Redzējumi
27.03.2017

Ja vēlies mieru, gatavojies karam

Komentē
5

14. februārī ASV Aizsardzības sekretārs ģenerālis Džeimss Matiss brīdināja NATO partnerus Eiropā beidzot palielināt savus aizsardzības budžetus līdz 2% no IKP, citādi ASV, kas pašlaik nodrošina 70% NATO aizsardzības budžeta, varētu pārskatīt savas garantijas Eiropas partneriem. Uz to Minhenes drošības konfernecē Žans Klods Junkers atbildēja: "Tas ir bijis amerikāņu vēstījums daudzus, daudzus gadus. Es esmu kategoriski noskaņots pret mūsu piespiešanu to darīt [..]. Ja paskatās uz to, ko Eiropa dara aizsardzības jomā, plus attīstības palīdzību, plus humāno palīdzību, salīdzinājums ar Savienotajām Valstīm izskatās diezgan atšķirīgs. Mūsdienu politika nedrīkst attiekties tikai uz aizsardzības izdevumu palielināšanu." Viņa teiktais labākajā gadījumā uzskatāms par rupju vispārinājumu un skolniecisku nespēju atšķirt tiesības no pienākuma, sliktākajā - par  seklu avantūrismu.

Nepilnu mēnesi vēlāk, astotajā martā, Eiropas Komisija publicēja "Eiropas Savienības nākotnes "Balto grāmatu"", kurā iepriekšminētā Junkera doma ir vēlreiz uzsvērta. Šis dokuments ir saņēmis nepelnīti maz uzmanības, ja ņem vērā tā simbolisko raksturu. "Baltajā grāmatā" ir apskatīti pieci ES attīstības scenāriji: 1) turpināt tāpat kā līdz šim, 2) tikai vienotais tirgus, 3) individuālu valstu sadarbība, 4) darīt mazāk, bet efektīvāk un 5) darīt vairāk kopā). Iepriekšējās reizes, piemēram, 2001. gadā, kad tika publicēta Eiropas Konstitūcijas līguma "Baltā grāmata", šādi plānošanas dokumenti iezīmēja vēl vienu soli Eiropas Savienības nostiprināšanā.

Šoreiz šāds scenārijs vieš šaubas, jo dokumenta raksturs nepasaka neko daudz vairāk par to, ka "viss ir slikti". Neliela, toties nozīmīga epizode šajā dokumentā ir pieņēmums, ka ilgtspējīga attīstība piedzīvo krīzi – pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara pastāv risks, ka mūsu bērni nedzīvos tikpat labi kā viņu vecāki. Tas viss, neraugoties uz ilgāko miera periodu Eiropas vēsturē un grandiozu ekonomisko attīstību pēdējo desmitgažu laikā. Iemesli šādai krīzei tiek norādīti daudzi, taču jāizceļ trīs: demogrāfiskie (2027. gadā Eiropas Savienības pilsoņu mediānais vecums būs 45 gadi), ekonomiskie (ES pamazām zaudē savas pozīcijas kā vadošais pasaules vienotais tirgus) un drošības (kuri vārdā tā īsti netiek minēti). Šādos apstākļos būtu nepieciešams skaidrs plāns situācijas risināšanai, taču tā vietā "Baltā grāmata" piedāvā tik vien kā kārtējo alternatīvu klāstu.

Mērķis, protams, ir cēls, taču tā izvirzīšana savā ziņā akcentē esošo krīzi. Pirmkārt, esošas politiskās problēmas – Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības, Krievijas agresīvā politika, karš Ukrainā un bēgļu krīze – dokumentā vai nu netiek pieminētas, vai tiek aizskartas tikai garāmejot. Tieši šī iemesla dēļ jādomā, ka pār dzeltenžvaigžņoto zilo karogu savilkušies drūmi negaisa mākoņi: nav iespējams risināt problēmas, ja izvēlētie analīzes lielumi tās neaizskar.

