Foto - Ilmārs Šlāpins
 
Redakcijas sleja
31.07.2018

Kā es iemīlējos vientuļā salā

Komentē
1

Igaunijas Valsts prezidentei Kersti Kaljulaidai

Iesniegums

Š.g. maija beigās, viesojoties Tallinas literatūras festivālā "Head Read" Latvijas Rakstnieku savienības delegācijas sastāvā un piedaloties trīspusējas sadarbības iespēju noskaidrošanas samitā ar Igaunijas un Lietuvas Rakstnieku savienību pārstāvjiem, piedzīvoju spēcīgu emocionālu saviļņojumu. Pastiprinātā satraukumā pavadīju veselas trīs dienas, neraugoties uz lietišķo un savstarpējas izpratnes atmosfērā aizritējušo sarunu raundu, kura laikā tika panākta vienošanās par rīcību, kas veicama no Rakstnieku savienību puses, lai iegūtu papildu finansējumu Baltijas Asamblejas balvu ieguvušo autoru tulkošanai no vienas valodas otrā un trešā. Te jāpiebilst, ka latviešu tulkotāji bijuši čaklāki un mūsu grāmatveikalos var gūt diezgan reprezentablu pārskatu par aktuālo igauņu literatūru, taču vien retais latviešu autors ir spējis iekarot Igaunijas tirgu.

Kārtības labad jāpiebilst, ka tieši tajās dienās dalībai "Head Read" festivālā Tallinā ieradās Jānis Joņevs ar romānu "Jelgava 94", bet Igaunijas Rakstnieku savienības pārstāvis Pēters Helme varēja palielīties ar Ingas Gailes romāna "Stikli" tulkojuma eksemplāru savas žaketes kabatā. Tas bija tas parocīgais plāno vāku formāts, kas patiesībā tiekot reģistrēts kā žurnāls, to tradīciju izdevniecība "Loomingu Raamatukogu" esot saglabājusi no padomju laikiem, jo žurnālā drukātus aizdomīgus tulkojumus bija vieglāk dabūt cauri Glavļitam vai kas nu tur jums Igaunijā toreiz kontrolēja literāro tīrību, jā, kas zīmīgi – Ingas grāmatiņa šajā sērijā iznākusi gandrīz vienlaikus ar Josifa Brodska izlasi.

Te atgriezīšos pie sarunās spriestā – Baltijas Asamblejas balva, kas tiek piešķirta kādam no triju Baltijas valstu literātiem, ir pienācīgs iegansts šo autoru popularizēt arī kaimiņu valodās, un būtu tikai prātīgi, ja operatīviem tulkojumiem un izdošanai valstis paredzētu piešķirt kādu atbalstošu finansējumu. Rakstnieku savienību delegācijas vienojās par saskaņotu rīcību, izdarot spiedienu uz deputātiem, tas nu jums, godāto prezident, arī būtu jāzina, taču es iesāku runāt par jūtām un tāpēc neslēpšu arī pašas cilvēciskākās no tām, kas ir arī gluži latviska parādība – baltā skaudība uz igauņu kaimiņiem, kas brīžiem iekrāsojas arī mazliet bēšos un pat pelēcīgos toņos. Pie vainas ir arī Igaunijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Tīts Aleksejevs, kas ne mirkli nevilcinājās vest mūs pusdienās uz Rakstnieku savienības ēkā trijos stāvos izvietoto restorānu "Pegasus", piebilstot, lai ēdam dūšīgi, jo restorāns maksājot Rakstnieku savienībai īres maksu un ar katru izsmalcināti dīvaino ēdienu, ko mēs tur notiesātu, igauņu rakstnieki kļūtu tikai pārticīgāki, bet, dzerot vīnu un izsmēķējot starplaikā kādu visādi citādi kaitīgu cigareti, mēs sniegtu neatsveramu ieguldījumu Igaunijas Kultūrkapitāla fonda finansiālajā stabilitātē, un te nu jāatgādina, ka šajā virzienā mēs esam skauduši igauņus jau krietnu laiku, jo mums šāda shēma spīd vien pēc pāris gadiem, kad arī smēķēšana būs jau teju vai aizliegta, bet alkoholam akcīzes nodoklis tik liels, ka gribēdams nenopirksi, visas cerības uz spēļu zālēm, lai gan arī to liktenis rēgojas drūmās krāsās.

