Dizaina saistība ar izskatu mūsdienās nav tik tieša, kā mums patiktu domāt. Laiks, kad dizainā izšķirošu lomu spēlēja jauna krāsa, jauns materiāls vai jaunas krēslu aprises, ir noslēdzies, un, lai arī mēs turpinām ražot jaunas un izskatīgas lietas, tradicionālā dizaina iespēju robežas ir kļuvušas acīmredzamas. Pretēji 20. gadsimta dizaineru uzskatiem – nē, jauna lampa, jauns paklājs vai jauns logotips nepadarīs pasauli labāku. Tieši otrādi, jo, kā septiņdesmito gadu sākumā atzīmēja Viktors Papaneks (Victor Papanek): "Ir tikai dažas profesijas, kas ir kaitīgākas par dizainu [..]. Mudināt cilvēkus pirkt lietas, kas viņiem nav nepieciešamas par naudu, kuras viņiem nav, lai atstātu iespaidu uz cilvēkiem, kuriem ir vienalga, iespējams, ir dumjākais eksistences veids." Papaneks bija viens no pirmajiem autoriem, kurš uzsvēra ilgtspējīga un videi draudzīga dizaina nozīmi, sacīto apstiprinot arī praktiski. Viņa universālā radioiekārta, izgatavota no stieplēm un konservu bundžas un paredzēta lietošanai nabadzīgos pasaules reģionos, bija tik neglīta, ka kļuva par iemeslu Viktora iesaukai "miskastes dizainers".
Vairāk nekā četrdesmit gadu laikā sabiedrības uzskati ir attīstījušies, un mūsdienās esam gatavi piekrist Papaneka paustajam un uztvert dizainu kā sociāli atbildīgu nozari. Taču būsim godīgi: izskatam joprojām ir nozīme jeb, precīzāk, tas veido pirmo iespaidu, un jauns vizuālais veidols ir pietiekami būtisks iemesls arī sarunai par jaunu ideju un saturu. Cilvēku attiecībās mēs šo pazīstam kā "halo efektu". Proti, personas, kuras ir skaistas, mums neapzināti šķiet gudrākas, labākas un spējīgākas. Līdzīgi mēs reaģējam arī uz glītiem priekšmetiem un interaktīvo dizainu. Dizainā šo fenomenu deviņdesmito gadu vidū atklāja Masaki Kurosu (Masaaki Kurosu) un Kaori Kašimura (Kaori Kashimura), 252 dalībniekiem piedāvājot testēt 26 bankomātu interfeisu versijas. Lai arī dalībnieki tika aicināti koncentrēties uz iekārtas funkcionalitāti, eksperimenta rezultāti apliecināja, ka estētiski pievilcīga lietotne cilvēkiem šķiet arī daudz ērtāka izmantošanā. Dizains, kas izskatās labi, liek lietotājam pievērt acis uz sīkām tehniskām nepilnībām.
Šajā kontekstā ir grūti iedomāties otru tik kolorītu dizaina praktiķi, kas tik aktīvi izmanto šo dizaina psiholoģijas atklāsmi, kāds ir itāļu virtuves piederumu un interjera aksesuāru ražotājs Alesi. Rūpnīcas vadītājs Alberto Alesi neslēpj, ka gadiem ilgi ir nodarbināts ar precīzas robežas sataustīšanu: viņš ir pārliecināts, ka priekšmetiem nebūt nav jādarbojas ideāli. Viņaprāt, ir pietiekami daudz rūpnīcu, kas ražo izcilas pannas un katlus, tādēļ Alesi koncentrējas uz kaut ko pilnīgi citu – izskatu un stāstu. Piemēram, ražotāja tējkannu modeļi ir izmeklēti skaisti, bet savdabīgi lietošanā. Lai atvērtu amerikāņu arhitekta Maikla Greivsa (Michael Graves) projektētu kanniņu ar putnu, ir nepieciešama zināma pieredze un iemaņas. Elegantā Ričarda Sapera (Richard Sapper) tējkanna ir unikāla ar to, ka, uzvāroties ūdenim, tā svilpo divu nošu melodiju, bet ir muzikāli aktīva tik ilgi, kamēr nonāk saskarsmē ar kaļķakmeni. Katras kanniņas iepakojumā ir rezerves svilpītes, jo, par spīti tam, ka ūdeni, protams, ir iespējams uzvārīt arī bez skaņas, priekšmeta galvenā funkcija (komunikācija ar lietotāju) Alesi izpratnē vairs nebūs iespējama. Visbeidzot trešā kanniņa – Filipa Stārka (Philippe Starck) projektētā "Hot Bertaa" –, kas šobrīd vairs nav pieejama Alesi kolekcijā, ir īpaši slavena ar to, ka tā arī nekad nav strādājusi.
