No rīta, Jāni, pamodos ar domu,
ka man tev jāuzraksta Jubilejas panti.
Pa logu paskatījos – sarkanbaltais karogs
tur vējojās gar kaimiņmājas kanti,
un tad es iedomājos – nedaudz jaunāks esi
par mūsu valsti, kuru turam savās saujās
kā cālēnu, ko vajājis ir vanags,
vai cēlu ordeni, ko piespraust tev pie pukstiem.
Visapkārt tumsas graudi, gaismas kvanti,
kā krauklis atsēdies tu tilta vantīs
un lejup noraugies uz ļaudīm, kuri dzima,
lai ieelpotu tavas dzejas līmi.
Es viņu vidū. Tava grāmata man rokā,
lai vieglāk būtu pārvērsties man spokā,
kad pienāks laiks. Par mācību paldies –
ko iemācījos, zina tikai Dievs.
Jau ārā dodamies no pilsētiņas R.,
lai vietās nonāktu, kur vārdi kļūst par vārdiem.
Ak, piedod, Jāni, – nekļuvu par tavu virēju,
kaut īrēji tu laukakmeņus blāķiem.
Mums, Rīgas iedzimtajiem, vieta bēniņos,
un vēlams, lai tie katram tomēr savi.
Tāds liktenis – sniegs vienmēr pirmais ir,
un liepas pārģērbjas, bet mēs kā dūņās sami
vai baloži, kas poēziju gurkst
starp prāta putekļiem, kas piebārstīti bitēm.
Tās gādā ambroziju toveros un dzeļ,
un tādēļ poēts cildināms, ne sitams.
Es vēlreiz tavu līmi paostu
un izeju caur vārtiem, kas aiz sāpēm, –
tur Raiņa Saule. Izbeidzies ir tilts.
Viss piedzejots kā mājās. Rudens silts.
Mirdz zelta pārklājums un prove tavām vātīm.
02.10.2015
2