika pie Ārlietu ministrijas. Šics, visticamāk, domājis klīniku "Mama Rīga", kuras galvenā speciāliste ir Krievijas pilsone Valērija Zaļetova. Vēlāk lūgts precizēt, no kurienes iegūtas ziņas, ka tieši viņa organizē piketu, Šics atzina, ka informācija sniegta sasteigti, viņš to gribētu rūpīgāk pārbaudīt un publiski par to informēt Saeimu un sabiedrību Saeimas rudens sesijas laikā. Man personīgi pazīstot piketa organizētājas, nav skaidrs, kā gan šīs aizdomas Šics varētu apstiprināt.
Arī iniciatīvas autorei juristei Katrīnai Kaktiņai deputāts Andris Bērziņš pārmeta jaunu meiteņu veselības apdraudēšanu un izteica aizdomas, ka diez vai viņa varētu darboties tīri labdarības nolūkā.
Jāatzīst, sazvērestības teoriju valdzinājumam ļāvās arī aizlieguma pretinieki, retoriski jautājot, kuram ir izdevīgi reizē samazināt potenciālo donoru skaitu un atļaut dzimumšūnu importu no ārvalstīm.
Sliktākais, ka šādi ad hominem argumenti ne tikai neko nepierāda un neatrisina, bet arī demonizē oponentus, liekot pusēm cīnīties vienai pret otru, nevis par sabiedrības kopējo labumu.
Pirmā īstā apjausma, ka varbūt mums patiešām izdosies novērst absurdu, bija Hosama Abu Meri viedokļraksts 15. jūnija rītā. Pēc tam sekoja arī "Vienotības" lūgums izņemt likumprojekta trešo lasījumu no 16. jūnija Saeimas sēdes darba kārtības un pagarināt priekšlikumu iesniegšanas termiņu, lai varētu izņemt šos grozījumus no likumprojekta. Savā ziņā arī paveicās ar Veselības ministra atkāpšanos iepriekšējā nedēļā, jo jaunā potenciālā ministre Anda Čakša jau bija izteikusies, ka sievietes pašas ir tiesīgas lemt par savu ķermeni.
16. jūnija rītā bijām sparīgāki nekā iepriekš. Žēl, ka Gunta Belēviča atkāpšanās dēļ bija jāatsakās no dažiem jaukiem viņam veltītiem plakātiem, taču šoreiz mums bija pieredze un atļauja lietot megafonu. Tāpat kā iepriekšējā reizē, mums pretī piketēja arī saujiņa antiglobālistu un sociālistu.
Tā kā šī bija pēdējā Saeimas sēde pirms vasaras brīvdienām, turklāt amatā apstiprināja arī nākamo veselības ministri Andu Čakšu, pie Saeimas bija gan vairāk plašsaziņas līdzekļu, gan arī prominentu personu. Ar piketa organizētājiem aprunājās arī Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis.
Šoreiz deputātu atbalsts bija vēl jūtamāks. Arī balsojums bija mums labvēlīgs. Saeima gan nolēma izņemt likumprojekta izskatīšanu no darba kārtības, gan arī pagarināja grozījumu iesniegšanas termiņu. Lielākas debates izvērsās par pirmo punktu, un balsojums arī bija diezgan līdzīgs.
Neticami – lai arī maza, tomēr uzvara! Izrādās, mūsu aktīvajam darbam ir bijusi jēga.
Kas notiek tālāk
Likumprojektu, visticamāk, izskatīs Saeimas rudens sesijā, šobrīd ir saņemti vairāki priekšlikumi grozījumiem. Starp tiem arī kārtējais deputātes Ingas Bites priekšlikums palielināt vecuma ierobežojumu dzimumšūnu donoriem, līdzīgs jau iepriekš Veselības ministrijas noraidītajam.
Domājam arī trešo reizi aiziet pastāvēt pie Saeimas, kad šo likumprojektu atkal izskatīs trešajā lasījumā, lai atgādinātu – sabiedrība joprojām seko līdzi Saeimas darbam.
Katrā ziņā – esmu pārliecinājies, ka cilvēki var reāli ietekmēt likumdošanu, ja tiešām to vēlas un ir gatavi runāt ar deputātiem, komisijām, iedziļināties likumdošanas procesa niansēs, apvienot spēkus un vienkārši nebūt vienaldzīgi.
Raksts sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild biedrība "Ascendum".
16