Partiju priekšvēlēšanu programmas ir teksti, kuros salīdzinoši koncentrētā apjomā jāmēģina pateikt kaut ko par "visu", un šajā "visā" tradicionāli ietilpusi arī kultūra. Kultūru nepieminēt tiek uzskatīts par sliktu toni neatkarīgi no tā, vai konkrētajai partijai par šo tēmu ir kas jēdzīgs sakāms vai nav.
Šī tradīcija gan vairs īsti nav spēkā, ja paveramies uz populārāko partiju t.s. 4000 zīmju programmām. Piemēram, par kultūru nekas nav teikts nedz "Saskaņas", nedz "KPV LV" programmās, un, godīgi sakot, arī "Jaunās Vienotības" tekstā minētais "radošums" attiecas uz ekonomiku. Šādu atturīgumu ir kārdinājums iztulkot kā šo partiju "nekulturālību", tomēr es personīgi vairāk sliecos minēt trīs niansētākus cēloņus. Pirmkārt, šādas partijas, iespējams, uzskata par svarīgāku formulēt attieksmi pret izglītības sistēmā notiekošo un plānus par pārmaiņām tajā, jo, pēc to domām, no izglītības sistēmas kvalitātes atkarīga arī kultūras vide Latvijā. Otrkārt, var gadīties, ka šo partiju ieskatā kultūras joma Latvijā tāpat ir tik noturīgi dzīvelīga un ar tik izciliem rezultātiem, ka nav uzskatāma par "problēmu". Visbeidzot šīm partijām varbūt liekas, ka vēlētājiem vairāk interesē jautājumi, kas saistīti ar ekonomiku un ar plaši interpretējamo tiesiskuma jēdzienu.
Jāsaka gan, ka arī partijas, kuras uzskatījušas par nepieciešamu kultūru savās programmās pieminēt, viegli iekuļas lietoto jēdzienu nenoteiktībā, kas galu galā provocē vēlmi apšaubīt pieminēšanas jēgu. Visvienkāršāk ir ar ZZS un "Attīstībai/Par!" uzsvērto mērķi, ka kultūras dzīvei jābūt attīstītai un pieejamai visā valsts teritorijā. Te, protams, var strīdēties par to, ko tas konkrēti nozīmē, bet doma skaidra. Līdzīgi ar solījumiem stabilizēt un papildināt Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālās iespējas. Lielākas neskaidrības rodas, kad partijas cenšas kultūras tēmu sasaistīt ar savu ideoloģisko pasaules skatījumu – un, domāju, ne tāpēc, ka politiķi mēģinātu kaut kā speciāli samudžināt domu, bet lietoto jēdzienu daudznozīmības rezultātā. Piemēram, Nacionālā apvienība vēlas stiprināt "latviskās kultūras tradīcijas". Lai gan esmu miermīlīgi un ieinteresēti noskaņots pret "nacionāļiem", man būtu grūti akadēmiski korekti un vienlaicīgi ne-vispārīgi raksturot, kādas kultūras tradīcijas ir tieši "latviskas". Tas pats attiecas uz "nacionāļu" oponentiem liberālajā nometnē. Piekrītu "Attīstībai/Par!" tēzei par nepieciešamību kultūras mantojumu interpretēt mūsdienu valodā, ja tas palīdz jaunatnei to labāk saprast un novērtēt, tomēr lietotais jēdziens "laikmetīgā kultūra" kā kaut kas vēlams un atbalstāms atkal ir neizbēgami ļoti plašs. Ja Jaunā konservatīvā partija runā ne tikai par "kultūrtelpas attīstību", bet arī par tās "aizsardzību", tad likumsakarīgi rodas jautājums: pret ko tā ir jāaizsargā? Versijas noteikti ir dažādas un savstarpēji konfliktējošas.
Vēlreiz: mans mērķis nav ironizēt par politiķu priekšvēlēšanu pūliņiem "kaut ko" pateikt par kultūru. No vienas puses, ir partijas ("Attīstībai/Par!", arī "nacionāļi"), kuru atbalstītāju lokā vispār ir salīdzinoši daudz radošo profesiju vai inteliģences (lai ko socioloģiski šis apzīmējums nozīmētu…) pārstāvju. Tas zināmā mērā šīm partijām uzliek par pienākumu "kaut ko" par saviem atbalstītājiem profesionāli tuvo pateikt. Šādā kontekstā varētu saprast arī Latvijas Reģionu Apvienības pieteikto "Latvijas kultūrvēsturisko novadu identitātes stiprināšanu". No otras puses, kultūra ir "kaut kas" tik ļoti saistīts ar individuālo, personisko, ka vispārinoši izteikumi uzreiz sāk skanēt tukši.
Medijiem, veidojot priekšvēlēšanu materiālus, parocīgāka ir struktūra, kurā kultūra iegulstas kā viena no nozarēm. Tomēr es personīgi kultūrai salīdzinoši maz veltīto uzmanību partiju programmās neuztvertu pārāk sāpīgi. Mazliet izbrīna, ka daudzi politiķi, šķiet, nav pamanījuši, ka izmaiņas nodokļu likumdošanā apgrūtina finansiālu atbalstu kultūras projektiem – nepārdomātu lēmumu šajā visnotaļ konkrētajā jomā pārskatīšana būtu tas, ja tā var teikt, praktiski izdarāmais minimums, kas kultūrai palīdzētu. Tāpat interesanti, ka faktiski nemaz netiek runāts par to, ka jānodrošina kultūras autonomija no politikas. Neesmu kompetents par pašreizējo situāciju, tomēr acīmredzot tiek uzskatīts, ka autonomija ir gan pietiekama, gan neapdraudēta. Vienlaicīgi Ungārijas piemērs – šī teksta ietvaros nediskutējot par Viktora Orbana politiku – liecina, cik patiesībā vienkārši partijas var panākt kontroli pār kultūras infrastruktūras (teātri, bibliotēkas utt.) institūcijām, to vadībā ievirzot sev saprotamus cilvēkus. Nevajadzētu domāt, ka kaut kādu iemeslu dēļ politikas un politiskās ideoloģijas attiecības Latvijā garantēti vienmēr būs neitrālas. Mēs esam pieraduši, ka domstarpības un pretenzijas Latvijā šajās nozarēs – zinātnē, kultūrā, izglītībā – saistās ar finansējuma apjomu un sadali. Tie neapšaubāmi ir ļoti būtiski jautājumi, tomēr tas, ka politisko ideoloģiju nozīme Latvijā pēdējo desmitgažu laikā ir bijusi salīdzinoši neliela – kaut vai tāpēc, ka tām trūcis patiešām pārliecinātu aizstāvju un prasmīgu pielāgotāju – arī nav "akmenī iecirsts". Politiskā ideoloģija nav lamu vārds, tomēr atliek laiku pa laikam palasīt par augstāko izglītību valstīs, kas sevi uzskata par demokrātiskām, lai nojaustu, ka ideoloģiju attiecības ar kultūru, izglītību, zinātni var izvērsties visnotaļ vētrainas. No šī viedokļa – atgriežoties priekšvēlēšanu situācijā Latvijā – es labprāt sagaidītu no kandidātiem ne tik daudz retorisku solījumu, cik nostāju, ka kultūra, zinātne un izglītība nav izmantojama kā instruments "savējo" izvietošanā amatos un "savējo" vēlētāju grupu kairināšanā.
0