Foto no personīgā arhīva.
Jāni Rokpelni uzklausīja Guntis Berelis.
Guntis Berelis. Tava pagaidām beidzamā dzejoļu krājuma nosaukums ir „Nosaukums”. Izdomājos krustām, šķērsām, bet nemācēju īsti atkost – kāpēc tieši „Nosaukums”? Pienācīgu nosaukumu nevarēji izdomāt un tāpēc uztaisīji mazu provokāciju? Kāds mīklains un, no malas skatoties, neatšifrējams kods?
Jānis Rokpelnis. Pavisam vienkārši. Sākumā man bija tāds sarežģīts, tomēr diemžēl nelabskanīgs latīņu nosaukums „Efficacia divina” – „Dievišķa iedarbība”. Bet kā tu liksi krājumam virsrakstu, kurā letiņš ar pirmo acu uzmetienu izlasa vārdu „kaka”! Tāpēc izšķīros par „Nosaukumu” – tai nozīmē, kā šo jēdzienu, cik atceros, lietoja sengrieķu retorikā un dzejā. Kāds uzdevums ir retoriem un dzejniekiem? Nosaukt un slavēt, turklāt nosaukt kaut ko vārdā – tas īstenībā ir ārkārtīgi plašs jēdziens. Nosaukt nenosaukto, nedefinējamo vai, lietojot štampu, izteikt neizsakāmo.
G. B. Tātad „Efficacia divina”, „Dievišķa iedarbība”. Kur tavā dzīvē ir Dievs, no kura tu – un tava dzeja? – esi atkarīgs?
J. R. Esmu dzejnieks kristietis, nevis kristīgais dzejnieks. Pirmkārt, Dievs man nav nekas tematisks. Man ir kristīga pasaules izjūta un pasaules uzskats. Otrkārt, Dievs „Nosaukumā” ir, pašā pirmajā dzejolī: „mūžīgs bezmiegs Paša vadīts.” Ja Pats ir ar lielo burtu, domājams, skaidrs, kas ar to domāts. Dieva vietniekvārdus raksta ar lielo burtu. Starp citu, Staļina laikā, runājot par Staļinu, vietniekvārdu „viņš” arī rakstīja ar lielo burtu. Staļins, būdams reiz pareizticīgo seminārists, pazina drēbi un ļoti labi saprata, ka viņu dievišķo. Bet „Nosaukumā” ir arī citas alūzijas. Krājuma pēdējā dzejolī rakstīts: “Varbūt vēl izplauks man seja/ Trijiem pļavmalas ziediem.” Kāda ļoti sakarīga kritiķe izteicās – kur tad nu vairs, tādā vecumā seja ar pļavmalas ziediem diez vai uzplauks. Bet es jau kopš vidusskolas atceros vienīgo Raiņa divrindi, kas man tolaik ļoti patika, jo to nesapratu: „Dies saulīte atkal trīskrāsaina:/ Drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana.” Tikai daudzus gadus vēlāk atklāju, ka citā dzejolī Rainis to paskaidro – trīskrāsainā saulīte īstenībā ir ticība, cerība, mīlestība. Tāpat Skalbem – uz Latgales pakalniem aug puķes, un tur ir trīs ziedi – ticība, cerība, mīlestība. Manā dzejolī piesaukta šī pati klasiskā triāde. Daži baznīcēni saprot šādas alūzijas, citi pārprot vai vispār nepievērš uzmanību.
Bet vispār tās ir pilnīgi dažādas lietas – rakstīt dzejoļus un tos uzrakstīt. „Nosaukuma” dzejoļi ir atlasīti no kāda pusotra tūkstoša. Es rakstu aizgūtnēm, apmātībā – bieži vien dienā uzrakstās kādi divdesmit dzejoļi, jau kopš septiņdesmitajiem gadiem. Ar to arī izskaidrojama mana mazproduktivitāte...
G. B. Mazproduktivitāte?!!! Divdesmit dzejoļu dienā?
J. R. Lieta tāda, ka nespēju nevienu dzejoli labot, pat ne pārmainīt kādu vārdu. Vienīgi – atsijāt liekos dzejoļus. Savos dzejoļos neatšķiru labos no sliktajiem. Vienmēr vajag kādu cilvēku, kas atsijā un skaidri un gaiši pasaka, kurš dzejolis der, kurš – ne. „Nosaukumam” par redaktoru izvēlējos Kārli Vērdiņu, uz kura gaumi paļaujos un zinu, ka Vērdiņš mani nepiešņāks, atsijās vājos gabalus, kaut gan bieži brīnos, kāpēc attiecīgais dzejoļis atzīts par labu, ja pats to uzskatu tikai par normālu. Mana slavenā neproduktivitāte uz to arī balstās – mans rakstīšanas veids ir ārkārtīgi neekonomisks. Es neko nelaboju. Ja ir sanācis, tad ir, ja nav – neko darīt, tas tiek atsijāts nost. Jau septiņdesmitajos gados sapratu, ka mana norma – intensīvi strādājot, gada laikā uzrakstīt kādus piecus labus dzejoļus.