Atgriežoties pie izskata būtības dizainā, šim jēdzienam ir trīs izpausmes formas – jeb, vienkāršāk izsakoties, mums patīk skaisti priekšmeti, jo tie mūsos rada atšķirīgas labsajūtas veidus.
Psiholoģiskā labsajūta rodas tad, kad dizaina lietotājs spēj kontrolēt procesu un brīvi to ietekmēt. Uzskatāms piemērs šādai izskata iedarbībai uz cilvēka uztveri ir vēsturiskais metro kartes redizains. Proti, kad 1931. gadā Londonas metro inženieris Harijs Beks (Harry Beck) nāca klajā ar priekšlikumu, ka pazemes vilcienu kartei ir jāizskatās kā elektroshēmai, viņš desmitkāršoja pasažieru personīgo pārliecību par spēju nokļūt vajadzīgajā vietā. Metro ceļi, kas iepriekš vijās sarežģītos līkločos, jaunajā shēmā bija attēloti kā precīzas vertikāles, horizontāles un 45 grādu līnijas.
Sociālā labsajūta rodas tad, kad ar izskata starpniecību iekļaujamies sabiedrībā vai kad dizains rosina komunikāciju starp šis sabiedrības locekļiem. Pārliecinošs komunikāciju raisošs dizaina piemērs ir citrusaugļu sulas spiede "Juicy Salif". Kosmiska izskata alumīnija trijkājis, ar kuru darbojoties, kā atzīmē autors Filips Stārks, sulas klātbūtne nav izšķiroša: viņš šo priekšmetu ir radījis, lai ar tā palīdzību cilvēki uzsāktu sarunu, nevis spiestu citronus. Vēl spilgtāk dizainera redzējums izpaužas sulas spiedes jubilejas versijā, ierobežota skaita apzeltītos "Juicy Salif" eksemplāros, kuru īpašnieki tiek laikus brīdināti, ka sulas spiešana ar šo priekšmetu ir stingri nevēlama, jo kaitē pārklājumam.
Ideoloģiskā labsajūta ir abstraktākā no labpatikas veidiem, un tās galvenais uzdevums ir apliecināt autora vai lietotāja nostāju. Iespaidīgs ideoloģiskā redizaina piedāvājums saistās ar arhitekta Lekorbizjē (Le Corbusier) Parīzes renovācijas projektu – "Voisin" plānu. Tas tika izstrādāts 1925. gadā un paredzēja, ka Francijas galvaspilsētas centrālā daļa 240 hektāru platībā ir jānojauc un tās vietā jāuzceļ pilnīgi jauna un moderna infrastruktūra: 18 stikla debesskrāpji un 120 metrus plata centrālā autojosla ar estakādēm un ceļu pievadiem. Jāpiebilst, ka, par spīti vērienam un autora entuziasmam, projekts tā arī netika realizēts.
Apvienojot šos trīs labsajūtas faktorus, mēs varam runāt par jaunu un kvalitatīvu dizainu. Par izskatu, kas ir ne tikai vizuālais komponents, bet arī uz lietotāju centrēta un sociāli atbildīga dizaina daļa.
0