Kā Igaunijas leļļi bēga uz Latviju (fragments)

Tikai bērni un dzīvnieki redz, ka lelles ir dzīvas. Tās kustas un runā, bet pieaugušo klātbūtnē izliekas par nedzīviem priekšmetiem. Vēstījums pauž par episku notikumu: Igaunijas "parastie leļļi" – visdažādākās tradicionālās rotaļlietas – neizturami apvainojas par bērnu pievēršanos "sevišķajiem" – jaunlaiku bateriju darbinātajiem brīnumiem, un nolemj bēgt projām no Igaunijas. Tīmo-Nīmo, adīts lellis igauņu tautastērpā uzmundrina visus ar satraucošo saukli "Kus mul patarei!" – "Re, kur baterijas!" Tūkstošiem igauņu leļļu pa taku takām dodas uz Latviju.

Bērnu grāmatu izdevniecība "Liels un mazs" laidusi klajā Sanitas Reinsones stāstu jaunākā skolas vecuma bērniem "Kus mul patarei! Kā Igaunijas leļļi bēga uz Latviju" ar mākslinieces Kristīnes Jurjānes ilustrācijām. Piedāvājam ielūkoties grāmatas 7. nodaļā.

7. nodaļa

Par vienu čiekuru un pieciem ceļabiedriem

Kad leļļi saprata, ka jādodas prom no Igaunijas, valdīja liels apjukums, milzīga nekārtība un pamatīgs troksnis. Visi steidzās atrast draugus un radiniekus, lai kopā dotos tālajās ceļinieku gaitās. Bet tas nebija tik vienkārši izdarāms. Leļļu bija tik daudz, ka vienam otru nozaudēt bija pavisam viegli. Gājēju pūlīši cits aiz cita metās iekšā Tepatienes mežos un devās uz Latvijas pusi.

Apsviedīgais rūķis Jāks un veiklais runātājs Tīmo-Mīmo attapās, ka Urvastes piekalnītē palikuši gandrīz paši pēdējie, un nolēma, ka ies kādu gabaliņu kopā.

Netālu no Urvastes skolas viņi panāca vēl trīs leļļu ceļiniekus, kas bija atpalikuši no lielā bara un visi kā viens smējās pilnā kaklā. Vienu no trim gājējiem Jāks un Tīmo jau bija ievērojuši iepriekš, sanāksmē. Tas bija izmanīgais pērtiķis Endelis, Sigovas setucis — nācis no tiem setučiem, kas tagad dzīvo Krievijas pusē. Viņš dzīvoja īstās lauku mājās, kur bija gan vecas, mazas gultiņas un vērpjamie ratiņi, gan arī gaiļi, vistas un visi pārējie kustoņi, kas lauku sētām piederas. Endelis bija samācījies dažādus lauku darbus, allaž izpalīdzīgs un lādzīgs. Arī balamutīgs, jautrs un liels dziedātājs — kā jau setucis.

Viņa līdzgaitnieks bija brūngani oranžs lācis ar zilām biksiņām un apaļām acīm. Viņš aizvien izskatījās tā, it kā būtu par kaut ko izbrīnījies. Lācēna vārds bija Āps. Viņš bija ieradies no Kihnu salas, kur ilgu laiku bija dzīvojis pie kādas večiņas. Tā bija lādzīga večiņa. Viņai patika valkāt sarkani strīpainus brunčus un svētkos rotāties ar baltām pērļu krellēm.

Āpa večiņai bija pulciņš mazbērnu, kuri vasarās un Ziemsvētku brīvdienās braukuši ciemos un pie reizes arī parotaļājušies ar lācēnu. Kad mazbērni izauga, večiņa pārcēlās dzīvot pie meitas uz Pērnavu. Kihnu mājā viņa iegriezās vien retumis. Lielākoties vasarās, lai paraudzītos, vai puķes labi saaugušas un vai mājai viss kārtībā.

Nu jau bija pagājis krietni daudz laika sprīžu, kopš Āps pēdējo reizi bija saticis Kihnu večiņu. Viņš ik pa laikam aizdomājās, kā, nez, viņai klājas. Un itin bieži atminējās, cik koši bija viņas brunči — tik sarkani kā dažkārt debesis Kihnu salas vasaras saulrietos. Āpam pašam allaž bija gribējies sarkanu kažociņu. Nu labi, ja ne kažoku, tad varbūt sarkanu vestīti vai vismaz mazu sārtu kņopīti vai piespraudīti. Gan jau kaut kad tā viņam būs. Viskarstākās vēlēšanās piepildās — to man stāstīja mana bērnudārza audzinātāja pirms daudziem gadiem.

Endeļa-Vendeļa un lāča Āpa trešā ceļabiedre bija maza viegliņa lupatu lellīte, ko visi sauca par mazo Vaiki. Dažiem bija aizdomas, ka Vaike patiesībā ir nākusi no Lietuvas, jo viņas vārds izklausījās tāds kā lietuvisks. Taču es labi zinu, ka viņa bija īsta tālumniece no Tallinas, dzīvojusi daudzus gadus kādā vecpilsētas bērnudārzā un priecinājusi daudzas mazas meitenītes.