Bet tu man jautāji par Dievu. Tas ir spilgts etaps manā dzīvē, kopš pirms gadiem divdesmit kļuvu par kristieti. Vēl, protams, savulaik alkoholisma periods. Bet bija pavisam piemirsies, ka bija arī trešais svarīgais periods – kad pašā sākumā vairāku gadu ilgumā rakstīju dzejoļus krieviski. Man taču krievu valoda ir otrā dzimtā valoda – vecmamma bija krieviete, pareizāk sakot, Krievijas vāciete, tāpēc arī varēju pilnīgi brīvi rakstīt krieviski – un dzejai vispār pievērsos, pateicoties Aleksandram Blokam un Andrejam Vozņesenskim. Laikam sešpadsmit gadu vecumā. Identitātes problēma – pārkrievoties vai atgriezties pie latviešiem – radās tikai vēlāk. Bet līdz sešdesmito gadu vidum man bija nejēdzīgs paradums gandrīz visu sarakstīto iznīcināt, daļa no tiem dzejoļiem, kas saglabājušies, nu lasāmi grāmatā „Latviešu/krievu dzeja. Latviešu dzejnieku krievu valodā rakstīti dzejoļi”. Pēc tam vajadzēja diezgan daudzus gadus, lai arī latviešu dzejā panāktu to pašu līmeni, kāds bija krievu valodā rakstītajos dzejoļos. Kad parādīju Uldim Bērziņam, ar kuru mācījos kopā Ļeņingradā, pirmos dzejoļus latviski, viņš teica, ka krieviskie esot septiņreiz labāki.
G. B. Īsti neuztvēru – kāpēc šie krievu mēlē rakstītie dzejoļi tev liekas tik svarīgi, ka tu tos klasificē bezmaz kā „krievu periodu”?
J. R. Tas periods it kā aizgāja nebūtībā. Ja būtu jau pašā sākumā dzejojis latviski, šie darbi, iespējams, ienāktu latviešu literatūrā. Līdz ar to es būtu pie sešdesmito, ne septiņdesmito gadu dzejniekiem...
G. B. Tu gribi teikt, ka tādā gadījumā literatūrvēsturiskās grāmatās rakstītu nevis „Vācietis, Skujenieks, Ziedonis”, bet „Vācietis, Skujenieks, Ziedonis, Rokpelnis” – visi četri kā nosacīti vienas paaudzes dzejnieki?
J. R. Nezinu, ko rakstītu, bet varbūt apmēram tā. Gala iznākumā gandrīz uz desmit gadiem es izkritu no latviešu dzejas konteksta. Pirmā grāmata man iznāca trīsdesmit gadu vecumā, tāpēc no malas es izskatos kā tāds vēlaudzītis, kaut gan patiesībā sāku rakstīt dzejoļus pietiekami agri.
G. B. Vienubrīd tu ieminējies, ka esi nevis kristīgais dzejnieks, bet dzejnieks kristietis. Kā tas ir – ja tevī ticība ir iekšā un varbūt pat ir svarīgākā esamības sastāvdaļa, kāpēc viņa nenāk laukā ar dzejoļu starpniecību?
J. R. Tā gluži nav. Arī „Nosaukumā” ir vairāki dzejoļi, teiksim, „ei Ādam” vai „Pūpolu svētdiena”, kuros bibliskas alūzijas jūtamas. Bet es jau teicu – rakstīt nenozīmē uzrakstīt. Īstenībā es rakstu itin daudz arī kristīgas, garīgas ievirzes dzejoļus, bet retais no tiem sasniedz manu laicīgo dzejoļu līmeni. „Nosaukums” kopumā liecina nevis par manu tematisko ievirzi, bet par to, ka tieši šādas intonācijas un ievirzes dzejoļi ir mākslinieciski spēcīgāki. Iespējams, par citām tēmām es rakstu daudz vairāk, bet mākslinieciski tas sanāk vājāk un neiztur atlasi.
