Recenzija
07.01.2013

Kā izdzīvot dzimtenītē?

Komentē
10

Andras Manfeldes nupat iznākušais romāns "Dzimtenīte" ir ceturtā grāmata, kas nākusi klajā kā 2011. gada Gerkena un Rakstnieku savienības oriģinālo romānu konkursa laureāte. Jau vāka noformējums, kurā izmantots veikalu tīkla "Maxima" logo, sniedz norādes par grāmatas aplūkotajām tēmām un problemātiku, proti, sociālekonomisko situāciju Latvijā, latviešu iespējām pašreizējā situācijā dzimtenē dzīvot, strādāt, veidot un uzturēt ģimeni, taču teksts pakāpeniski it kā aug, un tā idejiskais kodols izplešas. Ja man jautātu, par ko ir šī grāmata, es atbildētu, ka tā ir par mēģinājumiem izdzīvot šī vārda visplašākajā nozīmē. Izdzīvošana "Dzimtenītē" neaprobežojas ar centieniem nopelnīt iztiku un nomaksāt paņemtos kredītus, tomēr tieši tāda ir romāna triju varoņu sākotnējā pārliecība: "(..) tāds ir izdzīvošanas likums. Ja ir viena lieta, uzradīsies nākamā. Ja būs sērkociņi, tad ko aizšķilt radīsies. Reizēm nemaz nevajag vēlēties dzīvot, pietiek ar elpošanu. Tu vienkārši skaties un elpo. Turpini elpot." (12. lpp.)

Tomēr pat iespēja elpot romāna varonēm ir kļuvusi apdraudēta, tāpēc viņas dodas uz Skotiju, lai strādātu zivju fabrikā. Romāna sākuma nodaļas ir šķietami visskarbākās, Manfelde nesaudzīgi apraksta darba apstākļus, kas vietām neviļus raisa asociācijas ar ieslodzīto uzturēšanos koncentrācijas nometnēs – aukstums, smags darbs, pārgurums un ļoti mazs atalgojums. Romāns kopumā uzdod daudz neērtu jautājumu, un viens no tiem ir – vai man kā lasītājam ir vairāk neērti un nepatīkami uzzināt par varoņu smagajiem dzīves apstākļiem vai par atklājumu un atzīšanos sev, ka patiesībā man negribas par tiem ne lasīt, ne domāt. Nedaudz pārņem sajūta, ka romāns ir mani pieķēris nodevībā, atmaskojis vienaldzību un gļēvumu. Sajūtu līmenī tas, protams, ir visai nepatīkami, un tajā pašā laikā, tieši sākot izjust grāmatas raisīto neērtības sajūtu, tā mani sāk patiesi interesēt kā teksts, kas uz mani iedarbojas.

Jau romānā "Adata" (2005) Manfede pierādījusi spēju dažbrīd līdz ārprātam smagas eksistenciālas izvēles un visnepievilcīgākās sadzīves reālijas atklāt tik poētiski, ka pat neglītais pirmajā acu uzmetienā var šķist skaists. Tomēr autorei nav raksturīga tīksmināšanās vai sāpju apjūsmošana, drīzāk rodas iespaids par pasaules skatījumu, kurā pat neglītajā un derdzīgajā tiek ieraudzīta tīrība, skaidrība un labestība, lai neglītums un izmisums nepiesārņotu redzi un neiestātos aklums. Starp "Dzimtenīti" un "Adatu" manā skatījumā pastāv visai cieša saistība, gandrīz tāda kā pēctecība vairākos aspektos – abas skar sociālu problemātiku: narkotiku atkarība "Adatā", nabadzība un alkoholisms "Dzimtenītē"; abas ieskicē traumatisko pieredzi, ko romānu varones guvušas dzimtajās mazpilsētās. Mazpilsētu Manfelde rāda kā pilnīgu iestrēgšanas punktu, bezcerības, nabadzības, atkarību un citu zemāku sociālo slāņu ikdienas skarbo aprišu koncentrātu. Abi romāni kā ceļu uz ārēju un iekšēju brīvību piedāvā dzimtās pilsētas atstāšanu, taču "Dzimtenītē" šis ceļš izrādās līkumots un neviennozīmīgs, tas ved atpakaļ un tad atkal prom, radot sāpīgu apjukumu. Šī apjukuma un ceļa rādītāju zaudēšanas izjūta, šķiet, piemīt ne tikai romāna trim varonēm, romānam kopumā, bet lasīšanas gaitā sāk rasties pārliecība, ka tā, grāmatai topot, beigu beigās ir jutusies arī pati autore. Rodas iespaids, ka teksts sācis dzīvot pats savu dzīvi, aizgājis pašplūsmā, un rezultātā prasmīgi iesāktais vēstījums sāk izplūst, gaisā karājas simtiem jautājumu, uz kuriem grāmatā nerodas atbildes. Neuzskatu, ka autoram savā darbā būtu pienākums atbildēt uz visiem jautājumiem, ko pats uzdevis, tomēr "Dzimtenīte" atstāj pārliecību, ka sākotnējā iecere ir bijusi ne tikai jautāt, bet arī atbildēt.

