Ceļojošie tirgotāji: "Paņemat, kundze, skaistus eglīšu izgreznojumus − pirmā prece!" Namamāte: "Paldies! Ārzemju ražojumi man iznāk par dārgu!" J. Dreslera karikatūra "Jaunākās Ziņas" 1933. g. 23. decembrī.
 
Blogs
01.01.2018

Joki mazi

Komentē
1

Novēlējums jaunajā gadā sociālajām zinātnēm – būtu interesanti papētīt, kā sabiedrība Latvijā joko, zobojas par politiku un varu.

Uzrakstīt šo tekstu, kas primāri uztverams kā rosinājums profesionāļiem un nepretendē uz adekvātu tēmas analīzi, pamudināja divi apsvērumi.

Pirmkārt, nekādi nevar teikt, ka šodien publiskajā telpā trūktu zobgalību par politiku, tomēr tās lielākoties parādās vizuālā formā (karikatūras, kolāžas utt.). Varbūt kļūdos, bet vizuālā formā veidotu joku – piemēram, atšķirībā no anekdotes – grūti pārstāstīt. Tātad rodas iespaids, ka politiskais joks ieņem citādu vietu informatīvajā telpā. To var "pārsūtīt" citiem internetā, bet tā ir atšķirīga komunikācijas forma – ne labāka, ne sliktāka, bet cita. Vai tā var būt viela tālākām pārdomām?

Otrkārt, bieži var saskarties ar vērtējumu, ka sabiedrība par politiku izsakās nepārprotami kritiski, pat žultaini un agresīvi (komentāri internetā utt.), attiecīgi šādā vidē joki kā pārāk maigi nespēj iedzīvoties. Vai tā varētu būt?

Te gan jāpiebilst, ka arī "pirmsinterneta" laikos joki par politiku bieži bija ne pārāk, teiksim tā, eleganti. (Marks Tvens: "Cienījamais lasītāj, iedomājies, ka tu esi idiots. Un tagad iedomājies, ka tu esi kongresa loceklis. Vispār es atkārtojos...")

Pastāv versija, ka politiska satura anekdotes salīdzinoši vairāk uzplaukst valstīs, kurās ir problēmas ar demokrātiju. Šādas pazīmes tiešām ir. Kā piemēru var minēt Krieviju un Baltkrieviju. "Tautas nobalsošana Krievijā. Jautājums: jums taču nav iebildumu, ka Putins paliek prezidenta postenī līdz mūža galam? Atbilžu varianti: Jā, man nav iebildumu/nē, man nav iebildumu." – "Baltkrievs ārzemju viesim: Briselē ir "čurājošais puisēns", Minskā toties ir nečurājošais puisēns. – ? – Ciešas..." Ja palūkojas uz Latviju, var rasties līdzīgs iespaids. Piemēram, "Ulmaņa laiku" joks par finanšu ministru Ludvidu Ēķi. "Ēķis kukuļus neņem. – Kā tad neņem?! – Neņem! Rauj no rokām laukā..." Par mūsdienu Latvijas politiķiem anekdotes prātā nenāk.

Šī versija paredz, ka anekdotes par politiku un politiķiem uzplaukst tad, kad citu veidu, lai izteiktos par šo tēmu, ietekmētu politiku, pietrūkst. Vai tas ļauj secināt, ka mūsdienu Latvijā mēs esam atraduši šos citus veidus, turklāt uzskatām tos par apmierinošiem?

Lai gan tikpat labi var izvirzīt versiju: anekdošu nav tāpēc, ka sabiedrība politiku neuzskata par pietiekami vērtu tēmu, lai to iekļautu šajā žanrā. Ukraiņu rakstnieka Sergeja Žadana vārdiem runājot, "kādas var būt pārmaiņas tajā, kā nav?". Kāda jēga asprātībām par neesošu tēmu?

Šīs versijas gadījumā mēs atgriežamies pie "pirmkārt" šajā tekstā. Politika nav pelnījusi vairāk uzmanības, cik nepieciešams karikatūras vai kolāžas aplūkošanai; tā nav to vērta, lai tai veltītu joku pārstāstītu. Nav tā, ko dēvē par spilgtām personām politikā, nav anekdošu par politiku?

Vēl cita versija – joku, zobgalību vietā ir baumas un sazvērestību teoriju atvasinājumi.

Pārformulēšu. Zobgalības dod iespēju uz kaut ko reaģēt niansētāk, ne tikai melnbaltā modelī "vai nu neko, vai kategoriski noraidoši". Anekdote var būt vienlaikus trāpīga un, ja tā var teikt, inteliģenta. (Vēl no padomju laikiem: "Vectētiņ, vai taisnība, ka Jēzus bija ebrejs? – Taisnība. Tur visi bija ebreji. Tādi toreiz tie laiki bija...") Līdz ar to jautājums: ko par mūsu attieksmi pret politiku liecina tas, mums trūkst zobgalību par politiķiem.

Cits tematisks atzars ir politiskās satīras, ironijas elementu ģenerēšana, ar ko nodarbojas radošās aprindas (sākot ar izrādi "Kārkli", beidzot ar TV šoviem vai vizuālo mākslu). Kāds ir to nospiedums?

Pašsaprotami, ka man trūkst pilnvērtīga priekšstata par tik plašu tēmu, tomēr sajūtu līmenī liekas, ka lielas intereses nav. Un atkal – tas nav nedz labi, nedz slikti, bet tā ir viela interpretācijām.

Vai šādas interpretācijas profesionāli kvalitatīvi (nevis prātuļošanas formā) ir iespējamas? Man ir pārāk virspusējs priekšstats par t.s. "digital humanities" (ieskatam par jēdzienu) piedāvātajiem instrumentiem, tomēr tie droši vien var būt noderīgi, piemēram, plašu datu masīvu sijāšanā. Ja iespējama vārdu krājuma analīze latviešu dzejā (Anda Baklāne, "Letonica", Nr. 35, diemžēl pagaidām internetā nav pieejams), kādēļ lai tas nebūtu iespējams politikā.

Noslēgumā vēlreiz par to, kādēļ šī tēma man liekas būtiska.

Ironiskas, zobgalīgas piezīmes par politiku ir ārkārtīgi svarīgas, lai to saprastu. Laikabiedru zirgošanās par to, ka, gatavojot poļu valodas vārdnīcu divos sējumos (iznāca 1960. gadā), īpaša vērība tiek pievērsta tam, lai sadaļa "ļeņinisms" nebūtu īsāka par sadaļu "lemuri" ("Inostrannaja ļiteratura", 2016. gada 8. numurs, 135. lpp.), man par šo laiku pasaka varbūt vairāk nekā tā laika preses lasīšana. Sarkastiskie stāstiņi Viktora Klempera dienasgrāmatā (piemēram, publikā izplatītās versijas par to, kā PSRS okupācijas zonā cenzē meteoroloģiskās prognozes, lai tajās nebūtu aizdomīgu mājienu a la "no Anglijas puses tuvojas neliela vētra"), par gaisotni pēckara Vācijā pastāsta ļoti daudz.

Lai šādas liecības būtu, ir jāpastāv, ja tā var teikt, ekosistēmai, kurā tām rasties, jābūt noteiktiem paradumiem (šajā gadījumā sarkastiski, anekdošu formā) sabiedrībā notiekošo vērtēt. Ir jābūt stāstītājam un klausītājam.

Tādēļ ir svarīgi novērtēt šos paradumus arī Latvijā.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1