Foto no Paula Bankovska arhīva un Ģirts Raģelis
 
Recenzija
26.07.2016

Kā garšo Bankovska roka?

Komentē
2

Par Paula Bankovska stāstu krājumu "Trakie veči", apgāds "Dienas grāmata", 2016

Pauls Bankovskis mani vienmēr ir fascinējis ar savu apbrīnojamo rakstītsparu – interneta zināšanu vācelīte vēsta, ka divdesmit gadu laikā iznākušas deviņpadsmit viņa sarakstītas grāmatas, papildu tam regulāri tapuši arī raksti dažādiem plašsaziņas līdzekļiem, tai skaitā (neiespējami neievērot) portālam "Satori". Grūti šībrīža latviešu literatūras ainā uzreiz iedomāties citu līdzvērtīgu daudzrakstītāju; katram jaunam Bankovska rakstu galam klāt ķeros ar zināmu devu piesardzības – sak, vai tik autors par daudz nebūs aizrāvies ar ampelēšanās un teksta radīšanas procesu, vispārējā jautrībā kaut kur nebūt nozaudējot saķeri ar lasītāju, kas neizbēgami notiek, ja pašcenzūras uzraudzītās tekstrades slūžas mazliet par daudz pasprūk vaļā.

"Trakie veči" ir astoņpadsmit īsprozas tekstu krājums. Neparocīgo vārdkopu "īsprozas tekstu krājums" te lietoju varbūt ne gluži pamatoti, tomēr ne bez iemesla – Bankovska veikli ievingrinātā publicista roka dažos tekstos ("Manas dziedinošās spējas" un "Mēness neredzamā puse" ir uzskatāmākie piemēri) rada sajūtu, ka kaut kas ar to lietu nav īsti tīrs. Proti, grāmatas koncepts mudina uz visiem tajā esošajiem tekstiem lūkoties kā stāstiem, lai gan daudziem no tiem varētu piekabināt arī birku "eseja" vai "redzējums" un neviens neprotestētu (kā tas tepat "Satori" noticis ar grāmatā iekļauto "Vispasaules modelētāju biedrību"). Man kā lasītājam šajā situācijā ir divi varianti – labticīgi pieņemt, ka Bankovskis apzināti rotaļājas ar robežu starp stāstu un eseju ("redzējumu"), vai uzskatīt ka autora roka rada neizbēgamu, nevajadzīgu publicistikas piegaršu. Lai cik kārdinoši (ne)būtu uzzināt, kā īsti garšo Bankovska roka (vai kāda no teksta "Mīļotajai nepatīk" personāžu rokām), šis jautājums nav tik mokošs, lai traucētu lasīt "Trakos večus". Tāpat arī tas, kāda žanriskā birka piekarama mazajiem prozas kumosiņiem, ir strīds par vārdiem, kuram ar reālo lasīšanas procesu maz sakara: daudz interesantāk ir saprast, kādēļ iespējas šādai diskusijai pavērušās un kas tad īsti notiek grāmatā. Ērtības labad grāmatas tekstus turpmāk gan saukšu par stāstiem.

Krājumu vieno vājprātības vai drīzāk absurda motīvs. Atšķirība starp abiem vārdiem šajā gadījumā nav tikai politkorektuma jautājums – Bankovskis krājumā ir izspēlējis divus smalkus trikus. Pirmkārt, vēstījums noris pirmajā personā, otrkārt, Bankovskis raksta sausā, vēstījošā manierē, ierastā kultūratsauču klātbūtne piešķir skanējumam intelektuālu (publicista rokas) piegaršu. Tad nu lasītājam, kurš nosēdināts vadītāja krēslā (stūri gan viņam rokās neviens nedod) un kuram acu priekšā paveras visi mehānisma (tēla domāšanas procesa) neapšaubāmi loģiski tikšķošie zobrati, nekas cits neatliek, kā teikt, ka notiekošais ir absurds, jo, sakot, ka varonis ir vājprātīgs, lasītājs, kurš pats taču sēž vadītāja krēslā un redz, ka tēla loģika ir vietā, par vājprātīgu pasludinātu pats sevi.

