Recenzija
06.02.2017

Juris Rubenis kā cilvēks ir jāmīl*

Komentē
22

Par Jura Rubeņa grāmatu "Viņa un viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss", "Zvaigzne ABC", 2016

Pagājušā gada decembrī es viesojos pie kāda luterāņu teologa viņa lauku mājās. Viena no lietām, kas šajās viesībās (tās bija viesības) mani visvairāk pārsteidza, bija privātā bibliotēka. Tajā bija – uz aci vērtējot – vismaz tūkstotis teoloģisku grāmatu, lielākoties izdotas pēdējos 30–40 gados. Akadēmiski Bībeles komentāri vien aizņēma veselu sienu. Lielākajai daļai grāmatu plauktos nebija atradusies vieta, tāpēc tās gulēja kartona kastēs uz grīdas. Es apvaldīju vēlmi mēģināt no namatēva kādu grāmatu aizņemties, jo apzinājos, ka paietu vairākas dienas, lai tikai saprastu, kurš sējums man šobrīd, "manā pašreizējā attīstības posmā" (pie attīstības posmiem vēl atgriezīšos), būtu noderīgs. Pašķirstīju dažus izdevumus, nopūtos, noliku vietā.

Runājot par grāmatām, Jura Rubeņa nelielais "Ievads kristīgajā meditācijā" [1] man ir bijis ļoti noderīgs. Ne tikai tāpēc, ka tas ļāvis saprast, ar ko kristīgās meditācijas kustība (Latvijā – Elijas namā Lūžņā un citur) nodarbojas, bet arī tāpēc, ka tas mani ir uzvedinājis uz citu lasāmvielu un citiem autoriem, par kuriem es citādāk varbūt nebūtu uzzinājusi. Rubeņa ietekmē es iegādājos agrīnos Tomasa Mērtona darbus, pārlasīju Sv. Jāni no Krusta un joprojām meklēju anonīmā 14. gadsimta mistiķa "Neziņas mākoni" kvalitatīvā izdevumā. Es esmu Rubenim par to pateicīga.

Bet "Ievadam kristīgajā meditācijā" ir viena īpatnība, kuru varu mēģināt aprakstīt tikai aptuvenībās. Rubenis, it kā mēģinādams padziļināt un bagātināt kristīgo pieredzi un mantojumu, kaut kādā savādā veidā slīd no tā prom. Nav tā, ka viņš noliegtu to, kas pēdējos gandrīz 2000 gadus ir bijis kristīgās ticības centrā (un ir izteikts gan Rakstos, gan ticības apliecībās, gan katehismos), – Radītāja un radītā fundamentālo nošķīrumu, cilvēka grēcīgumu, ko izpērk Kristus upuris, pārliecību, ka cilvēka patība nekādā dievišķajā vai kosmiskajā patībā nekad nevar tikt absorbēta pat ne augstākajos Dieva žēlastības stāvokļos, utt. –, taču šīs atziņas sastatījumā ar dzenbudisma praksi, Upanišadu gudrību vai aicinājumu iztukšot sevi no jebkādiem priekšstatiem ("dogmām") pamazām kļūst maznozīmīgas, meditētāju ierobežojošas un traucējošas. "Ievads kristīgajā meditācijā", manuprāt, ir grāmata par cilvēku, kurš kaut kādu mums nezināmu iemeslu dēļ ir piedzīvojis to, ko kristieši sauc par "ticības krīzi", un kuram šīs krīzes brīdī šķitis, ka priekšā paveras milzīgs neapgūts citu reliģisko pieredžu, ideju un kustību lauks. Rubeņa jaunākā grāmata "Viņa un viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss", kurā citu garīgu ideju un kustību integrācija kristietībā attīstīta vēl daudz tālāk, šo tēzi, manuprāt, apstiprina.