Romāna uzdoto jautājumu loks aizvien paplašinās, uzlabojoties tā varoņu – Ivonnas, Santuka un pašas vēstītājas – dzīves apstākļiem Skotijā. Tiek atrasts labāks darbs, pamazām nokārtojas finansiālās problēmas, taču arvien uzstājīgāk par sevi atgādina viss atstātais – bērni, tuvinieki, dzimtene, valoda, vērtības un kultūra. Un te nu atklājas romāna skumjākais aspekts sižetiskajā līmenī un reizē tā lielākais trūkums idejiski konceptuālajā ziņā, proti, bezizeja. Romāna varones, aizbraucot uz Skotiju, ir pārliecinātas, ka naudas trūkums ir viņu un viņu atstāto ģimeņu lielākā problēma. Viņas tic, ka, sapelnījušas naudu, atgriezīsies dzimtenē, un viss būs citādi: vīrs vairs nedzers, nepacels roku, kaimiņi neaprunās, atradīsies piemērots darbs, mazpilsēta vairs nebūs sasmakusi un apnicīga, vārdu sakot, dzīve nokārtosies pati no sevis. Bet šī pārliecība izrādās iluzora, un brīdī, kad tas atklājas, it kā sabrūk kāda sija, kas balstījusi triju sieviešu ticību, ka viņas reiz atgriezīsies "savās" mājās un dzīvos "savu" dzīvi, nevis eksistēs kādā pagaidu patvērumā bez piederības, un tādējādi sāk ļodzīties arī romāna pamati. Turpmākajā romāna gaitā galvenā varone svaidās šaubās un nenoteiktībā: apciemo savējos Latvijā, paņem pie sevis dēlu Aleksi, uz Skotiju pārceļas viņas vīrs alkoholiķis, viņa izveido attiecības ar citu vīrieti, pēc laika izjūk gan šīs attiecības, gan jau sen brukt un ļodzīties sākusī laulība.