Bankovska absurds brīžiem sliecas vairāk uz komisko ("Atgriežoties pie galvaskausa jautājuma"), brīžiem uz šausminošo pusi ("Nakts kontrole") – robeža starp abām izšķīst. Stāstu beigas iezīmē brīdis, kad tie tiek meistarīgi iedzīti absurda radītajā strupceļā idejiski ("Mīļotajai nepatīk", "Eksistences pierādījumi") vai fiziskās darbības ziņā ("Mēs nākam", "Nakts kontrole"). Absurds Bankovska stāstos rodas, galvenajam varonim lēnām kļūstot aizvien apsēstākam ar kādu ideju. Par iedvesmu ņemtas urbānās leģendas, sazvērestību teorijas vai gluži vienkārši joki, kā tas ir gadījumā ar stāstiem "Olimpiskajam sportam veltīts mūžs" un "Manas dziedinošās spējas" – vienā no tiem Bankovskis apraksta jaunos sporta veidus, kurus nepieciešams ieviest Olimpiskajās spēlēs (stāsts idejiski tuvs "Satori" publicētajam rakstam "Literārais sports"), bet otrā viņš pievēršas alternatīvās medicīnas ārstēšanas paņēmienu aprakstam. Protams, abiem stāstiem ir arī ievads, kurā tiek atklāta galvenā varoņa biogrāfija, tomēr skaidrs, ka ne jau tā saista autoru vai lasītāju – visus interesē šis asprātīgais aktivitāšu uzskaitījums. Lai gan nenoliedzami uzjautrinoši, šie stāsti neatstāj pārliecinošu iespaidu, un, liekas, tos tikpat labi varēja nevis iespiest grāmatā, bet publicēt autora "Sviesta cibas" profilā – vai arī amizantās idejas pārstāstīt kādam paziņam.

Tas, ka Bankovskis idejas stāstiem nekautrīgi pasmēlis no visiem pieejamās urbānās folkloras akas, ir vienlaikus krājuma lielākais pluss un mīnuss: fakts, ka visi ir dzirdējuši pāris teoriju par masonu sazvērestībām, aizspoguļu valstībām, mūs izsekojošām un kontrolējošām tehnoloģijām, rada grāmatai lielu auditoriju (pirmā tirāža jau esot izpārdota) – ir taču interesanti palasīties kaut ko jau pazīstamu, vieglu un uzjautrinošu, redzēt, ko tad tas Bankovskis būs sastrādājis ar jau pazīstamajiem stāstiem. Vienlaikus šis jau zināmo stāstu faktors autoru bremzē – tik ļoti gribot uzjautrināt vai pārsteigt pašam sevi un lasītāju, Bankovskis riskē kļūt garlaicīgs un monotons. Šādus trūkumus es saskatu stāstos "Mīļotajai nepatīk" un "Mēs nākam", kur vecās labās kaimiņu kanibālu un atriebīgā meža tēmas risinātas visai neoriģināli un bāli. Pavisam citādi ir ar stāstiem "Kā dzīvsudrabs" (kas ir, domāju, viens no krājuma labākajiem stāstiem) un "Un tad uznāk melnie", kur tikpat nodrāztās aizspogulijas un bērnu nolaupītāju tēmas Bankovskis risina ar apskaužamu vieglumu un spēju ieintriģēt.

Noteikti jāpiemin arī Bankovska stāstu varonis – lai gan katrā stāstā varoņa biogrāfija ir vairāk vai mazāk iezīmēta, viņu rakstura īpašības un rīcība ir ļoti līdzīgas, jo ir ieskicētas tikai vispārīgās līnijās – atskaitot konkrēto apsēstību, daudz nekā cita, kur iegrābties, varoņiem ap kauliem apaudzēts nav. Šī situācija rada kārdinājumu teikt, ka lielākajā daļā stāstu galvenais varonis ir viens un tas pats cilvēks. Tam diži nepalīdz arī Bankovskis, kurš laiku pa laikam izmet kādu starp-citu-piezīmi, kas ļauj nevilšus mest asociāciju tiltiņu no viena stāsta varoņa uz citu. Rodas sajūta, ka, atmetot vājprātīgās apsēstības un idejas, kaut kur cauri stāstu varoņiem spīd Bankovskis pats. Interesanti, ka aptuveni izstrādātie varoņi nenodara stāstiem pāri – tur pie vainas tas, ka, neskatoties uz krājuma nosaukumu un uz aizmugurējā vāka pieminēto vārdiņu "depresija", un uz trakajiem večiem attiecināto frāzi "jārada tikai sev vienam piederoša telpa", cilvēki Bankovski ne visai interesē – protams, viņš atstāsta apsēstības vēsturi un iemeslus, bet tiek laistas garām visas iespējas iedziļināties varoņu psiholoģijā; Bankovski interesē izdomātais joks vai izplānotais absurds. Viņam gribas paamizierēties, uz ko norāda arī grāmatas ievadcitāts no Astridas Lindgrēnes "Lennebergas Emīla", kurā runāts par puisēna galdnieka skabūzi un nedarbus iezīmējošajiem koka leļļiem.

Šis ir neviendabīgs krājums – spoži, uzjautrinoši stāsti mijas ar bālākiem tekstiem, kuros ir vāji izstrādāti tēli, ekonomiska valoda, bet daudzas idejas un kultūratsauces – šie ir iemesli (vēl arī tas, ka dinamisks sižets – nevis notikumu vai ideju pārstāsts – ir salīdzinoši nedaudzos stāstos), kādēļ pieminēju daudzu tekstu balansēšanu uz nenosakāmās robežas starp eseju un stāstu. Vēl gribu uzteikt to, cik eleganti Bankovskim ir izdevies noslēgt krājumu ar īstajā vietā iekārtoto stāstu "Es aizeju mežā". Un viņš tiešām to izdara.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2