Šādos apstākļos aizvien augošā drošības problēma pirmā iezīmē Eiropas Savienības nespēju izkulties no efektivitātes krīzes. Līdz šim Eiropai visu ir izdevies panākt, par to neko daudz nesamaksājot, līdz ar to ir radusies savdabīga neuzvaramības un atslābuma sajūta. Pat nu jau pagājusī ekonomiskā krīze nespēja tā īsti satricināt labklājības valsts konceptu, par spīti tam, ka desmitgadēm ilgā vēlētāju uzpirkšana ar budžeta deficīta palīdzību un vienlaicīga sociālās krīzes briešana ir radījusi aizvien dziļāku leģitimitātes bezdibeni. Šādos apstākļos aizvien aktuālāka kļūst nepieciešamība pēc plāna, pēc aktīvas un noteiktas rīcības, vēl pirms ir sākusies liela mēroga krīze. Tieši tāpēc esošā drošības situācija un Eiropas Savienības reakcija uz to ir tik svarīga kopējās attīstības konekstā. Eiropas Savienības reakcija šajos jautājumos ir savdabīgs lakmusa papīrs, kas ļauj spriest, kā tiks (netiks) pieņemti lēmumi brīdī, kad pašķirsies tik pierastais "viss ir bijis labi, gan jau viss būs labi" aizkars un beidzot būs jāķeras pie vēlētājam tik nepatīkamajām ekonomiskajām un sociālajām problēmām.

Eiropa pēdējos divdesmit, trīsdesmit gadus ir dzīvojusi tīkamā visatļautībā, baudot apstākļus, kuros drošību kā valsts eksistences pamatjautājumu nomainīja drošība kā sabiedrības iekšējās kārtības nodrošināšana pret dažādiem ārējiem draudiem, kas apdraudēja sabiedrību individuālā, nevis sistēmiski eksistenciālā līmenī. Šādos apstākļos bruņotie spēki, lai arī perfekti izpildījuši savu uzdevumu (izvairījušies no kara), diemžēl nespēj pamatot savu eksistenci sabiedrības acīs (kāda jēga no tiem, ja jau nekur nekaro?).

Diemžēl realitāte ir izrādījusies daudz, daudz nepatīkamāka. Pusotru desmitgadi pēc Padomju Savienības sabrukuma Krievija atkal pacēla galvu kā bīstams pretinieks, bruņotos spēkus ne tikai nesamazinot, bet modernizējot un gatavojot plaša mēroga konvencionālam konfliktam. Atšķirībā no Eiropas, kurai drošības jautājumos bija sākusies nepārvarama identitātes krīze, drošības koncepcijās kā primāros apdraudējumu meklējot visur citur, nevis konvencionālā karadarbībā, Krievijai šādas problēmas nebija – tās pretinieks vienmēr ir bijis NATO.

Tajā pašā laikā gandrīz visa Eiropa savu aizsardzību ir balstījusi ASV stingrās rokas apskāvienā. Pēdējo divdesmit gadu laikā Eiropas valstis lielākoties uzsvaru ir likušas uz viegli bruņotām, aeromobilām vienībām – šīs vienības izcili ir atbildušas pēdējo divu desmitgažu kaujaslaukiem kaut kur Tuvajos Austrumos: sociāli tās neko daudz neprasa (nav vajadzīgas karavīru masas, taču parādēs un reklāmas video vēl joprojām labi izskatās) un vienlaikus ir relatīvi lētas.

Pēkšņi izrādās, ka Eiropa vēl joprojām ir frontes līnija un to ir nepieciešams aizsargāt un ka "x" stunda nozīmē apdraudējumu Rīgai, Varšavai un Berlīnei. Tas lielai daļai sabiedrības nāk kā pārsteigums, turklāt izrādās, ka pēdējo divdesmit gadu politika ir atstājusi negatīvas sekas, kurās nepatīkumā pārsteiguma pamatu veido apziņa, ka franču un britu kodolzemūdenes diemžēl nespēj atturēt Krieviju no agresijas un potenciāla konflikta gadījumā tās var noderēt tikai iespaidīgas kolektīvās pašnāvības radīšanai.