Spriganie igauņu rakstnieki mūsējiem vēl citā ziņā ir vienmēr bijuši pāris soļu priekšā ar saviem nekustamajiem īpašumiem, ko veiklā kārtā spējuši nosargāt un vairot, saglabājot stratēģiski svarīgus punktus neskartus jau kopš padomju laikiem, ko mēs te Latvijā esam laiduši kā smiltis caur pirkstiem. Un, protams, tīrās dižošanās vārdā mēs ar citiem festivāla ārzemju viesiem otrās dienas rītā tikām vesti uz Igaunijas ziemeļu paradīzi Kesmu, kā ieganstu minot nepieciešamību parādīt rakstnieku rezidences māju, kas, apšūta baltiem dēļiem un dižegļu ieskauta, kautri klusēja meža ielokā neaizslēgtām durvīm, mēs droši varējām to izstaigāt, pasēdēt daudzcietušos rakstnieku darba krēslos un pārvilkt ar plaukstu skarbai rakstāmgalda virsmai, kas iesūkusi ne vienas vien rakstnieku paaudzes sviedrus un asaras.

Gaidot uz apsolītajām pusdienām Jūrniecības muzejā, ko savām rokām savācis un sakārtojis vecs pankroka grupas "Rajaka" dalībnieks Ārne Vaiks, nu kļuvis gluži kā no Hemingveja garstāsta "Sirmgalvis un jūra" izkāpis personāžs, es izmantoju brīdi, lai izmestu loku tuvējā mežā un krastmalā iekārtotā gājēju takā, neviļus aizklejojot līdz tālākajam sauszemes stūrim, ko iezīmēja palielāki klintsbluķi jūrā un sausu meldru klāts krasts ar norādēm netraucēt putniem ligzdošanas periodā, ko es, protams, nekādā ziņā neplānoju darīt. Un tad es ieraudzīju Viņu. Sākumā vien tumšu matu pudurīti tālumā pie apvāršņa, kas, rūpīgāk ieskatoties, pārvērtās mežonīgi zaļā vēja aprautu priežu čemurā.

Tā bija Vientuļa sala, neaizsniedzama kā Nobela prēmija literatūrā, kādu kilometru līdz tai varbūt arī ir iespējams aizbrist, brīžiem lēkājot no viena akmens uz nākamo vai ziemā velkot ragaviņas pa vēja nežēlīgi noslīpētu ledu, šķiet, ar laivu to izdarīt nav iespējams, tik nepieradināts un neparedzams ir šis brāzmainais jūras seklums. Taču sala tur bija. Es nekustīgi raudzījos viņā vismaz minūtes piecpadsmit. Viņu sauca Sārtnēme, taču tautā to saucot par Kuradisāru, jeb Velna salu, es tiešām nesaprotu, kāpēc, tiesa, runā, ka šādi to iesaukuši krievu robežsargi, kas Sārtnēmes vārdā saklausījuši pašu Sātanu. Tā vien rādās, ka igauņi ir izlepuši ar savām 2222 salām, un te nu mūsu starpā ir pamatīgs neizpratnes bezdibenis, jo latviešiem nav nevienas pašas. Kā tas vispār ir iespējams, dzīvot plecu pie pleca, sadoties rokās Baltijas ceļā, rīkot Dziesmu svētkus, uzņemt vienādi lēnas un skumīgas filmas, bet vienā šaurā jomā jums ir viss, bet mums nekā? Vienu mežonīgu, akmeņainu, šauru un izvijušos kā ūdensčūsku saliņu taču varētu man uzdāvināt, godāto prezident?

Es apsolītu to nevest nekur prom, lai paliek tur piesieta pie zvejnieku ciema tālākā ziemeļu raga, lai tajā ligzdo reti un tramīgi savvaļas putni, lai vējš to glāsta un ieaijā, es viņu mīlētu klusi un sapņaini, stāstītu bārā satiktam svešiniekam, cik skumji man, cik sen es neesmu to skatījis vaigā, es rādītu viņam vecas fotogrāfijas un raudātu uz pleca, es sacerētu tai dziesmas, ko neviens nespētu nodziedāt, es tai rakstītu negudras vēstules, ko, rīta gaismai austot, izdzēstu tālrunī, es kaltu plānus un rasētu mazu mājiņu, ko nekad tā arī nesadūšotos viņai uzdāvināt, bet kādā dramatisku priekšnojautu pilnā ziemas spelgonī es paslepus ierastos ciemos, pārietu pāri uz viņu krastu, piesēstu likteņa izliektas priedes pakājē un aizmigtu. Cieši.

Tas tad nu arī būtu viss, bučas, laimīgu simtgadi un tā tālāk.

Ilmārs Šlāpins

P.S. Vācbaltu biologs un fotogrāfs Edmunds Rusovs Sārtnēmes salu atklāja jau 1895. gadā, par ko es arī viņu, protams, apskaužu:

Ilmārs Šlāpins

Ilmārs Šlāpins ir latviešu publicists, filozofs, tulkotājs, dramaturgs, dzejnieks, pasaules mūzikas dīdžejs un interneta žurnāla "Satori" galvenais redaktors. Brīvajā laikā dara to pašu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1