Vaiki bija iemīļojusi igauņu meitenīte Mārja. Viņai bija tikai trīs gadi un viņa laikam nezināja, ka lelles no bērnudārza uz mājām līdzi ņemt nedrīkst. Kādā pēcpusdienā Mārja ielika mazo Vaiki savā somiņā un paņēma līdzi. Iespējams, viņa nojauta, ka mammai tas nepatiks, tāpēc, tikusi mājās, tūliņ pat mazo Vaiki noslēpa aiz grāmatu plaukta. Bet vēlāk zem spilvena. No rīta ielika atkal somiņā un gribēja vest atpakaļ uz bērnudārzu. Taču somiņa palika mammas mašīnā. Kad Mārjas mamma aizgāja uz darbu, Vaike palika viena. Viņai uznāca liels garlaiks, sēžot somā, un viņa nolēma pati doties meklēt bērnudārzu. Taču atrast to viņai neizdevās. Tallina taču ir liela, un bērnudārzu tur ir daudz. Vaike par to diez ko nebēdāja, jo tas patiesībā bija piedzīvojums. Viņa izstaigāja malu maliņas, iepazinās ar Tallinas nomalēm un priekšpilsētām. Sadraudzējās ar vabolēm, pelēm un kaķiem un visbeidzot nokļuva Toma parkā, kur palika viesmīlīgā baložu saimē līdz pat brīdim, kad visiem leļļiem bija jādodas uz lielo Urvastes sanāksmi.

Endelis, Āps un Vaike bija satikušies nejauši. Lellītei ceļā bija gadījies prāvs egles čiekurs, un Endelis ar Āpu skrējuši palīgā, lai viņa nepakluptu. Abi bija tik zibenīgi naski, ka papriekš paskrēja Vaikei un čiekuram garām. Tad steidza atpakaļ. Saskrējās:

– Bums!

Sagrūstījās:

– Bums!

Un visbeidzot novēlās blakus Vaikei:

– Bums, bums!

Āpam kažoks mazliet bija nobružājies, bet Endelim ieplīsis bikšu ceļgals. Citādi ne vainas. Mazā Vaike tādus jocīgus leļļu puikas vēl nebija redzējusi. Viņa tik traki smējās, ka bižu gali sāka lēkāt pa gaisu. Endelis attapās pirmais. Uzlēca kājās un paspēra malā klupinātāju čiekuru. Arī Āps attapās, meklēja čiekuru, bet velti. Un tad sāka smieties arī viņi. Smējās tā, ka zeme rībēja.

Ceļu viņi turpināja trijatā. Tādus smejošus viņus sastapa Jāks un Tīmo-Mīmo. Viņu smiekli bija tik lieli, ka neviens nevarēja izstāstīt, par ko tā jāsmejas. Tiklīdz kāds pateica: "Čiekurs!", smiešanās kļuva tik nevaldāma, ka arī klausītājiem nācās smieties līdzi. Jāks un Tīmo-Mīmo nolēma pievienoties smējējiem un doties ar viņiem kopā uz Latviju. Nebūs garlaicīgi — tā viņiem šķita.

Pieci ceļabiedri mēroja mazas taciņas, gāja cauri mežu biežņām un izbridās purvu slīkšņās. Kaut arī līdz Latvijai nebija tālu, tomēr pagāja gari laika sprīži. Leļļi daudz runāja. Viņi viens otram stāstīja par sevi, par citiem leļļiem, ar ko kopā bija dzīvojuši vai kurus bija satikuši, un arī par igauņu bērniem, kas reiz ar viņiem bija rotaļājušies, bet tad pametuši novārtā. Tomēr pēc daudzām iztarkšķētām stundām aptrūkās runājamā. Tad viņi sāka klusēt. Klusēja un klusēja. Leļļi bija patiesi pārsteigti, cik klusēšana var būt interesanta. Ja neticiet, pamēģiniet! Katram no viņiem galvā sāka uzrasties visādas interesantas domas. Katrs no viņiem izdomāja nezin ko. Visādus brīnumus! Tad pats smējās par tiem brīnumiem un turpināja domāt tālāk.

Klusējot viņi pārgāja pāri Latvijas robežai un nemaz nenojauta, ka pie viņiem jau atnākusi latviešu valoda. Vienīgi katrs pie sevis pabrīnījās, kamdēļ domas kļuvušas mazliet citādas, jocīgākas. Varbūt tādas kā mazliet ātrākas un steidzīgākas. Bet, tiklīdz kāds no viņiem ierunājās… Tad gan visiem bija liels izbrīns par to, cik mīksta un lunkana ir latviešu valoda. Vaike kārtīgi parušinājās latviešu valodā un sameklēja tādu vārdu, kas, viņasprāt, vislabāk pasakot, kāda latviešu valoda ir. Tā esot ļoti glaudīga! Pārējie Vaikei piekrita, latviešu valoda arī viņiem likās glaudīga.