Tas, vai Jura Rubeņa "garīgās attīstības ceļa" virziens, kā viņš pats izsakās, tiek vērtēts kā "pareizs" vai "nepareizs", protams, ir atkarīgs no skata punkta. Pati šī publiskā vērtēšana brīžiem ir pārspīlēta un uzpūtīga, bet, šķiet, arī Juris Rubenis saprot, kāpēc tāda notiek. Viņš ir bijis un joprojām ir viens no pazīstamākajiem un ievērojamākajiem neatkarīgās Latvijas luterāņu mācītājiem, kā arī teoloģijas zinātņu doktors. Tieši savas pagātnes darbības dēļ visiem vai gandrīz visiem viņš saistās ar kristietības apoloģiju, tāpēc pāreja no šīs mācītāja lomas uz gudrības skolotāja universālista lomu diemžēl nenotiek tik viegli. Var tikai cerēt, ka viņam pietiks spēka šajā pārbaudījumā, kā arī spēja – ko viņš pats iesaka attīstīt [2] – uzklausīt kritiku.

Grāmata "Viņa un viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss" sarakstīta Rubenim raksturīgajā mierīgajā, nosvērtajā tonī, kas gatavs gandrīz uz visu, lai nevienu nejauši neizprovocētu un neaizskartu. Šo svarīgo tikumu viņš ir izkopis gandrīz līdz pilnībai. Pieliktas lielas pūles, lai runātu – iezīmētu teritoriju, attīstītu attiecīgo terminoloģiju, atkal un atkal atkārtotu galvenos jēdzienus un pieturpunktus –, bet nepaustu nostāju. Rubeņa gadījumā tas ir gandrīz vai principa jautājums, jo nostāja vai attieksme kā tāda viņam šķiet piederam pie zemākiem garīgās attīstības posmiem, kuros vēl nav notikusi "Realitātes", kā viņš raksta, daudzveidības integrācija. Šīs pieejas rezultāts, no vienas puses, ir tāds, ka tiem, kas gribētu dzirdēt argumentus un skaidru izklāstu, grāmata var šķist nesaprotami aptuvena, liekvārdīga un stilistiski smagnēja. No otras puses, kā tas daudzkārt izrādījies, vidusceļa pozīcija, pat ja tā nav izteikta principa veidā, bieži vien izrādās tieši tas, ko varētu nosaukt par saprātīga cilvēka saprātīgu viedokli. Rubenis atzīst, ka laulību ne vienmēr vajag saglabāt par katru cenu, tomēr iesaka pie attiecībām strādāt un par tām cīnīties (200–218); seksualitāti nevajagot ne novietot attiecību centrā, ne arī no tām izstumt (155–172); neviens cilvēks nav ideāls, visi dzīvē ir tikuši ievainoti un ievainojuši citus (222); attiecību krīze partneriem ir jauna iespēja (178–179); saruna ir kaut kas, ko mēs mācāmies visu mūžu (134), un tā tālāk. Nešaubos, ka ir lasītāji, kuriem šīs domas noderēs.

Līdzīgi kā grāmatā par meditāciju, Rubenis man nezināmu iemeslu dēļ nekad neapspriež savu personīgo pieredzi. Ievadā viņš raksta, ka laulājis vairāk nekā tūkstoti pāru un daudzu gadu garumā ir bijis pastorāls padomdevējs ģimenes krīzēs. Taču attiecību izpratne un zināšanas, ko viņš nešaubīgi ieguvis šajā nozīmīgajā darbā, tekstā nekādā veidā nav atspoguļotas. Galvenā un bieži arī vienīgā autoritāte viņam ir citi autori – dažādi meditācijas skolotāji, teologi, mūsdienu mistiķi un psihologi –, kas rakstījuši par līdzīgām tēmām. Varam izlasīt garus izrakstus no viņu darbiem, biogrāfiskas ziņas, kā arī aplūkot viņu fotogrāfijas.