Labi, ka šī problēma ir augusi lēni un pakāpeniski. Par to runāja pēc Gruzijas, par to runāja Ukrainas krīzes sākumā. Pēdējo divu gadu laikā trauksmi ir sākuši celt pat Eiropas ģenerāļi. [1] Brīdī, kad ģenerāļi – pretēji mūsdienu demokrātijas tradīcijai – sāk atklāti runāt par krīzi, jāsāk domāt par patiesu militāro spēju krīzi: Igaunijas un Somijas īstenotie mazlietotās bruņutehnikas iepirkumi no Rietumeiropas armijām ir balstīti tikai Rietumu militārās kapacitātes zudumā [2]. Amerikāņi vieni paši varbūt spēj nodrošināt šo konvenciālo kapacitāti, taču amerikāņu vēlētāju jautājums, kāpēc ASV jānes lauvastiesa šo izdevumu, ir pamatots un loģisks. ASV Aizsardzības sekretāra vietnieks Krievijas, Ukrainas un Eirāzijas jautājumos Maikls Kārpenters diskusijā Rīgas konferencē 2016 uzdeva retorisku jautājumu: "Kā mēs varam atrasties eksistenciālā krīzē ar draudiem no Austrumiem, bet atrast valstis, kuras nespēj sasniegt 2% barjeru?"

Krīzes situācijas eksistence ir pašsaprotama, taču reakcija uz to vēl joprojām ir kails noliegums. Jāņem vērā, ka šoreiz krīzes situācija ir salīdzinoši viegli nosakāma un tās risinājumi – skaidri saprotami, tāpēc jo nepatīkamāka liekas Eiropas vadošo politiķu nespēja adekvāti reaģēt uz krīzi. Atklāta atteikšanās pakļauties vienam no NATO pamatprincipiem vienlaikus prezumē, ka krīzes gadījumā ir iespējams atteikties arī no citiem. Laikā, kad ASV aizsardzības izdevumiem tērē aptuveni 3,8–4% IKP, ASV atklātas prasības tikpat tieša noraidīšana liek jautāt, vai Žans Klods Junkers ir vienkārši naivs ideālists vai arī rupjš populists.

Bīstamākais aspekts šajā gadījumā ir tas, ka Junkers pagaidām tiek uztverts par savējo, kas varonīgi cīnās pret jaunā, agresīvā ASV prezidenta bezjēdzīgo politiku. Diemžēl tas ir daudz rupjāks populisms par sienas celšanu uz robežas, tās ir frāzes, ko vēlas dzirdēt vēlētājs, nevis frāzes, kas atbilst situācijai. Humanitārā palīdzība un attīstības sadarbības politika varbūt var palīdzēt samazināt teorisma draudus, migrācijas draudus un tā tālāk, taču tie nav Eiropas aizsardzības izdevumi – tie ir izdevumi, kas uztur Eiropas ietekmi aiz tās robežām, nevis izdevumi, kas palīdz mazināt lielākos Eiropas drošības draudus. Pašlaik pat vidējam Eiropas iedzīvotājam ir skaidrs, ka Krievija ir drauds, tāpēc problēmas risināšanai nebūtu vajadzīgs liels politiskais potenciāls.

Diemžēl strukturālās problēmas, ko ilustrē neizbeidzamā pasaules kārtības idealizēšana, paliek tādas pašas. Pašreizējā militārās drošības krīze ir tikai redzamākā no tā un teorētiski arī visvienkāršāk un vislētāk (no politiskā kapitāla viedokļa) risināmā. Diemžēl nākotnē paredzama virkne citu, daudz grūtāk definējamu problēmu (kāda tā, piemēram, bija un vēl joprojām ir bēgļu krīze), kuru risināšanai vajadzīgs, vienkārši izsakoties, mugurkauls, nevis situācijas novilcināšana un uzmanības novirzīšana citā virzienā. Vai vismaz jēdzīgs sapnis par nākotni. Diemžēl tik ilgi, kamēr četri no pieciem piedāvātajiem Eiropas attīstības scenārijiem nemaz nepiedāvā cik necik sakarīgu risinājumu, ir jāšaubās, ka drūmais Baltajā grāmatā minētais paredzējums par mūsu nākamo paaudzi nepiepildīsies.

[1] Šādu scenāriju apraksta bijušais NATO spēku Eiropā komandiera vietnieks ģenerālis sers Ričards Širefs grāmatā "2017: War with Russia".

[2] Pat Eiropas aizsardzības mugurkauls Vācija 2014. gadā paziņoja, ka Bundesvērs nav spējīgs pildīt savus pienākumus pret NATO.


 

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5