G. B. Pirms daudziem gadiem tu rakstīji: “uz lieliem sūdiem rozes aug/ tas poēzijas likums pirmais/ un otrā likuma vairs nav/ vien rozes sarkanās un sirmās.” Uzreiz nāk prātā Ahmatovas klasiskā frāze par to, no kādām mēslu čupām rodas dzeja, Gombrovičs, kurš vēstīja, ka par dzejnieku tu kļūsti tikai tad, kad savus iekšējos kompleksus un draņķību tev izdodas padarīt par kultūras faktu, un tā tālāk. Kā tevī samājo šie divi pilnīgi atšķirīgie avoti – ticība, kurai it kā vajadzētu būt gaišai un tīrai, un šīs mēslu čupas, kas rozēm obligāti nepieciešamas?
J. R. Lieta tāda, ka jau jaunībā manī iestrādājās, ka varu rakstīt labus dzejoļus tikai krīzes vai robežsituācijās. Ne velti kritiķe Iveta Ratinīka mani pieskaitīja eksistenciālistiem. Man ir vajadzīgs iekšējs dramatisms. Šis dramatisms starp kristietismu, kas ir arī normatīva ētika, kura liek dzīvot pareizu dzīvi, un reālo un ārkārtīgi pretrunīgo dvēseles dzīvi, šī spriedze, protams, pastāv. Bet es taču, kā jau teicu, esmu spontāni rakstošs dzejdaris, dzejoļus neizštukoju, nemēģinu sevi iekšēji cenzēt. Kristīgajai dzejai ļoti bīstama ir šāda attieksme, kad noteikti dvēseles stāvokļi tiek selekcionēti. Pozitīvais tiek uzrakstīts, negatīvais – nocenzēts, bet dvēseles dzīve taču jāparāda dažāda. Turklāt arī ticība ne tuvu nav tik vienkārša, kā to dažkārt apgalvo popkristietība. Kristietība vispār ir dramatiska lieta.
G. B. Pēdējos padsmit gadus tu itin regulāri pieķeries arī prozai vai vismaz žanram, kas atrodas pa vidam starp prozu un esejistku. Esejas „Rīgas iedzimtie”, romāns „Virtuālais Fausts”, grāmata par Knutu Skujenieku „Smagi urbjas tinte” un vēl šis tas. Kā tevī sadzīvo prozists un dzejnieks?
J. R. Esmu tīrs liriķis – kā Ziemeļnieks vai Valdis Grēviņš, kurš man ļoti patīk un kurš, neraugoties uz to, ka bija socdems un viens no partijas līderiem, lirikā neko no šīm padarīšanām nelaida iekšā. Te ir divas lietas. Pirmkārt, dzīves un domu materiāls, kurš ne vienmēr derīgs dzejai. Otrkārt, stilistiskais un leksiskais slānis – man ļoti patīk valoda, dialekti, žargoni, tas, kā valoda katrā brīdī mainās, un to es dzejā diemžēl nedabonu iekšā, tāpēc tīri mākslinieciski man vajag veidu, kā to iekļaut tekstā. To var izdarīt tikai prozā, dokumentālos vai pusdokumentālos gabalos, esejās, publicistikā.
G. B. Pirmīt tu izteicies, ka pantiņi – kādi viņi izlec laukā, tādi arī paliek, tu neko nelabo. Neticu, ka tā ir arī prozā. Lasot rodas iespaids, ka teksts ilgi un pamatīgi slīpēts, dreijāts, pareizais vārds ķibināts pie pareizā vārda un vēl pareizajā secībā.
J. R. Pilnīgi pareizi, prozu rakstu citādi, pat tehniski – dzeju tikai ar roku, bet proziskos gabalus uz kompja. Apmēram puslappusīti dienā. Un, protams, rūpīgi nostrādāju, tostarp pārbaudu arī žargonu pie šās sfēras lietpratējiem, jo man ļoti svarīga ir dzīvā valoda. Nopulēt vajag, bet nedrīkst pārpulēt, kas prozā ir visai bīstami.
G. B. Tev ir 65 gadi, tātad ir kā puslīdz cienījama vecuma cilvēks, kuram kaut pieklājības pēc jau būtu laiks drusku iekonservēties un, lai nu kam, bet visādām tehnoloģiskām ekstravagancēm neklātos pievērst īpašu uzmanību. Tak nekā – ja iemet aci tviterī, Rokpelnis no latviešu rakstniekiem tur ir visaktīvākais, un pēc tvitera ierakstiem tavu esamību var iepazīt ja ne gluži par minūtēm, tad stundām noteikti. No kurienes šī interese un nosliece publiskot savu dzīvi?
