Jāsadarbojas ar ekrānu

"Riga IFF" pirmajā īsfilmu seansā "Short Riga: Festival Darlings" man ļoti nepaveicās ar blakussēdētājiem. Un es pati neesmu nekāds jaukumiņš kinoteātrī, manī nav augstprātības pret popkorna grauzējiem, es saprotu, ka reizēm tik ļoti gribas kaut ko pateikt otram un nepietiek tikai ar kopbūtnes sajūtu, reizēm čuksts neviļus pārtop spalgā troksnī, es zinu, ka ir muļķīgi mēģināt ar uzspēlētu klepošanu noslēpt pudeles atvēršanas skaņu, tomēr esmu tā darījusi, kādā neprāta epizodē esmu pāris reizes kino mēģinājusi klusiņām ēst žāvētas zivis, ar visu no tā izrietošo aromātu (kritiķis Nīls Jangs "IFF" lekcijā publikai teica, ka viņš kinoteātrī ēdot apelsīnus, jo tos var klusi nolobīt un it visiem patīk apelsīnu smarža), un reiz, kad ne pārāk aizraujošā seansā pāris man aiz muguras sāka nodarboties ar seksu, es ne tikai to uztvēru ar sapratni, bet arī jutu sevī mostamies skaudību. Parīzē, protams, ka tas bija Parīzē.

Un tomēr – šoreiz es knapi valdījos, lai skaļi nenočukstētu izmeklēti nīgrus vārdus, kas pat nemēģina imitēt pieklājīgu lūgumu aizvērties. Iemesls to nedarīt parasti ir apziņa, ka gandarījuma mirklis "uh, kā noliku pie vietas" ir īsiņš, un drīz pēc tam tu aptver, ka neko daudz neatšķiries no tās sirmās kundzes, kas tev aizvakar rikšoja pakaļ pa ielu, lai uzbrēktu, ka pa ietvi braukt ar velo esot stingri aizliegts. Tā vietā es rīkojos kā pašapzinīgs, pieaudzis un nobriedis cilvēks: demonstratīvi – cik nu kinoteātra tumsā var izlikties demonstratīvs – aizspiedu ausis.

Īsfilmas jau tā ir tik uzmanību pieprasošs žanrs, kur tev jāsadarbojas ar ekrānu, nevis jāgaida, kamēr filma tevi ar aicinošu ekspozīciju ievilks iekšā un pierunās pamazītiņām sākt iedziļināties. Autors apzinās savu ierobežoto minūšu skaitu, un viņam nav laika flirtēt ar savu skatītāju. Turklāt, tā kā pārāk daudzi cilvēki nav gatavi iet uz kino vienas desmit minūšu garas filmiņas dēļ, lai arī cik ģeniāla tā būtu, īsfilmas nākas sakompresēt īsfilmu programmās. Un tajās vienīgā pauze, lai sagremotu filmu un saņemtos kārtējam un nākamajam sākumam, ir tās sekundes starp vienas filmas titriem un otras pirmo kadru. Un tajās kungs no manis pa labi savām abām līdzgājējām īsi, pašapmierināti un, viņaprāt, gaužām asprātīgi rezumēja katru no filmām. Pilnmetrāžas filmās es apzināti nosēžu līdz pēdējam titram, kļūstot citiem par to neērtību, aiz kuras paklupt, metoties ārā no kino, lai pavisam svaigo pieredzi neievainotu kāds neticami idiotisks komentārs. Bet ko darīt īsfilmu seansā, ja tas mazais, svētais klusuma brīdis (un katras nākamās filmas sākums) tiek piesārņots ar kāda mēģinājumiem diagnosticēt filmu un parādīt savas spožākās puses? Ienīst cilvēci, neko vairāk.

Festivāla kuratore Anna Zača pieteica "Festival Darlings", skaidrojot, ka šīs filmas, kā jau ietver nosaukums, ir pietiekami festivālu balvu lutinātas, un, ja pareizi interpretēju, "Short Riga" savam konkursam atlasījusi ne tik "drošas" un "rātnas" īsfilmas, ar "rātnām" šajā gadījumā domājot tādas, kas kustina sociāli pareizās tēmas un izraisa pareizās emocijas – radītas un audzinātas festivālu uzvarām. Zinu, ka man nepietiks jaudas noskatīties konkursa īsfilmas, tāpēc varu tikai minēt, kādas tās ir. Taču "Festival Darlings" izveidotā izlase parāda tieši īsfilmu struktūru dažādības iespējamību un demonstrē saturisku un estētisku kvalitāti, kā arī apliecina programmu veidotāju talantu.

