Šopavasar fonds "Nāc līdzās" izsludināja domrakstu konkursu jauniešiem par tēmu "Tilti, kas vieno, sienas, kas šķir", kurā aicināja apmeklēt arī koncertus "Nāc līdzās!" – tajos piedalījās bērni un jaunieši ar īpašām vajadzībām no visas Latvijas. Konkursa mērķis bija veicināt jauniešu pievēršanos sabiedrības dažādības izpratnei, sevišķi sapratnei par saviem vienaudžiem ar īpašām vajadzībām. Arī interneta žurnāla "Satori" redakcija bija aicināta iesaistīties konkursa norisē un iepazīties ar jauniešu domrakstiem. Piedāvājam izlasīt trīs domrakstus, kas ieguva "Satori" simpātiju balvu.
Līva Ejuba, Valmieras Viestura vidusskolas 10. klases skolniece
Autobuss Gulbene–Valmiera, Valmiera–Gulbene. Šādu maršrutu jau mēroju vairāk nekā pusgadu. Nesteidzīgajās divās stundās ir laiks pārdomāt un ieraudzīt to, ko ikdienas solī nepamanu. Katru reizi autobusa pieturā satieku savus vienaudžus, kas ir ar tādu pašu galamērķi kā es. Trīs zaļu sienu ieskāvumā gaidot autobusu, paspējam izklāstīt cits citam karstākos notikumus. Mūsu komunikācijas veids ir pavisam vienkāršs un pašsaprotams – valoda. Un mūsu sarunas rit raiti. Citreiz no savu vienaudžu sarunām ar skatiem aizklīstu kaut kur citur. Aiz autobusa pieturas tajā pašā laikā norit cits komunikācijas veids. Tik kluss, bet emocionāli enerģisks. Manu pārdomu pilno skatienu pārtrauc ņirgāšanās no manu blakus esošo vienaudžu puses. Viņi neiedomājas pavērot vienaudžus, kuriem ir citi saziņas līdzekļi. Viņi uztver tikai ārēji redzamo, neiedziļinoties problēmas būtībā. Tā ir siena, kas mūs šķir no nedzirdīgajiem jauniešiem.
Pienākot autobusam, visi tajā iekāpjam. Mierīgi, ar smaidu, komunicējot ar autobusa šoferi, tieku pie biļetes. Dodoties uz savu vietu, dzirdu, ka šoferis dramatiskā tonī dusmīgi cenšas vienoties ar pēdējiem pasažieriem. Beidzot esam uzsākuši kārtējo braucienu. Savu silto vaigu pieglaužu pie aukstā loga un ar skatienu sekoju līdzi garām slīdošiem kokiem, lielākiem, mazākiem, resnākiem, tievākiem, bet tie cits citam cieši blakus. Un tie pieņem katru tādu, kādi tie ir. Kaut ar cilvēkiem būtu tik vienkārši!
Klausos apkārtējos: man priekšā sēdošie sarunājas par kādu atgadījumu veikalā, kāda meitene ļoti skaļi runā pa telefonu, bet vīrietis aiz manis lasa grāmatu. Brauciena laikā kāds straujš grūdiens mani uzgrūž virsū blakussēdētājam. Uzreiz atvainojos, bet viņš man pamāj tikai ar galvu. Mans skatiens tagad pievēršas jauniešu grupiņai, kuru biju vērojusi jau iepriekš. Viņi savā starpā bija uzsākuši sarunu, kura aizrautīgi attīstījās. Ļoti gribētu viņiem pievienoties, bet viņu sazināšanās veids nav tāds, pie kāda esam pieraduši. Viņi sazinās ar žestiem, izmanto zīmju valodu, mīmiku. Viņiem ir sava pasaule, kuru reti kurš no malas saprot un pieņem. Neviens no viņiem neizdvesa ne skaņas. Neviena netraucēti, viņi savā starpā sazinājās, izskatīdamies ļoti priecīgi.
Uz mirkli gribētu būt viņu vietā, lai nedzirdētu un nebūtu ieskauta citu cilvēku problēmās, lai nebūtu jāuztver pasaules negācijas. Bet viņi droši vien domā pretēji: par to, kā izklausās māmiņas balss, pērkona dārdi. Katra skaņa ir kaut kas nezināms. Bet man – kaut kas ikdienišķs. Viņi pasauli noteikti redz citādi. Skatoties uz viņiem, galvā šaustās simtiem jautājumu, kurus gribētu noskaidrot. Kā viņi savā mūžīgajā klusumā uztver vēja skaņu vai putnu dziesmu? Vai kāds no viņiem sapņo par to, ka reiz varētu dziedāt? Tik daudz sadzīvisku jautājumu manī raisās. Atradu somā lapiņu, par laimi, arī zīmuli. Uz tās uzrakstīju: vai tu gribētu atbildēt uz kādu jautājumu? Ar bailēm un trīcošu roku par blakussēdētāja reakciju pasniedzu to viņam. Ceļabiedrs smaidīdams pamāja ar galvu un man centās paskaidrot, ka nemāk rakstīt, žesti ir viņa vienīgais sazināšanās veids. Tilts, kas mūs šai brīdī vieno, ir savstarpēja labvēlība, smaids.
