Ja šī būtu veca vēstule, ko tu atrodi atlantā, meklējot kaut ko citu – kādu pilsētu vai ceļu uz turieni –, tu varbūt atplēstu to un izlasītu tāpat, kā es varbūt atplēstu šodien un lasītu tavējo. Tu atpazītu mana rokraksta kodu un apostītu to papīru, kas smaržo pēc Papīra, un atlocītu to vaļā. Lēnām, lēnām tu to locītu vaļā un stāvēdama noskaidrotu sev vārdus, mūziku un vissvarīgāko, kaut arī ne vārdu, ne mūzikas, ne vissvarīgākā vēstulēs nemēdz būt. Kaut arī ceļš no Manis pie Tevis nav tas pats, kas ceļš no Tevis pie Manis, tie abi vijas vienā un tai pašā atlantā. Būt kaut vai daļai no tā, kas sadalīts, bet kas ne ar vienu nav dalāms, vismazāk jau papīru, kas tikai smaržo pēc Papīra, ir tavs un mans liktenis. Nelasi tālāk. Tev tiek dots vārds. Aizver atlantu, ceļo tālāk un paliec pie tā, ka tu neceļo, bet stāvi nesatricināmi – kā mājaskungs savā namā, kā vārds Dārgais vēstules sākumā.
No dāņu valodas atdzejojuši Inga Mežaraupe un Knuts Skujenieks
0