Jau ievadā Juris Rubenis uzsver, ka, viņaprāt, attiecību veidošanā būtiski var palīdzēt meditācijas prakse un jo īpaši "atmodināts, plaši aptverošs skatījums" (11–12). Šīs tēmas, ko viņš ievadīja jau savās agrākajās grāmatās, šajā ir plaši iztirzātas – plašāk par to, kas sakāms par pāru attiecībām un to problēmām. Apkopojot lielo garīgo tradīciju gudrību un galveno psiholoģijas skolu atziņas (36), nonākam pie slēdziena, ka mums ir daudzi diži skolotāji. Viens no tiem ir arī Kristus – "iniciēts vīrietis" (41), kurš vairāk pārstāvot "sievišķo garīgumu" (110), kurš, iespējams esot bijis precējies un tāpēc var mūs vadīt arī seksuālās dzīves izaugsmē (212–215).

Attēli, kas iekļauti grāmatā, patiešām nereti ir dīvaini, un – pats galvenais – to izvēle un nozīme nekur nav paskaidrota. Indiešu 13. gadsimta aina ar piecām seksuālā aktā iesaistītām cilvēkveidīgām figūrām (varbūt dažas no tām ir dievības, es nezinu), no kurām divas masturbē (143), nekādā veidā nesasaucas ar to, kas iztirzāts tekstā. Rubenis nekur neraksta ne par dzimumattiecībām vienlaikus ar vairākiem partneriem, un arī viņa izklāsts par tā dēvēto tantrisko seksu neko tādu neietver.

Vēl interesantāks un varbūt zīmīgāks ir attēls, kas izvēlēts kā ievads nodaļai par laulību "Ko Dievs ir savienojis" (182–183). Nodaļā runāts tikai un vienīgi par laulību starp sievieti un vīrieti, bet attēlā – sengrieķu gleznojumā sarkanfigūru tehnikā no 6. gs. p. m. ē. – ir attēloti divi vīrieši, kas stiepj viens otram pretī rokas. Es domāju, ka tā ir pārskatīšanās kļūda: figūra labajā pusē varbūt izskatījusies kā sieviete, jo tērpta himātijā, bet, pat ja tā nebūtu kļūda un autors tiešām ar šo attēlu būtu vēlējies paplašināt skatījumu uz laulību vairāk, nekā atļāvies savā tekstā, attēls, manuprāt, neder. Ne laulība, ne arī tas, ko mūsdienās saprot ar partnerattiecībām, antīkajā pasaulē starp vīriešiem nebija iespējamas.

Tā varētu turpināt, bet tās drīzāk ir sīkas nepilnības, no kurām nav pasargātas arī plānas grāmatiņas, kur nu vēl biezas.

Problēma ar šo visas cilvēces kultūras, filozofijas, psiholoģijas un "garīgās attīstības" integrāciju vienā modelī, manuprāt, ir tāda, ka, pirms kaut ko integrē, tas ir pareizi jāsaprot. Pretējā gadījumā tas, kas tiek integrēts, ir virspusīgs, paviršs, bieži kļūdains, izrauts no konteksta. Tā varbūt ir tiesa, ka visu "lielo pasaules reliģiju" mācības, ārkārtīgi vienkāršojot, varētu izteikt vienā teikumā, kurā būtu tādi vārdi kā, piemēram, "līdzcietība", "paļaušanās" vai kas tamlīdzīgs. Bet šīs reliģijas ir daudz vairāk par šo: tām ir savas doktrīnas, īpašas prakses, metafiziskas nostājas, atziņas dažādos jautājumos, kā arī visos vai gandrīz visos gadījumos prasības attiecībā uz praktizētāju morālo – tostarp seksuālo – uzvedību, domāšanas disciplīnu un tā tālāk. To visu izmēžot laukā kā apgrūtinošu vai nevajadzīgi "dogmatisku", atlikums ir tik sīks, ka ar to reti kurš mirstīgais ir spējīgs dzīvot un noturēties uz ceļa. Šķiet, tāpēc arī jaunās integrētās kustības, pašas to varbūt neapzinoties, savas universālās vienkāršības reliģijas atkal sāk aplipināt ar dažādām doktrīnām – par iniciāciju (78–93), par deviņiem apziņas attīstības posmiem, katru savā krāsā (48), par četru kvadrantu teoriju (balstoties uz Kenu Vilberu, 44–55), dažādu pasaules mitoloģiju elementiem (93–94), Junga arhetipiem (passim) un tā tālāk, katrs skolotājs pēc sava ieskata un labpatikas.

