Komentārs
10.07.2018

Jaunie ne tikai dejo un dzied

Komentē
0

Gados jaunie līdzcilvēki, kuriem šīs nedēļas visupirms nozīmē augstskolas izvēli, būtu pelnījuši plašākas ekspertu diskusijas par to, kas viņus sagaida. Negrasos kritizēt Latvijas augstskolas, kuras katra pieliek pamatīgas pūles studētgribētāju piesaistei un šo pūļu rezultātu uztver kā būtisku novērtējumu savai konkurētspējai. Tas gan nenozīmē, ka atturēšos no diskusijas par to, kādā līdzsvarā ir vai nav izglītības (šajā gadījumā augstākās) deklarētie mērķi. Par tiem dzīva domu apmaiņa pasaulē turpinās jau gadiem – vieni uzskata, ka galvenais mērķis ir (vienkāršošu) nodrošināt veiksmīgas pozīcijas darba tirgū, otri norāda, ka nedrīkst aizmirst arī par citu izglītības uzdevumu, proti, attīstīt cilvēkā zinātkāri, domāšanas plastiskumu, pat ja tas cilvēkam nenes, kā saka, taustāmu labumu. Dažkārt šie dažādie uzdevumi tiek pretnostādīti, taču tas ir nevajadzīgi, jo galu galā veiksmīga karjera un meklētāja gars visas dzīves garumā neizslēdz viens otru. Tomēr dažkārt tiešām rodas iespaids, ka pārsvaru ņem izglītības, ja tā var teikt, komerciālie aspekti: izglītība tiek vērtēta atbilstoši tam, cik noderīga tā būs cilvēka tālākajā profesionālajā dzīvē, kas savukārt nozīmē, ka daļa iespējamo zināšanu arī no pašu studētāju puses tiks uztvertas kā "nepraktiskas". Uzreiz gan jāsaka: dažādi kritizētā augstākās izglītības sistēma Latvijā vismaz šajā aspektā izskatās visnotaļ līdzsvarota, jo citur augstākās izglītības komercializācija notiek daudz masīvāk. Piemēram, izdevuma "The Economist" šā gada 30. jūnija numurā varēja lasīt izteiksmīgu materiālu par to, ka vairākas Rietumu universitātes, lai tikai piesaistītu studētgribētājus no Ķīnas, atzīst Ķīnā pieņemto "gaokao" pārbaudījumu rezultātus, neizvirzot papildu prasības no savas puses, kas ir diezgan amizanti, ja ņem vērā, ka "gaokao" novērtējums ir atkarīgs arī no tā, cik krāšņi jaunais cilvēks spējis uzrakstīt savu domrakstu par kādu no Ķīnas kompartijas tēzēm. Lai kā arī būtu, mums nenāktu par sliktu neaizmirst zināšanu, zināšanu iegūšanas procesa, zinātnes vērtību per se.

Ja pieņemam, ka mērķis ir studētgribētāju cik vien var plaši iepazīstināt ar tālāko iespēju lauku, noderētu arī biežāk apspriest starpdisciplinārās sadarbības tēmas. Arī par tām netrūkst ironisku piezīmju (par starpdisciplinaritāti kā modīgu pašmērķi), tomēr kopumā novērotais jaunam cilvēkam noteikti būtu iedrošinošs. Izklāstīšu dažus piemērus no jomām, kas man ir subjektīvi tuvākas un saprotamākas. Ir diezgan zīmīgi, ka pēdējo mēnešu laikā nācies lasīt paleolītam veltītus darbus, kuru autoriem nav vēsturnieka izglītības. Tas redzams gan Latvijā LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes pētnieces Līgas Zariņas personā (nesen iznākusī grāmata "Senākie iedzīvotāji Latvijas teritorijā"), gan citās valstīs, kur savu skatījumu sniedz, piemēram, biologa izglītību guvuši ļaudis. Sociologi veiksmīgi analizē mākslas vēsturi utt. Citiem vārdiem sakot, mūsdienās akadēmisko aprindu pārstāvjiem ir arvien vieglāk savas ambīcijas un intereses realizēt, darbojoties arī citās disciplīnās un nebaidoties no šķībiem skatieniem par, tā teikt, līšanu ne savā lauciņā. Kritērijs ir darba kvalitāte, nevis "papīros" ierakstītais. No šī (labā nozīmē) starpdisciplinārā buljona veidojas jaunas tēmas, jauni virzieni. Neesmu kompetents spriest, cik tie ir īslaicīgi vai pamatoti, bet jāatzīst, bija interesanti uzzināt, ka, piemēram, nesen Stenfordas Universitātē notikusi starptautiska lingvistu, datorzinātnieku u.c. tikšanās, kas veltīta emotikonu lietojumu praksei sociālajos medijos. Patētiski izsakoties, durvis ir vaļā. Jāpiezīmē arī, ka mūsu "humanitārie" starptautiski darbojas aktīvi, tādēļ nav pamata bažām par neizbēgamu rušināšanos savā, nacionāli noslēgtā lauciņā. Te kā nedaudz amizantu piemēru var minēt vienu no žurnāla "Letonica" pēdējiem numuriem. Internetā lasāmais satura rādītājs gan ir latviešu valodā, bet numurā teksti ir angļu valodā, un, atvainojos par familiāru izteiksmi, mūsējie citu valstu kolēģu bariņā izskatās organiski.

Protams, ne viss ir tik rožaini. Ar akadēmiskā ceļa uzsācējiem viņu vecākajiem kolēģiem būtu vērts pārspriest arī tendenci, ko, neatceros, kad un kurš, apzīmējis ar teicienu "publish or vanish" ("publicējies vai izzūdi"). Pasaulē ir vērojams nepārprotams spiediens zinātnieka darbu (turklāt faktiski jebkurā nozarē) vērtēt pēc viņa publikāciju skaita, pēc tā, kur viņš publicējas, cik bieži viņa publikācija tiek citēta utt. Šīm prasībām, protams, ir zināms pamats, tomēr pēdējo gadu laikā tās kļuvušas nereti pašmērķīgas, kas savukārt noved pie, vienkārši izsakoties, šmugulēšanās. Gan no pašu autoru, gan izdevumu puses (par to, starp citu, laba publikācija izdevuma "The Economist" šā gada 23. jūnija numurā). Latvijā šajā jomā, cik saprotu, veselais saprāts vēl zaudēts nav, tomēr tiem, kuri sevi redz starptautiskā apritē, ar šo spiedienu jārēķinās. Diez vai mēs te kaut ko varam ietekmēt, bet zinātnes institucionālās problēmas (t.i., ne tikai ārkārtīgs publicēšanās nozīmes pieaugums, bet arī nozares birokratizēšanās, korporatīvo hierarhiju jautājumi) ir svarīgas.

Rezumējot: vislabākie novēlējumi studētgribētājiem, tomēr augstākā izglītība, jo īpaši sasaistē ar zinātni augstskolās, ir plašāka tēma par to, cik un kur šogad iestāsies.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0