Atzīmējot pirmā latviešu lugas iestudējuma krievu valodā simtgadi, Rīgas Krievu teātrī ir iestudēta Rūdolfa Blaumaņa luga "Indrāni". Izrādes režisors – Elmārs Seņkovs, scenogrāfs – Reinis Dzudzilo, kostīmu māksliniece – Krista Dzudzilo, izrādes muzikālā noformējuma autors – Goran Gora.
Režisors par izrādi saka tā: "Mūsu mērķis – izstāstīt sen visiem zināmo stāstu it kā no jauna; atrast risinājumu, kas aizraus skatītāju, bet ieinteresēt mēs vēlamies ar precīzu un jūtīgu psiholoģisku spēli. Aktieriem nāksies lauzt priekšstatus par tēliem un attīstīt katra tēla dramaturģiju līdz pēdējai niansei. Mēs vēlamies likt uzsvaru uz divu laikmetu maiņu – jaunās paaudzes un jaunā laika ienākšanu, kas pieprasa pārmaiņas. Un uzdosim jautājumu: ko iesākt ar veco? Kā attiekties pret to, kas bijis? Savās alkās pēc Jaunā – ko mēs gaidām, ko vēlamies? Un, ja atbilde ir "dzīves mīlestību", "tuvāko mīlestību", tad to būs ļoti grūti, tik grūti iemācīties."
Noskatoties pirmizrādi, mans pirmais un spēcīgākais iespaids bija neiztrūkstoša sajūsma par Rūdolfu Blaumani. Viņš no tiesas ir mūsu Šekspīrs, Čehovs vai Ibsens – lai arī katram sava tematika, viņus visus vieno dramatiskā meistarība, un Blaumanis ir tieši tāds – drāmas meistars. Nav šaubu, ka ir vērts iestudēt viņu arī simt gadu pēc lugu tapšanas. Un izrādes veidotāju stilīgais iznāciens uz paklanīšanos T kreklos ar Blaumaņa portretu liek domāt, ka jauni cilvēki Blaumani iestudē ne jau tradīcijas vai inerces dēļ, bet tāpēc, ka viņu sajūsma nav mazāka par manējo.
Lai gan izrāde tapusi, atzīmējot pirmā latviešu lugas krievu valodā iestudējuma jubileju, fakts, ka iestudējums ir krievu valodā, manuprāt, īpašus komentārus neprasa. Valoda šīs izrādes kontekstā ir otršķirīga vai treššķirīga, un tā tam arī vajadzētu būt. Pat personvārdi Zelmiņa, Noliņš un citi, pirmajā brīdī izskanējuši krieviskā tekstā neiederīgi, drīz jau izklausās pavisam dabiski. Interesanti, ka dažviet krieviskais teksts nozīmes un izteiksmes stila ziņā atšķīrās no autora teksta, radot jautājumu, vai tas bija tulkotāja pirksts vai aktieru improvizācija.
Iestudējums ir veidots divos cēlienos, pirmajā ievērojot stilizētu, bet salīdzinoši tradicionālu spēles telpas interpretāciju. Otrajā notiek sava veida kanonu, iepriekš ieviesto noteikumu laušana, ievietojot notiekošo citā vidē, bet saglabājot pašus tēlus un to attiecības nemainīgus. Darbība otrajā cēlienā saturiski joprojām norisinās Indrānu mājās, bet fiziski – muzejā, kurā tēva un mātes pirtiņa, Edvarta un Ievas pusdiengalds, Edžiņa gulta u. c. ir eksponāti. Šis man šķita aizraujošs gājiens ar zirdziņu – tēli nav modernizēti, nav iemesti mūsdienās, nav arī lauzta viņu attiecību attīstība, taču ar telpas maiņu viss ir mainījies. Turklāt muzejs nebūt nerada diskomfortu, neliek pārkārtot skatījumu, tikai padziļina uztveri par notiekošo, uzslāņo papildu nozīmi. Nepārstājot būt "Indrāni", izrāde kļūst par komentāru par "Indrāniem" – taču bez hipsterīgas ironijas, drīzāk kā jautājums jautājumā. Kamēr Blaumanis tekstā risina paaudžu attiecības, izrādes autori ir panesuši attiecības starp veco un jauno plašākā kontekstā, dodot impulsu prātot arī par tradīciju, paražu, ideālu maiņu un citām būtiskām tēmām, kas skar cilvēku attiecības un laiku.
Priekšstati, kā solīts, ir lauzti – tēli no tiesas ir interpretēti brīvi. Indrānu māju kaimiņš Kaukēns šajā iestudējumā ir omulīgs onkulis, kas katra teikuma galā skaļi smejas, padarot dialogos risināto smago tematiku vieglāku un sadzīviskāku. Arī citu tēlu vidū attiecības ir dabiskas, ir atmesta stīvā runas maniere, kādu bieži var novērot veco laiku dramaturģijas iestudējumos. Brīžiem pat iezogas pa frivolitātei – kādam varbūt tā šķita kā kaitinoša ākstīšanās, bet man cilvēciskošana ar šādu paņēmienu likās iederīga.
Tomēr, atbrīvojot tēlus no priekšstatiem par to, kā Blaumaņa varoņiem būtu jāuzvedas, nav izdevies tos psiholoģiski padziļināt, tas būtu arī mans lielākais iebildums. Tēli ir viendimensionāli, ir skaidri noteikts, kurš šeit ir labais (nabaga vecīši), kurš sliktais (nepateicīgie bērni). No vienas puses, dramaturģiskais materiāls jau sākotnēji runā par sliktu jaunajiem, Blaumanis ir devis viņiem maz iespēju tikt attaisnotiem. Taču man būtu gribējies redzēt šīs attiecības vienlīdzīgākas. "Indrānu" iestudējums Dailes teātrī, ko redzēju pirms dažiem gadiem, piedāvāja iespēju arī Edvartam un Ievai nopelnīt skatītāju simpātijas, un šāds skatījums man personīgi ir tuvāks.
Atbildot uz režisora jautājumu "ko iesākt ar veco?", jāsaka, ka pēc šīs izrādes noskatīšanās es tā arī nesapratu, kāpēc ar veco būtu kaut kas jāiesāk. Šis nav tas gadījums, kad prasās pēc revolūcijas, ja veco var pārdzīvot bez nolieguma vai sacelšanās. Stāsts tā arī palika par traģēdiju ģimenē, par strīda karstumā izdarītiem muļķīgiem lēmumiem un to skarbajām sekām, par netaisnību. Izrāde drīzāk kalpo kā pamācība, "kā nevajag risināt paaudžu attiecības", un pēc tās noskatīšanās gribas piezvanīt mammai un atvainoties par nepaklausību. Varbūt tieši to arī Blaumanis ir gribējis – parādīt, kā nevajag darīt. Tad arī nepieciešamība pēc "tuvākā mīlestības" nešķiet kā neaizsniedzams ideāls, bet gan dabiska nepieciešamība, bez kuras dzīve nav iespējama.
0