Romāns visai skaudri ataino Latviju kā grimstošu kuģi, kuru izbailēs un izmisumā cenšas pamest arvien lielāks skaits cilvēku. Un fonā, manuprāt, pat pārāk izteikti dzirdama autores moralizējošā intonācija, kas bēdzējus pielīdzina kuģa žurkām. Fakts, ka, lasot romānu, tik skaidri var just to, kā autore krata ar pirkstu aizbraucēju virzienā, dažbrīd kļūst tik traucējošs un kaitinošs, ka sāk aizēnot romāna veiksmes. "Dzimtenītē" atklājas bezizejas situācija – Latvijā pēc, kuras ilgojas galvenā varone, viņa nespēj izkļūt no kredītu jūga, savukārt Skotijā, kur iespējams sevi materiāli nodrošināt, viņu moka neizturama trauksme un izmisīgas ilgas pēc dzimtenes. Tātad slikti ir abējādi, tomēr autore nemitīgi atgādina, ka pareizi ir izvēlēties to sliktumu, kas piedzīvojams Latvijā. Kāpēc? Romāns atbildi nesniedz. Mani nepārliecina galvenās varones ticība tam, ka Latvijā viņu gaida īstā dzīve: "Es zinu. Tur taču zem mākoņiem Latvijas zeme izklājas kā audekls. Un es ieaudīšos kā dzītiņa. Pat ja sākumā, iespējams, sāpēs." (101. lpp.) Argumentācija šai pārliecībai it kā paliek ārpus grāmatas ietvariem, nepieciešamība dzīvot un savu bērnu audzināt Latvijā tiek pieņemta kā apriori pastāvoša un neapstrīdama. Ir saprotama autores vēlme uzrakstīt darbu, kurā tiek aplūkotas aizbraukšanas sekas dažādās plāksnēs: gan ģimeņu iziršana, gan dzimtenes zaudēšana kā ierosinātāja nacionālās un personiskās identitātes sairšanai, tomēr, pēc manām domām, autores pašas nostāja ir pārāk skaidri jūtama un nenāk romānam par labu, teksts nonāk pretrunā pats ar sevi un sāk izdegt. "Dzimtenīte" latviešu sabiedrībai nebūt neglaimo. Lielākā daļa no tā, ko autore atklāj par Latviju un latviešiem, ir visai negatīvas, nepievilcīgas, dažkārt pat šķebinošas ainas: nabadzība, alkohols, vīrieša necieņa pret sievieti, kredītu jūgi, atsvešinātas attiecības, pelēcība, netīrība, rupjība, neiejūtība, iekšējs apnikums un izsīkums. Pat latviešu nācijai piemītošās pozitīvās īpašības, intelektuālais spēks un kultūras bagāža tiek apšaubītas: "Latvijā vienkāršas lauku sieviņas, tādas trauslas mammītes, visu dzīvi lasījušas grāmatas. Pie mums vispār visi daudz lasījuši. Tikai vienu un to pašu. Dimā, Dikensu, Dostojevski. Lasījuši un neko nav sapratuši. Grāmatas plauktos put, latvieši skatās seriālus." (87. lpp.) Ja gandrīz viss, kas ar romāna varoni līdz šim noticis Latvijā, ir negatīvs, tad kāpēc, lai, atgriežoties un turpinot dzīvot tāpat kā agrāk, kaut kas pēkšņi kļūtu citādi? Lasot romānu, nemitīgi cerēju saņemt atbildi, gaidīju kādu pavērsienu, kādu varones dvēseles kritienu vai pacēlumu, kādu lūzuma punktu, kurā kaut kas mainītos un no sliedēm noskrējušā romāna riteņi atkal iegūtu virzību, taču tas nenotiek. Un, manuprāt, šāda pagrieziena punkta "Dzimtenītei" ārkārtīgi pietrūkst. Par tādu gan varētu uzskatīt galvenās varones atgriešanos Latvijā un sāpīgo apjēgumu, ka šeit viņa nespēj izdzīvot un vienīgā izeja ir doties atpakaļ uz Skotiju, ar ko romāns arī noslēdzas. Taču šis pavērsiens tikai vēlreiz uzsver romāna idejisko pretrunīgumu, kas diemžēl ir diezgan traucējošs. "Dzimtenīte" lasītājam tikai jautā un jautā, un tad piepeši romāns ir beidzies, pat lāgā nedevis mājienus, kā atrast atbildes.

Par spīti romāna trūkumiem, manā skatījumā tas ir viens no interesantākajiem darbiem pēdējo gadu latviešu prozā, kura nozīme vēl vairāk paplašinās tā aplūkoto Latvijā pašlaik aktuālo problēmu dēļ un kuram, ļoti iespējams, izdevies aptvert vēl plašāku tēmu loku, nekā sākotnēji bijis iecerēts.

Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
10