J. R. Es taču uzrakstīju romānu „Virtuālais Fausts” – tad arī iegāju šajā virtuālajā pasaulē. Pie tā pierod – dzīvoju vientuļi, un tviteris ir viens no komunikācijas veidiem. Tas ir normāli – atcerēsimies kaut vai Marģeri Zariņu, kurš „Viltoto Faustu” sarakstīja 63 gadu vecumā, un romāns bija dullāks un ekstravagantāks nekā tā laika jauno rakstītais. Vēl arī tas, ka, strādājot par literāro konsultantu un par redaktoru preses izdevumos, mans galvenais darbs bija ar jaunajiem autoriem. Arī ļoti daudz rediģēju jauno dzejnieku grāmatas, skaitāmas jau desmitos. Tas ir abpusējs process – šādā veidā es ne tikai rediģēju tekstu, bet zināmā mērā arī piesavinos jauno mentalitāti un attieksmi pret pasauli. Tāpat, neskatoties uz to, ka piederu pie vecākās literātu paaudzes – manā vecumā, kā zināms, Rainis jau bija miris, es daudz labāk jūtos ar jaunāku paaudžu cilvēkiem.
G. B. Rediģēdams tekstus, tu noteikti esi pamatīgi iebraucis pašreizējās latviešu dzejas norisēs. Vai ir kaut kas tāds – man negribētos lietot tādus vārdus kā parādības, procesi, paaudzes vai tamlīdzīgus –, ko tu ņemtos noformulēt, kas patlaban īsti notiek latviešu dzejā?
J. R. Beidzot mums sāk veidoties tiešām gados jaunu dzejnieku paaudze. Bija jau pierasts, ka jauni dzejnieki parādās bezmaz reizi vai divas desmit gados. Vērdiņš, Salējs, Inga Gaile... It kā retināti. Turklāt likās pašsaprotami, ka dzejnieks attīstās samērā pavēlu, katrā ziņā – jau pēc skolas beigšanas. Aplami – atcerēsimies Juri Alunānu, kurš jau ģimnāzijas laikā satulkoja dzeju un ielika pamatu latviešu literārajai valodai vai Veidenbaumu. Tā bija norma. Tagad tas atgriežas – spilgti jaunie dzejnieki – kā Artis Ostups vai Arvis Viguls – arī gados ir jauni.
G. B. Ko tas vispār nozīmē – jauns dzejnieks? Vai dzejas jau tāpat nav pārāk daudz – ko vēl jaunu pateiksi?
J. R. Īsts dzejnieks ienāk ar savu intonāciju. Teiksim, pēdējo gadu desmitu spilgtākais piemērs ir Raups, kurš ienāca ar pilnīgi neatkārtojamu intonāciju. Raupu nav iespējams ne kopēt, ne atdarināt. Otrkārt, jaunam dzejniekam jāpieaudzē latviešu dzejai to, kas tai līdz šim pietrūcis. To var darīt arī ar tulkošanu – neba viss Latvijā aug un neba Rainis attīstījās, balstoties tikai uz Neredzīgo Indriķi, tāpēc man patīk, ka daudzi jaunie dzejnieki zina valodas, lasa oriģinālā, līdz ar to spēj aptvert pasaules kultūras mantojumu un justies brīvi mūsdienu vārda mākslā, bet, galvenais, pievēršas arī atdzejošanai – kā tas pats Viguls. Tāpat jauni dzejnieki bieži noliedz iepriekšējās paaudzes, atskaitot pāris ikonas, kuras viņi paņem par paraugu, – un tad vecākās paaudzes baigi apvainojas un uzmet lūpu. Bet tas ir vajadzīgs, bez tā nevar iztikt – ja cilvēks, sākot rakstīt, domā, kādi šedevri ir pagātnē, šie šedevru kalni viņu nospiestu un traucētu. Tāpēc vajadzīgs zināms nihilisms, liela ambiciozitāte un pārliecība, ka tev patiešām top kas jauns un nebijis. Tu izsaki to, ko neviens pirms tevis nav pateicis, visviens, vai tās ir kādas formas lietas vai saturiskas.
G. B. Beigu galā – kas gaidāms pēc „Nosaukuma”?
J. R. Kad „Nosaukums” bija pabeigts, lai nerakstītu pēc inerces tālāk šādā pašā stilistikā, es atkal pievērsos tādiem dīvainiem pusesejistiskiem, pusproziskiem tekstiņiem. Pats tos saucu par tēlojumiem. Tā ir „Rīgas iedzimto” otrā grāmata: blandos pa Rīgu kopā ar Rīgā dzimušiem cilvēkiem, klausos un pierakstu viņu stāstus. Pie kam šajos gabalos nav maniem dzejoļiem piemītošas grūtsirdības. Tā es varu izpausties, tā teikt, dzīvespriecīgāk. Grāmata jau pabeigta, un nu liekas, ka uzkrājies arī šis tas dzejā sakāms. „Nosaukumā” ienāca mīlestība, bija jūtamas „es” un „tu” attiecības, bet tagad vairāk kārojas atgriezties pie metafiziskākas ievirzes dzejas.
0