Tāpēc atbildes uz šiem jautājumiem būs jāmeklē citos braucienos. Redzēs, ko ceļi rādīs.
Nauris Mālmanis, Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas 10. klases skolnieks
Mūsdienu pasaule nav iedomājama bez cilvēka – augsti attīstītas dzīvas būtnes uz Zemes, kas spēj domāt, komunicēt, gatavot dažādas lietas un izmantot tās savas eksistences saglabāšanai. Cilvēki var būt atšķirīgi, jo tiem ir daudzpusīgas fiziskās un garīgās īpašības, savdabīgas intereses un nākotnes mērķi. Cilvēki ar līdzīgām iezīmēm veido kopumus, proti, sabiedrības grupas, kas sadarbojas un vienoti realizē idejas. Tomēr visās pasaules malās sastopami arī tādi cilvēki, kuriem ir dažādas attīstības problēmas, invaliditāte, tie nespēj veikt procesus, kas veselam cilvēkam šķiet veikli izdarāmi. Vēlos pastāstīt par iespaidiem pasākumā "Nāc līdzās", personīgo pieredzi saskarsmē ar bērniem, kuriem ir īpašas vajadzības, kā arī palīdzības iespējām šādiem cilvēkiem.
21. martā Valmieras Kultūras centrā ar klasi apmeklēju koncertu "Nāc līdzās", kurā bērni ar īpašām vajadzībām skatītājiem sniedza teatrālus dziedāšanas un dejošanas priekšnesumus. Pasākuma laikā aizdomājos, kādu lomu šie jaunieši ieņem sabiedrībā, vai situāciju ir iespējams uzlabot. Vērojot koncertu, mana sirdsbalss klusībā cerēja uz dalībnieku veiksmi un izdošanos. Pirmkārt, jāsaka godīgi – pasākums mani pozitīvā nozīmē pārsteidza, jo nebiju gaidījis, ka ikkatra uzstāšanās būs tik rūpīgi sagatavota. Otrkārt, bērnu ķermeņa valodā nenovēroju nekādas baiļu, uztraukuma vai kaunēšanās pazīmes. Tas liecina par to, ka viņi ir pārliecināti par savām spējām, neērtuma sajūta neradās ne skatītājiem, ne pašiem dalībniekiem. Kopumā koncerts aizritēja jautrā un sirsnīgā gaisotnē. Nelielus jautrības brīžus radīja bērnu interesantās atbildes uz pasākuma vadītāja sagatavotajiem jautājumiem, par kurām tie, neskatoties uz neprecizitātēm, saņēma saldas balviņas. Vēlos izcelt vienu puisi, ilggadēju pasākuma dalībnieku, kurš pirms priekšnesuma pastāstīja par savu pieredzes bagāto vectēvu, bet pēc tam ar lepnumu nodziedāja patriotisku tēvzemes dziesmu.
Mana mamma ir skolotāja Ziemeļvidzemes internātpamatskolā. Rūpes par bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem viņai dienu dienā ir pienākums. Šīs skolas skolēni atšķiras no parastiem bērniem, jo viņiem ir nepieciešama regulāra uzmanība. Dažreiz mamma pēc garas darba dienas ir nogurusi, jo nenoliedzami šī darba priekšnoteikumi ir milzīga pacietība, neatlaidība un rakstura stingrība, tajā pašā laikā arī laipnība, mīlestība un rūpes. Tas noteikti nav viegls darbs. Domāju, ka man darbs ar šādiem bērniem nebūtu pa spēkam. Es esmu lepns par savu mammu, jo ikdienā redzu, kā viņa gatavo materiālus individualizētam darbam, tādējādi attīstot katra bērna spējas un prasmes. Šādi bērni mēdz būt nepaklausīgi, jutīgi pret mainīgiem kairinājumiem, bez dabīgas motivācijas iegūt jaunas zināšanas. Lai viņos atmodinātu, attīstītu un veidotu no jauna to, kas mums – parastiem cilvēkiem – ir pašsaprotami, jāiegulda milzīgs darbs. Jāatzīmē, ka esmu piedalījies kopīgos pasākumos ar mammas skolas skolniekiem, piemēram, sporta spēlēs, tāpēc zinu, ka saskarsmē ar viņiem jābūt iecietīgiem un godīgiem. Vai tad to nevēlamies mēs visi?