Maza atkāpe par īsfilmām – ikreiz par tām runājot, liekas, ka jāuzsver: tās ir atsevišķa kategorija un cits žanrs, festivālu kolekcijās nonāk tās, kas patiešām ir "īstas" filmas, bieži vien "īstākas" par garfilmām, nevis vienkārši kinostudentu bakalaura/maģistra darbi vai kāda režisora, kas vēl nevar finansiāli atļauties pilnmetrāžu, brīvā laika izklaide. Īsfilmas nav tik konvencionālas, neseko stingriem dramaturģijas noteikumiem un ne vienmēr stāsta stāstu. Īsfilmām, šķiet, tradicionālākā (un tāpēc arī apnicīgākā) uzbūve ir balstīta uz vienu un pēkšņu negaidītu pavērsienu beigās – nosacītu anekdoti. No "Festival Darlings" filmām gan neviena neatbilst tādam aprakstam. Ir filma mozaīka, kas aizņēmusies kadrus no klasikas, animācijas filma, kas rotaļājas ar dēla un mātes attiecības tumšajām pusēm, izspēlējot mātes apņēmību paturēt vīrieti bērna lomā, dokumentāla stāsta asprātīgs inscenējums, nepilngadīgas mātes emocionāla satikšanās ar pašas savulaik nepilngadīgo māti, kā arī aizkustinoši burtiski uzzīmēts stāsts par meitenes attiecībām ar savu… vagīnu? Dzimumorgāniem? Ģenitālijām? Filmu sauc "Vāverīte", bet jebkurš mēģinājums latviešu valodā kaut cik skaidri, bet tomēr kaut nedaudz poētiski apzīmēt sievietes intīmās zonas laikam tomēr vēl kādu laiku būs nolemts neveiksmei. Labi, lai būtu. Filma par meitenes attiecībām ar vāverīti. Šī poļu īsfilma paredzami izpelnījās visvairāk dzirkstoši asprātīgu komentāru no mana blakussēdētāja. Pati filma ir ārkārtīgi mīļa savā naivumā un tiešumā. Vāverīte vai tomēr kāds cits zvēriņš aizmūk no savas īpašnieces, lai aizrautīgi izpētītu pasauli un apgūtu tās pieskārienus. Arī "Rakstīts/nerakstīts" blīvajā stāstā par romu ģimenes sāpīgi sarežģītajām attiecībām sociālais reālisms liekas neticami dabiski izspēlēts un, kaut bīstami tuvu salkanībai pienākot, tomēr noturas emocionāli piesātinātā un uzrunājošā stāstā – tādā, kas, ja vēlētos, varētu aizpildīt arī pilnmetrāžas telpu. Tomēr mans absolūtais izlases favorīts noteikti ir "Īsa princeses X vēsture" – komisks, elegants un jūtīgs kāda savāda mākslas darba izcelsmes stāsts. Visu filmu, kas neticamā kārtā ir tikai septiņas minūtes gara, kaut arī rada daudz garākas filmas iespaidu, pavada teicēja balss, kas lavierē starp vēstures, fantāzijas un filmas tapšanas detaļām. Aptuvens citāts: "Šajā ainā mēs pārģērbām aktieri, lai izskatītos, ka pagājis laiks, bet rezultātā viņš vienkārši sāka izskatīties pēc Fidela Kastro," – aizkustinošs savā šķietamajā godīgumā. Radošs maza vēstures gabaliņa atveidojums uz ekrāna, kas centrējas ap falliskas formas objektu un iedveš tajā pārsteidzoši daudz cilvēcības.

Īsfilmas bieži netiek novērtētas tāpēc, ka visi labi zina: ar īsfilmām neko atpelnīt nekādi nevarēs, un skatītāju pūļus pielauzt uz īsfilmu seansu apmeklējumiem būs tik ārkārtīgi sarežģīti. Jocīgi. Jo patiesībā jau šādos seansos tu dabū veselas piecas filmas par vienas filmas cenu. Piecus pabeigtus, pilnīgus un brīnišķīgi radošus mākslas darbus.