Taču kādi ir kritēriji, pēc kuriem kaut kas tiek atzīts par patiesu vai nepatiesu? Juris Rubenis atkal un atkal savus lasītājus aicina uz pilnīgu atvērtību. Bet jautājums nav par atvērtību – atvērtība ir brīnišķīga spēja –, jautājums ir par pamatiem. "Neduālistiskā apziņa," viņš raksta, "māca būt klātesošam realitātei (visam!) tādai, kāda tā ir, bez mūsu spriedumiem, analīzes, kritikas, bez ego lēmuma – vai man patīk vai nepatīk." (74) Vai tiešām viņš domā – kaut ko paliekošu ir iespējams uzbūvēt bez vismaz dažām pamata aksiomām un metodoloģiskām vadlīnijām?

Juris Rubenis raksta, ka viens no "mūsdienu postpostmodernās (sic!) pasaules svarīgākajiem atklājumiem" esot amerikāņu transpersonālā psihologa un meditācijas skolotāja Kena Vilbera Integrālā teorija (44). Vilberu viņš atzīst par vienu no savas dzīves lielākajām ietekmēm (302). Man jāatvainojas, ka pagaidām esmu Vilbera grāmatas tikai pāršķirstījusi. Es apsolos vismaz dažas no tām izlasīt – un tiešām, varbūt tās apvērsīs manu domāšanu –, bet gribu arī pateikt, kas mani attur. Mani attur Vilbera ārprātīgā mājaslapa internetā. Tajā viņš patmīlīgi gozējas desmitos paša fotogrāfiju. Tajā viņš visneķītrākajām un rupjākajām lamām nogāna cilvēkus, kas atļāvušies kritizēt viņa teorijas. [3] Vilbers manās acīs ir viens no daudzajiem 20. gadsimta garīgajiem skolotājiem, kuri runā par apgaismotu apziņu, bet nav izturējuši pārbaudījumu ar slavu, kuri ir mēģinājuši centrā nolikt integrētu Visu kā veselumu, bet galu galā centrā ir nolikuši paši sevi, savu personu un savas domas. Starp citu, Avilas Terēzei, ko Rubenis tik bieži piemin, par šo būtu bijis kas sakāms. Senie mistiķi zināja – līdzko Dievs kādu dvēseli spēcīgāk sāk vilkt augšup pie sevis, dvēselei tūlīt sāk uzbrukt "dēmoni": savtīgums, lepnība, alkatība un pārējie.

Daži vārdi nobeigumam. Es esmu sekojusi līdzi tam, ko Juris Rubenis dara vismaz kopš 90. gadiem. Es viņu izjūtu kā ļoti gaišu un labestīgu cilvēku. Daudzi, kas braukuši pie viņa mācīties meditēt, man ir stāstījuši, ka viņš esot lielisks skolotājs. Par to man nav ne mazāko šaubu. No Jura grāmatas "Viņa un viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss" staro neviltota vēlme palīdzēt cilvēkiem, kas cieš. Cieš savās laulībās, cieš no pagātnes attiecībām, cieš no bažām par nākotni, cieš no apjukuma, bezpalīdzības, vientulības. Tiem, kas cieš, viņu ciešanas ir reālas. Tas ir liels tikums – mēģināt palīdzēt, un lai tas nepaliek neievērots un lai netiek arī aizmirsts.

* Citāts no Latvijas Kristīgā radio pārraides "Aktuāla diskusija" 2017. gada 20. janvārī.

[1] Rubenis, J. Ievads kristīgajā meditācijā. Zvaigzne ABC, 2008.

[2] Rubenis, J. Viņa un viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss. Zvaigzne ABC, 2016.

[3] Skat., piemēram, šeit.

Agnese Irbe

Agnese Irbe, Dr. Philol. ir sengrieķu valodas filologs, tulko antīko filozofiju. Kopš 1998. gada publicējas žurnālā "Rīgas Laiks".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
22

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!