Bērnos ar īpašām vajadzībām var saskatīt interesantas personības, grūtību pārvarēšana devusi viņiem lielu dzīves rūdījumu. Ticību saviem spēkiem viņi mācās iegūt nesavtīgu cilvēku vadībā. Bieži vien šādi cilvēki netiek novērtēti kā pilnvērtīga sabiedrības sastāvdaļa tā iemesla dēļ, ka viņi ir citādi. Es uzskatu, ka tas nav pareizi, jo šie cilvēki dzīvo starp mums. Pieņemot un atbalstot ikvienu, mēs varam pilnveidot sabiedrību. Paskaties apkārt – noteikti ir kāds, kuru tu vari iedvesmot, uzmundrināt vai klusējot pieņemt!
Rinalds Jānis Kārkliņš, Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas 10. klases skolnieks
Trešdiena, 21. marts. Parasta darba diena, kad mēs dodamies uz skolu. Notiek stundas, mācāmies. Bet šī diena paliks manā atmiņā.
Mēs, Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas 10. c klase, apmeklējām XXII integratīvās mākslas festivāla "Nāc līdzās!" Vidzemes reģiona koncertu Valmieras Kultūras centrā. Zināju, ka koncertā piedalīsies Vidzemes un Rīgas reģiona bērni un jaunieši ar īpašām vajadzībām. Mani pārņēma nepierasti neveikla sajūta.
Tādu pasākumu es apmeklēju pirmo reizi. Bet atcerējos, ka bērnībā man bija draugs Niks. Mēs kopā apmeklējām bērnudārzu. Mums bija jautri. Mēs labi viens otru sapratām, lai gan Niks bija nedzirdīgs. Tad Nikam bija operācija, pēc kuras viņam parādījās dzirdes aparāts. Šis dzirdes aparāts bija vienīgā redzamā zīme, kas viņu padarīja atšķirīgu no pārējiem bērniem. Un tomēr ar viņu kopā bija interesanti.
Vēlāk skolā Niks skaitīja dzeju, dejoja tautiskās dejas, bet tagad viņš trenējas Cēsu Bērnu un jauniešu sporta skolas basketbola grupā, regulāri piedalās riteņbraukšanas sacensībās. Izrādās, ka dzirdes problēmas viņam nerada šķēršļus.
Tad es nokaunējos par savu neveiklību.
Kad sākās koncerts, jau pēc pirmā priekšnesuma, kuru sniedza maza meitenīte ratiņos, biju pārsteigts par drosmi uzdrīkstēties kāpt uz skatuves, uzstāties. Manīju, cik grūti meitenītei bija pārvarēt uztraukumu, bet viņa neatlaidīgi turpināja. Man šajā brīdī šīs emocijas bija tik pazīstamas, jo arī man nav viegli uzstāties auditorijas priekšā, tādēļ varu teikt, ka viņa mani iedvesmoja.
Man emocionāla šķita kādas vājredzīgas meitenes nodziedātā Laura Reinika dziesma "Es domāšu par tevi". Pēc šī priekšnesuma manī radās pārdomas par to, ka visi cilvēki ir līdzīgi gan savās vēlmēs, gan sapņos, bet ikdienā mēs nez kāpēc to aizmirstam. Bieži "it kā normālie" iedomājas sevi esam pārākus par citiem cilvēkiem, kuriem ir kāda atšķirība ārējā izskatā, domāšanā, uzvedībā. Bet neviens nav pateicis, kurš ir labāks, pareizāks. Manuprāt, šī neizpratne rodas no nezināšanas. Citādais vienmēr nedaudz biedē, jo ir mazāk pazīstams. Tā ir kā neredzama siena, kas attālina mūs no otra cilvēka. Viss slēpjas cilvēka prātā.
Pēc koncerta es jutos emocionāli piepildīts un pārsteigts par savām atklāsmēm. Žēl, ka pasākumu apmeklēja maz cilvēku no malas, kas ikdienā varbūt nemaz nav saskārušies ar grūtībām.
Es pēc koncerta sajutos tuvāks bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām, šķiet, viņi mums varētu teikt:
"Pēc paisuma nāks bēgums,
Un tie, kas nāca, projām ies,
Bet mēs paliksim tepat."
Neviens nekur nepazudīs, mēs būsim līdzās un veidosim kopā vienu Latvijas sabiedrību. Gribētos, lai katrs pasākuma apmeklētājs ikdienā atcerētos, cik mēs esam līdzīgi un tomēr dažādi, un apsolītu koncerta dalībniekiem dziesmā izteiktos vārdus: "Es domāšu par tevi..."
1